Piedzerties, iekļūt autoavārijā un pamosties slimnīcā pilnībā paralizētam (2)

Saprotama lieta, ka pa ceļam jūs iebraucat bārā, kur pārdesmit minūtēs tiek izrauti kādi seši septiņi tekilas “šoti” un daži kausi alus. Iestiprinājušies jūs tenterējat atpakaļ uz tavu mašīnu, tu ļauj braukt savam knapi uz kājām stāvošajam draugam, pats iekārtojies blakus sēdeklī, jūs braucat, dzerat, braucat, dzerat, tavs draugs pavemj pa logu, un jūs dzerat atkal un braucat un dzerat, līdz nākamajā mirklī tu atver acis, bet tur... Tur skaļas balsis, cilvēki baltos ķiteļos, smird pēc zālēm, kaut kāds murgs. Tomēr tas nav dīvainākais... Dīvainākais ir tas, ka tu nejūti ne savas kājas, ne rokas. Kas, pie velna... Pēc brīža pie tevis pienāk ārsts un paziņo, ka tavs draugs sajauca pagriezienu ar ceļa stabu un iestūrēja tajā ar 140 km/h lielu ātrumu. Diemžēl tavs ķermenis no kakla uz leju ir pilnībā paralizēts. Uz cik ilgu laiku? Ļoti iespējams, ka uz visu mūžu.

Lai cik šausmīgs un neiedomājams būtu šāds scenārijs, tas ir pilnīgi reāls. Amerikāņu mākslinieks, mūziķis un karikatūrists Džons Kalahans (John Callahan) 21 gada vecumā piedzīvoja tieši tādu nelaimi, kurai sekoja šokējoša pamošanās slimnīcas palātā, cīņa ar paralīzi, alkoholismu un jaunas dzīves jēgas atrašana.

Neuztraucies, tālu viņš netiks

Tas, kā norisinājās negadījums, cīņa ar alkoholismu un dzīves jēgas meklējumi, skatāms 2018. gada Holivudas mākslas filmā “Don't Worry, He Won't Get Far on Foot”, kurā galveno lomu spēlē izcilais amerikāņu aktieris Hoakins Fīnikss (Joaquin Phoenix). Arī es devos uz kinoteātri “Splendid Palace”, lai noskatītos daudzsološo gabalu, kā arī paklausītos psihoterapeites un narkoloģes Ināras Vārpas komentārā un pēc filmas noskatīšanās plānotajā diskusijā par alkoholismu un citām atkarībām.

Filma un stāsts, kas ir tās pamatā, kārtējo reizi apstiprina seno atziņu, ka pārāk bieži cilvēks savu dzīvi un to, kas viņam ir dots, sāk novērtēt tikai pēc tam, kad viņam tas tiek atņemts. Tas nav nekāds brīnums, jo viss pasaulē taču balstās uz kontrastiem.

Ja nebūtu skumju, mēs nevarētu just prieku, ja nebūtu izsalkuma, mēs nevarētu izbaudīt sātu, ja nebūtu ziemas, kāds gan prieks būtu par pavasari? Diemžēl bieži vien atskāršana, kas cilvēkam ir labs un vērtīgs, notiek apgrieztā veidā – tikai tad, kad pienākusi kontrasta drūmā puse un pienācīgi nenovērtētā lieta tiek atņemta.

Džons Kallahans bija alkoholiķis jau 21 gada vecumā. Tiesa, kā man patīk teikt, viņš bija funkcionējošais alkoholiķis, proti, alkohols šādam cilvēkam ir teju vitāli vajadzīgs, lai varētu funkcionēt, strādāt, kaut ko radīt. Arī amerikāņu rakstnieks Bukovskis bija funkcionējošais alkoholiķis, savukārt rakstnieks Viljams Stairons pat krita depresijā un bija pašnāvības priekšā, kad viņa organisms pēkšņi kļuva pilnībā neuzņēmīgs pret alkoholu. Bieži vien, protams, tā ir ilūzija.

Iestāstīt sev, ka radīt vari tikai reibumā, ir, šķiet, viens no rafinētākajiem veidiem, kā apmānīt sevi un izvairīties no abstinences.

Pašsaprotamu iemeslu dēļ izvairīšos no filmas sižeta pārstāstīšanas, atslēgas notikumu pieminēšanas vai cita veida “spoilošanas”, tāpēc Kalahana kontekstā pieminēšu tikai to, ka jā – Kalahans bija alkoholiķis, kurš iekļuva avārijā un pamodās slimnīcā kā tetraplēgs jeb cilvēks, kuram paralizētas visas četras ekstremitātes. Par laimi, Kalahanam vēlāk izdevās piedabūt daļēji kustēties rokas, ko viņš sākumā aktīvi izmantoja, lai pie mutes paceltu to pašu nelaimīgo alkohola pudeli, bet vēlāk – lai radītu tik smieklīgas karikatūras, ka es dažas no tām nēsāju līdzi makā. Tālākā filmas sižeta attīstība lai paliek katra paša izziņai, tāpēc turpināšu ar to, kas norisinājās pēc filmas.

Atkarību gūstā

Ināra Vārpa, psihoterapeite un neiroloģe, jau vairākus desmitus gadu strādā ar cilvēkiem, kas cīnās ar dažādām atkarībām, sākot no alkoholisma un narkotiku atkarības un beidzot ar atkarību no seksa, azartspēlēm un pat darba. Tāpēc nav brīnums, ka komentēt filmu tika aicināta tieši viņa. Tas viņai arī pietiekami labi izdevās, tomēr, kā jau tas ierasts starp mums, intravertajiem latviešiem, gaidītās diskusijas vietā sanāca kaut kas līdzīgs lekcijai vai monologam par dažādām atkarībām un to iemesliem. Neko diži jaunu no Vārpas kundzes gan es neuzzināju, jo viss teiktais bija gana triviāls, lai būtu zināms pietiekoši ziņkārīgam cilvēkam, tomēr iedvesmu padomāt par atkarībām savā un savu līdzcilvēku dzīvē psihoterapeite deva gan.

Alkoholisms, lai arī izplatītākā, tomēr ir tikai viena atkarība, no kuras cieš cilvēki. Vesela virkne citu “dēmonu” moka cilvēkus. Viens nespēj valdīt sevi spēļu zālē, cits nespēj gūt mieru brīžos, kad nestrādā. Vēl kādam ir atkarība no seksa, bet citam – no interneta. Atkarību saknes teju visos gadījumos ir rodamas bērnībā gūtās traumās, tomēr lielākā kļūda ir šīs traumas izmantot kā attaisnojumu, lai ar atkarību nevajadzētu cīnīties. Filmas varonis visu vainu novēla uz savu māti, kura no viņa atteicās, viņam vēl esot zīdainim. Tāpēc viens no soļiem uz izveseļošanos no alkoholisma ir piedošana saviem pāridarītājiem. Filmas galvenajam varonim bija jāpiedod gan savai mātei, gan draugam, kas atradās pie stūres liktenīgajā naktī, gan pašam sev. Tikai pēc piedošanas ir iespējams sākt jaunu dzīvi, apstiprināja arī Vārpa.

Psiholoģes stāstījums arī rosināja padomāt par atkarībām savā dzīvē. Vareni nopriecājos, ka nebiju uz kino seansu somā paslēpis pudeli vīna – tas gan būtu, kā saka, visai ironisks lēmums. Domāju, ka arī citi skatītāji, kas palika uz diskusiju, prom devās domu un rūpju pilni, mājās apkampa savus bērnus un vismaz tajā dienā pacentās iemigt bez pustabletes Somnola.