Īsta sieviete. Translatvija (13)

Pieguļošs, tamborēts rozā džemperītis, zīmuļveida svārki līdz ceļgalam, melni zābaki uz papēža. Viņas žesti ir dabiski sievišķīgi, runas manierē nav agresijas un “cīņas spara”. Jau vairāk nekā 30 gadus viņa cīnās par iespēju būt sievietei - ar sevi, šokētajiem tuviniekiem, priekšniekiem, garāmgājējiem, psihologiem. Jā, bet galvenais tomēr ar sevi. Linda ilgi plosīja sevi - izlikās par īstu veci, mačo, tomēr izrāde beidzās, priekškars aizvērās un vīrietis no dzīves skatuves nozuda. Izvēle bija vienkārša: mirt vai dzīvot savā sievietes būtībā.

Linda ir transseksuālis - viņas dzimtes identitāte un izpausmes atšķiras no bioloģiskajām.

Tomēr tas neko daudz nepaskaidro par cilvēku, kurš visu dzīvi laužas cauri personiskajām šausmu atrakcijām, ko, kā saka pati Linda, “ienaidniekam nenovēlēsi”.

Ar Lindu runāju, lai kaut nedaudz mēģinātu saprast, kā tas ir - būt citādam Latvijā. Vai mums pietiek cilvēciskas gudrības pieņemt to, ko neaptveram, kas nav mūsu “failos” vai ģenētiskajā programmā, vienalga, sauciet kā gribat. Lindas tēls atgādina divas oskarotās filmas - “Transamerika” un “Dāņu meitene”. Režisēt dzīvi pēc saviem ieskatiem Lindu kavē gan pašas bailes, gan sabiedrības aizspriedumi.

 Pasaules Veselības organizācija transseksuālismu joprojām pieskaita dzimumidentitātes traucējumiem. Lielākajā daļā Eiropas valstu, lai manītu dzimumu, vajadzīgs psihiatra novērtējums. Latvijā “transseksuālisms” iekļauts slimību klasifikatorā pie dzimumidentitātes traucējumiem ar numuru F 64.0. No 2006. līdz 2010. gadam Latvijā bija ziņas par 9 vīriešiem un 6 sievietēm ar diagnozi “dzimuma identitātes traucējumi”, un katru gadu diagnosticēti tika viens, divi transseksuālisma gadījumi. Pētnieki uzskata, ka lielākā daļa personu ar dzimuma dismorfiju Latvijā neatspoguļojās oficiālajos statistikas datos.

2015. gadā pie mums reģistrēti četri pacienti ar dzimumidentitātes traucējumu “transseksuālisms”, 2016. gadā seši, 2017. gadā pieci.

Pētījumi par transpersonām visā pasaulē ir apgrūtināti, jo dažādu iemeslu dēļ transseksuāļi savu identitāti neatklāj.  ASV Kalifornijas universitātē pirms vairākiem gadiem veiktie pētījumi liecina - par transpersonām sevi uzskata ap 0,3% no populācijas.

Būt par Lindu

Savu CV sūtīt viņa uzdrīkstējās tikai pēc tam, kad bija izgājusi cauri STV Pirmā televīzijas šovam “Caur ērkšķiem uz…”. Pirms tam atklāt savu identitāti neuzdrīkstējās - baiļu bubulis bija milzīgs. Lindai hroniski trūkst naudas, jo, līdzko darba devējs ierauga, ka efektīgās blondīnes pasē rakstīts “vīrietis”, durvis aizcērtas.  Linda dara to, kas viņai riebjas, - strādā eskortā, lai kaut kā galus savilktu kopā. Un tas nozīmē, ka par dzimuma maiņas operāciju un hormonu aizstājējterapiju viņa pat sapņo piesardzīgi.

Grūti noticēt, ka tāda Linda ir dabiski - bez hormonu devas un plastiskās ķirurģijas.

Līdz šim Linda bija kā iebiedēts zvērs - viņa par savām problēmām nerunāja, baidījās, norobežojās un relatīvu brīvības sajūtu ieguva tikai starp tiem nedaudzajiem, kas viņu saprata. Pa īstam Linda dzīvoja virtuālās pasaules seksuālo minoritāšu forumos. Augstos mūrus, ko viņa uzcēlusi ap sevi, Linda nojauca tikai pēc piedalīšanās STV Pirmā televīzijas šovā “Caur ērkšķiem uz…”. TV3 raidījumam “Gatava pārvērtībām” viņa jau pieteicās pati. “Es spēju ar mikrofonu rokās uzkāpt uz "Spices" skatuves, lai visiem apkārtējiem paziņotu, ka esmu transseksuāls."

Pirms “Ērkšķiem” es biju sagrauta un vienkārši vilku eksistenci. Biju tādā bezcerībā, ka, domāju, nebūtu izķepurojusies.

 Linda saka, ka šis laiks bija bezgala vērtīgs galvenokārt tāpēc, ka viņa iemācījās palūkoties uz sevi citām acīm, ieguva drosmi un pašapziņu. Banāli? Varbūt, bet viņai tas bija vajadzīgs kā svaiga gaisa šalts, kas ļauj ievilkt elpu. “Tas bija psiholoģiski attīrošs process,” saka Linda. “Pirms tam es gāju pa ielu un baidījos, ka tikai kāds mani neatpazīst. Brīvi varēju justies tikai “Purvā”, kur bija tādi kā es.”

 "Es biju mačo - uzaudzēju bārdu, izraisīju kautiņus"

1970. gadā Valmierā saticīgā ģimenē, kurā bija divas astoņus un deviņus gadus vecas meitenes, piedzima zēns. Kad bērnam bija divi gadi, nomira tēvs. Mamma un vecmāmiņa pastarīti lutināja. “Cik es sevi atceros, vienmēr ložņāju pa māsu skapi, vilku viņu kleitas, vēlāk pie spoguļa uzkrāsoju lūpas.” 16 gadu vecumā zēns garajos matos ielika ilgviļņus un dažas reizes izgāja uz ielas ģērbies kā meitene.

1988. gada maijā jaunais vīrietis devās dienēt padomju armijā, kur vecākie biedri viņu uztvēra kā normālu džeku.

“Es prasmīgi tēloju īstu veci un kontrolēju savu uzvedību. Tomēr šad tad neveiksmīgi, jo nācās aizstāvēties un lietot spēku pret dažu aziātiskas izcelsmes armijas biedru nepiedienīgajām frāzēm un piedāvājumiem.”

No tā brīža, kad 1989. gada septembrī viņš, garlaicības dzīts, paņēma žurnālu “Krokodils”, dzīve apmeta kūleni. “Tur bija raksts par transseksuāļiem. Es lasīju un sapratu, ka tas ir par mani. Kādu mēnesi staigāju kā apdullis un nevarēju saprast, ko iesākt.”

Cīņa ar sevi ilga līdz 33 gadu vecumam, kad viņš saprata, ka ilgāk vairs nespēj. “Es audzēju bārdu, uzvedos brutāli, nodarbojos ar sportu, iesaistījos kautiņos, tēloju īstu mačo." 

Es centos sevi pārveidot visādos veidos, bet tas bija kā atspere - jo vairāk nospriego, jo ar lielāku spēku tā laužas vaļā.

1995. gada decembrī 25 gadus vecais vīrietis apprecējās, ģimenē piedzima dēls. Laulība ilga desmit gadus. Šobrīd Linda ar bijušo sievu labi saprotas, reizēm aiziet kaut kur kopā. Arī ar dēlu, kuram nu jau ir 21 gads, kontakts ir saglabāts. “Es sievai to pateicu 2003. gadā, kad sapratu, ka vairs nevaru. Es jau biju sācis meklēt augstāko vietu, no kuras nolēkt, – mērīju attālumu un rēķināju, cik sekundes tas aizņems. Mēs turpinājām dzīvot kopā, bet sieva ar mani nerunāja divus gadus.”

Kad viņš pārtapa par Lindu, dēlam bija seši gadi.

Puika jautāja: “Kāpēc tētim mugurā mammas drēbes?”

“Es gribēju saprast, vai ar puiku viss kārtībā, tāpēc pajautāju: “Kā būtu, ja tevi pārģērbtu par smuku meiteni?” Viņš  atbildēja “Nē, tēti, es taču esmu puika!” Es atviegloti uzelpoju, paldies dievam, viņš nav tāds. To, kam esmu gājusi cauri, es nevienam nenovēlētu. Tas ir kā būt izkropļotam un visu laiku ciest.”

Kamēr Linda vēl bija puisis, viņa strādāja par pārdevēju konsultantu audio, video un sadzīves tehnikas veikalā. “Man visu laiku bija jākontrolē žesti un izturēšanās. Ja mani pieķēra nesagatavotu, manas kustības bija tādas, ka cilvēki nodomāja, ka esmu gejs.”

Pirmā darba vieta, kurā Linda neslēpjoties varēja būt meitene, bija klubā “Purvs”. Bārmene, oficiante, apkopēja, trauku mazgātāja, dejotāja - viņa darīja visu.

Gadu tūkstošu mijā Linda sapazinās ar citām transseksuālām sievietēm un pirmo reizi izmēģināja lietot hormonu preparātus. Vienu mēnesi - tad ieviesa receptes, bet Linda bija pārāk izmisusi un bailīga, lai aizietu pat pie ārsta. Viņa sāka strādāt tā sauktajā seksčatā - apkalpoja klientus no visas pasaules (starp citu, viņas darba vieta bija reģistrēta ASV). “Vienu mēnesi palietoju hormonus, ko pasūtīju ASV. Tos kā pārtikas piedevu varēja iegādāties bez receptes. Preparāts bija labs - lika ķermenim ražot estrogēnus. Tad sākās pasaules krīze, un līdz ar to mani klienti pazuda - kā ar nazi nogriezti.

Ja pirms tam pelnīju mazākais desmit dolārus stundā, tagad varēju nopelnīt vairs tikai desmit dolārus dienā.

Naudas hormonu preparātiem, ko nopirku tikai vienu reizi, vairs nebija.”

Krūtis, pēc kurām ilgoties

Dators nevilka, čats ik pa brīdim atslēdzās, bet jaunam datoram naudas nebija. Linda izmisīgi meklēja darbu, klauvēja pie visām durvīm, bet, līdzko darba devējs ieraudzīja viņas dokumentus - vīrieša vārdu ar sievietes seju, tā saņēma atteikumu. “Pieredze, talanti, zināšanas nelīdz. Līdzko tu esi nestandarta, tevi nepieņem.” Spēka vairs nebija, parādi krājās. Lai saglabātu jumtu virs galvas un kaut kā savilktu galus kopā, Linda sāka strādāt eskortā. “Atnāk pie manis, pasēž, parunājas, padara kaut ko erotiskāku - viss atkarīgs no tā, kas man ir pieņemams, kas ne,” viņa saka. Dažreiz nāk pāri, kas vēlas savu seksuālo dzīvi padarīt krāsaināku, bet pārsvarā klienti ir heteroseksuāli (viņi paši tā saka) vīrieši, kas Lindā meklē sievišķību - jā, nepārlasījāties. Viņa iemieso sapni par sievišķību. “Vīrieši apgalvo, ka tādas kā es ir sievišķīgākas par mūsdienu ģenētiskajām sievietēm." 

Paskatieties, kā sievietes staigā - īsiem matiem, nekrāsojušās, maisam līdzīgās drēbēs, kedās, biksēs. Ne mazums sieviešu ģērbjas pretējā dzimuma drēbēs, bet fiziski sevī neko nevēlas mainīt. Patiesībā mums apkārt ir daudz transvestītu.

Linda lieto savādu vārdu salikumu “ģenētiskās sievietes” un jebkuru izteikumu par sievietēm, kas viņai izklausās aizskarošs, uztver personiski. “Komentārus, vērstus pret sievietēm, es uztveru dziļi personiski, un, ja kāds mani vēstulē atļaujas uzrunāt vīriešu dzimtē, es atbildē viņu uzrunāju sieviešu dzimtē. Parasti cilvēks attopas, ka aizvainojis mani.”

Ikdienas komunikācijā transseksuālisms tiek jaukts ar transvestītismu, kas ir vienkārša vēlme tērpties pretējā dzimuma drēbēs. Savukārt transseksuāļu mērķis ir pilna dzimuma maiņa. Vēl ir transgenderi jeb shemales, kas veic plastiskās operācijas, lai izskatītos kā sievietes, bet no dzimumlocekļa neatsakās. Tā funkcijas viņiem ir svarīgas, tāpēc hormonu preparātus transgenderi nelieto.

Deviņdesmitajos gados Linda saņēma triju speciālistu atzinumu, ka viņai ir transseksuālisms, nevis šizofrēnija vai kas tamlīdzīgs. Toreiz dzimuma maiņas operācija maksāja ap desmit tūkstošiem dolāru. Tagad “vecie papīri nav spēkā” un līdz dzimuma identitātes maiņai būtu jānoiet garš ceļš, tomēr Linda nesteidz veikt psihiatrisko ekspertīzi, kas kopā ar visiem speciālistu atzinumiem maksā sākot no 140 eiro. Operācijai naudas viņai tāpat nav. “Būt sievietei ir dārgs prieks, bet man desmitkārt dārgāks,” viņa saka. Kosmētika un sevis sakopšana ir ne vien dārgs, bet arī laikietilpīgs process. Ik dienu Linda, bruņojusies ar pinceti, cīnās ar savu vīrišķīgo ķermeni, izraujot visus nodevīgos matiņus. Pirms pārvērtību šova viņa noticēja brīnumam - viņai būs krūšu implanti - un bija kā spārnos. Kad operāciju atteica, ilgi nevarēja atgūties.

“Man būtu vienalga kā - kaut vai bez narkozes, tikai dodiet, kur iekosties.”

Tik un tā... dzīvot

Pirms cerētās operācijas Linda devās pie klīniskās psiholoģes, lai saņemtu atzinumu. Jau pēc pirmajām sarunas minūtēm viņai bija skaidrs, kāds tas būs, - attieksme viegli nolasāma speciālistes sejā, kas pauda … nu jā, nicinājumu.

“Viņa smaidīja, bet žesti un mīmika nodeva. Ir grūti paskaidrot, ja otrs nekad nav saskāries ar tādiem cilvēkiem kā es. Ja saku, ka esmu sieviete, - kādus paskaidrojumus vēl vajag? Centos skaidrot, ka visu laiku jūtos tā, it kā kājās būtu šauras kurpes, kas spiež un nomoka, bet novilkt nevari. Atzinums, rakstīts pēc divu stundu garas sarunas, bija augstprātīgs. Psiholoģe uzrakstīja, ka mani salīdzinājumi esot sekli. Man kājās bija lēti, ieplīsuši tirgū pirkti zābaciņi. Man vienkārši nebija naudas, lai nopirktu citus.

Tie bija izmirkuši, es uztraucos, svīdu un jutu, ka tie nelabi ož. Psiholoģe atvēra logu un vēlāk atzinumā ierakstīja “ārējā izskatā nevīžības pazīmes”.

Ar vieglu roku momentā uzlika zīmogu,” stāsta Linda.

“Ja cilvēku ieliek rāmī, kurā viņš nevar sevi realizēt, jo jūtas diskomfortā, agrāk vai vēlāk centieni noplok. Nav tāda cilvēka, kas spētu kulties tukšgaitā, neredzot izeju. Tas pārvēršas sevis neieredzēšanā un pašpārmetumos. Nedziedināta gadu no gada šī trauma kļūst aizvien dziļāka. Es nelietoju ne narkotikas, ne medikamentus, nepīpēju zālīti. Tikai alu dzeru, kad sakrājas par daudz.”

Linda ir viena - jau ilgi. Vai gribētu atrast tuvu cilvēku? Viņa mazliet apjūk. “Es daudz ko gribētu, bet, ja dzīvotu ar kādu kopā, tad viņš man būtu viens un viss. Tas nozīmē, ka pagaidām vai nu mani nevar atļauties, jo es izmaksāju dārgi, vai es nevaru atļauties.” Linda ir biseksuāla, tomēr pilnībā tikt skaidrībā ar savu seksuālo orientāciju viņa varēs tikai pēc dzimuma maiņas operācijas.

“Man labāk patīk meitenes, bet, iespējams, mani vilina tas, kas viņām ir, bet man nav un tik ļoti gribētos.”

Linda saka, ka turpina sūtīt CV, bet velti. “Tu raksti, bet zini, ka esi neatbilstoša, zini, ko par tevi nodomās, - “perverss”, “jucis”, “nenopietns”, un tas drausmīgi nospiež. Tu saņem atteikumu, tiec pāri un atkal atduries kā pret sienu. Ir patīkami izņēmumi. Divas meitenes teica, ka tūlīt pat mani pieņemtu darbā, bet Preiļos.” Linda kādu mirkli klusē un pacilātā balsī saka, ka viņai esot sapnis par savu nelielu biznesu. “Es protu labi veidot meikapu. Sievietes ir tik viegli krāsot, jo viņām visas līnijas jau ir dabiski.”

Linda ķepurojas - augšup un augšup, bet lielākā daļa transseksuāļu, kas ir psiholoģiski vājāki, dzīvi beidz pašnāvībā.

“Viņi nespēj sabiedrībā iet kā vīrieši un tikai mājās, vientulībā pārģērbties sieviešu drēbēs. Iekšējais konflikts ir pārāk liels,” saka Linda, ar sievišķīgu rokas kustību atglaužot matu cirtu.

​

​