Pablo Eskobara nīlzirgi joprojām turpina terorizēt Medeljinas nomali (3)

Problēma ir tāda, ka neviens īsti nezina, kā lai tiek galā ar šiem visai bīstamajiem dzīvniekiem, kas trīsdesmit gadu laikā neskaitāmas reizes ir izlauzušies caur īpašuma nožogojumu un apsēduši tuvējās upes. Pagājušajā gadā viens no nīlzirgiem tika pamanīts ložņājam gar vietējo sākumskolu. Tiesa, lai arī nav dzirdēts, ka kāds no šiem dzīvniekiem būtu apdraudējis cilvēka dzīvību, vietējie fermeri un zvejnieki tiem baidās tuvoties.

Par spīti tam īpašuma pārvaldnieki neizrāda nekādu iniciatīvu problēmas risināšanā. Tikmēr zinātnieki uztraucas, ka nākotnē nīlzirgi var sagandēt vietējo upju ekosistēmu, jo tie tomēr šeit ir invazīvas sugas pārstāvji, kas ievesti no Āfrikas.

“Pašlaik mēs varam novērot visai baisu eksperimentu ar dabu, ko veic pasaulē lielākie invazīvie dzīvnieki,” žurnālistei Sārai Emersonei atklāja (Sarah Emerson) Kalifornijas Universitātes bioloģijas profesors un nīlzirgu pētnieks Duglass Makkolijs (Douglas McCauley).

Trīs stundu brauciena attālumā no Medeljinas bijušais Eskobara īpašums joprojām atspoguļo kādreizējo Eskobara turību un panākumus. Savā panākumu zenītā Eskobaram piederēja aptuveni 30 miljardu dolāru liels kapitāls, ko viņš nevairījās tērēt visai ekstravagantas dzīves nodrošināšanai. 1978. gadā Eskobars kalnos iegādājās zemesgabalu, kur uzbūvēja milzīgu villu. Tajā Eskobars bija ierīkojis vēršu cīņu arēnu, kartingu sacīkšu trasi, skulptūru dārzu un pat savu privāto lidostu.

Par spīti tam Eskobars sevi uzskatīja par labsirdīgu diktatoru un bija cienīts Medeljinas nabadzīgajās ģimenēs, jo izmantoja noziedzīgi iegūto naudu, lai attīstītu nabadzīgo rajonus. Tieši tāpēc Eskobars uzbūvēja arī publisko zoodārzu, kur izmitināja ziloņus, žirafes, zebras un četrus brangus nīlzirgus, kurus aplūkot brauca no visas Medeljinas.

Pēc tam, kad Eskobars tika nogalināts, lielākā daļa dzīvnieku tika pārvesti uz tuvējiem zoodārziem, tomēr nīlzirgu harēms, kas sastāvēja no viena tēviņa un trīs mātītēm, tika likts mierā, jo nevienam nepietika dūšas sagūstīt dūšīgos un bīstamos zvērus. Ņemot vērā, ka šajā teritorijā bija labs klimats, kā arī trūka dabisko ienaidnieku, nīlzirgu skaits drīz vien pieauga līdz desmit, tad divdesmit utt.

Tādiem zinātniekiem kā Makkolijs Eskobara nīlzirgi sniedz unikālu iespēju savām acīm pieredzēt to, kas notiek ar sugu, kad tai tiek ļauts pilnīgi netraucēti vairoties. Pirms dažiem tūkstošiem gadu dažādas nīlzirgu sugas apdzīvoja Vidusjūras salas, Ēģipti un pat dažas Eiropas daļas, tomēr mūsdienās šie dzīvnieki sastopami vairs tikai Āfrikā. Zinātnieki, kas pēta nīlzirgus un to dabiski apdzīvotās vides, novēro strauju nīlzirgu skaita samazināšanos, tāpēc tagad ir svarīgi saprast, kāda ir potenciālā nīlzirgu populācijas nākotne Kolumbijā. Kādā pētījumā zinātnieki noskaidroja, ka Eskobara nīlzirgi turpinās katru gadu pieaugt skaitā par sešiem procentiem, katrai auglīgajai mātītei pasaulē laižot vienu mazuli gadā.

Viens no lielākajiem kaitējumiem, kādu var izraisīt nīlzirgi, ir piesārņojums. Proti, nīlzirgu mēsli pārāk lielos daudzumos var būt toksiski un piesārņot upes. Rezultātā upēs var sākt ziedēt aļģes, bet zivīm var sākt trūkt pārtikas un skābekļa.

Diemžēl pašlaik ir maz zinātniskās literatūras, kurā pētnieki pievērsušies invazīvajiem nīlzirgiem un tam, kāda ir to ietekme uz vidi.

Problēma slēpjas tajā, ka nepastāv efektīvs un humāns veids, kā nīlzirgu populāciju kontrolēt. Vienīgie drošie veidi ir kastrācija vai dzīvnieku izšaušana.

Tiesa, daudzi vietējie iedzīvotāji pie nīlzirgiem ir pieraduši un neuzskata viņus par draudu savai dzīvībai vai dabai. “Tētis reiz atnesa mājās nīlzirdzēnu. Es viņu nosaucu par Lunu. Viņš bija ļoti mīļš, un mēs viņu barojām tikai ar pienu,” kāda jauna meitene stāstīja vietējai kolumbiešu avīzei.

Lai arī kastrācija, iespējams, būtu pieņemamākais veids, kā cīnīties ar šo dzīvnieku straujo izplatību, tomēr pat pieredzējušiem dzīvnieku kopējiem un ekspertiem nav nemaz tik viegli nīlzirgiem piekļūt un tos sagūstīt. Par spīti savam lielajam izmēram, nīlzirgi prot ļoti veikli slēpties. Dienas laikā virs ūdens virsmas ir redzamas tikai nīlzirgu nāsis, acis un ausis. Turklāt atšķirt, kurš ir nīlzirgu tēviņš un, kura ir mātīte, arī ir ļoti grūti. Tēviņa sēklinieki atrodas cieši pie vēdera, tāpēc identificēt nīlzirga dzimumu iespējams tikai tad, kad tas ir iemidzināts. Savukārt iemidzināt vairākas tonnas smago dzīvnieku nav viegli. Tieši tāpēc līdz šim ir veiksmīgi kastrēti tikai četri nīlzirgu tēviņi.

Pašlaik nīlzirgu nākotne Kolumbijas varas iestādēm ir ļoti neizdibināma, tomēr viens ir skaidrs – Pablo Eskobars pat pēc savas nāves ir pamanījies sagrābt Medeljinas pierobežu un sagādāt galvassāpes valdībai.