Kā es Irkutskā oficiāli kļuvu par latvieti jeb iekļaujamies vilciena rutīnā (17)

Viktorija:

"Maskava-Vladivostoka" ir mūsu ceturtais un pēdējais vilciens Krievijā. Jau ir tumšs, bet uz perona vērojama neparasta rosība - pie viena vagona sastājies lērums cilvēku, viņi māj ar rokām, no skaļruņiem plūst mūzikas skaņas. "Pavada mūsu karavīrus. Sen tā nav bijis, ka pilns vagons un visi militāristi," mums paskaidro pavadone.

Pārbauda pases un ievada mūsu uzvārdus elektroniskā ierīcē - tā izskatās pēc mobilā telefona un aparātiem, ar ko Rīgas sabiedriskā transporta kontrolieri pārbauda e-talonus. 

"Tā, Puškele... Kas jūs mums tāda esat?" viņa jautā ar stingrību, bet tajā pašā laikā laipni. "Viktorija," es atbildu.

"Nē, kāda jums tautība?" viņa prasa, ar interesi skatoties uz manu ārzemju pasi. "Esmu no Latvijas." "Ā, latviete! Nu labi! Ejiet." Lūk, tā es Sibīrijā, stacijā "Irkutska", vairāk nekā seštūkstoš kilometru attālumā no Rīgas oficiāli kļuvu par latvieti.

Meklējam savas vietas, noliekam koferus zem guļamvietām. Nu ko, sveicināts, vietkaršu vagons! Te nu mēs atkal esam. Vagons mūs sagaida ar ātri pagatavojamo makaronu, kūpinātas desas un vistas smaržu, kā arī mūsu ceļabiedru kājām, kas simetriski karājas no augšējā plaukta.

Pirmais noteikums vilcienā - nodibināt kontaktu ar tuvākajiem vagona kaimiņiem un sadraudzēties ar pavadoni. Sasveicināmies un apmaināmies ar pāris frāzēm ar mūsu kaimiņiem no Ķīnas, iepazīstamies ar jauniešiem no Uzbekistānas. Viņi visi, tāpat kā mēs, dodas uz Vladivostoku.

GALERIJA: Vilciena ikdiena

Brīdi aizdomājos - cik racionāls ir tāds brauciens vilcienā no Maskavas līdz Vladivostokai, ja neesi tāds avantūristisks ceļotājs kā mēs, bet brauc cauri visai Krievijai darīšanās? Guļamvieta vietkaršu vagonā firmas "Rossija" vilcienā no Maskavas līdz Vladivostokai maksā apmēram 13 tūkstošus rubļu (174 eiro). Ceļā - sešas dienas. Savukārt lidmašīnas biļete maršrutā "Maskava-Vladivostoka" ar vienu pārsēšanos nopērkama par aptuveni 20 tūkstošiem rubļu (267 eiro) un ceļā jāpavada 11 stundas. Sanāk, ka šie cilvēki kāda iemesla dēļ gatavi zaudēt vairāk nekā piecas dienas, lai ietaupītu septiņus tūkstošus rubļu jeb apmēram 94 eiro.

Lai "sadraudzētos" ar vilciena pavadoni, nopērkam pie viņas čības un minerālūdeni. Starp citu, Krievijas vilcienos joprojām dod glāzes ar "podstakaņņikiem", kuri daudzos raisa nostalģiju.

Pēc vilciena atiešanas pavadone atnes svaigu gultasveļu. Es guļu augšējā plauktā. Palagu vajag ietūcīt zem matrača, spilvendrānā ielikt spilvenu, pēc tam uz guļamvietas uzklāt palagu, bet tam virsū - kaut ko vidēju starp segu un pledu. Vienkārši, vai ne? Bet tagad iedomājieties, ka visa šā procesa laikā jums jābalansē, ar abām kājām stāvot uz apakšējā plaukta, vagons reizēm šūpojas un jūs ļoti cerat, ka neuzkritīsiet virsū kaimiņiem, kurus, kā izskatās, uzjautrina manas neveiklās kustības un mēģinājumi uzklāt gultu vismaz pēc viesnīcu standartiem. 

Pēc Baikāla visām iepriekšējām vietām, kur esam bijuši, no vienas puses es jūtu enerģijas lādiņu no visām izdzīvotajām emocijām, bet no otras - milzīgu nogurumu. Tāda sajūta, it kā būtu "izrubījusies", vēl pirms paspēju uzlikt galvu uz spilvena. Saldi nogulēju nezināmu skaitu stundu... Tiesa, mēs tiešām esam pazuduši laikā un telpā! Laika zonu maiņa, nemitīgā vietējā laika salīdzināšana ar Maskavas un Latvijas laiku, neplānotās apstāšanās mums nepazīstamās vietās... 

Vilcienā "Maskava-Vladivostoka", kas mūs aizvedīs līdz ceļojuma galamērķim, ir savi noteikumi un sava dzīve. Ainas aiz loga mainās. Sākot ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli, no vilciena redzējām galvenokārt mežus un stepes, taču tagad ainava atgādina aizsalušus Ķemeru purvus un Alpu kalnus.

Par mūsu vietkaršu vagona ikdienas dzīvi pastāstīšu rītdien. Bet tagad pievērsīšos savai mīļākajai nodarbei šeit - nosnaudīšos, pēc tam kaut ko iekodīšu un tad atkal nosnaudīšos.

Mārtiņš:

Rutīnai vilcienā vajadzētu būt vienkāršai. Pielādēji datoru pilnu ar filmām, seriāliem un visu, ko sirds kāro, un pilnīgi neatkarīgi no interneta pieejamības skaties, ko vēlies, vai lasi grāmatas. Paēd, izkustini kājas, iedzer kādu kafiju un dodies gulēt. Un tā vairākas dienas no vietas. Diemžēl vai par laimi, šis scenārijs vispār nedarbojas. Būsim godīgi, neviens negribētu lasīt Transsibīrijas ekspreša grāmatu konspektus un filmu recenzijas. Tāpēc mēģinām runāties ar cilvēkiem, pieturās ieskriet kādā veikalā, apmeklēt restorāna vagonu.

Ar ceļojuma kaimiņiem mums ir paveicies un laikam viss būs labi līdz pat Vladivostokai. Pretī man guļ sakarīgs ķīnietis, bet virs viņa  jauns uzbeks. Pieklājīgi un sakarīgi cilvēki. Tas ir loģiski, bet interesanti, ka, jo tālāk dodamies, jo vairāk aziātisku sejas vaibstu var pamanīt. Ja pirmajos braucienos vilciena vagonos valdīja tikai krievu valoda, tagad jau var dzirdēt tādu valodu rasolu, ka kļūst jautri.

Ar pašu vagonu arī paveicies, esam tikuši jaunākajā versijā, kur katram pie guļvietas ir elektrība, pagarinātāju nevajag. Uz otrās lāviņas visiem ir iebūvēti divi USB lādētāji. Tehnika praktiski visu laiku ir pie elektrības, un šobrīd pat neizmantojam power bankas.

Dzīvojot vilcienā, pastāv sava veida kārtība un likumi. Visu laiku tiek spēlēts konstruktors - ja vajag kaut ko no lielās somas, pārējās mantas jānoliek citur. Nereti ceļabiedri uz mirkli pārsēžas, jo mums jāpārkrāmējas.

Tas strādā visos virzienos, bet mēs esam vienā laikā un telpā, tāpēc visi ir saprotoši. Kādam sava gulta jāpamet, jo tā tiek pārveidota par divām sēdvietām un citi arī vēlas ieturēt brokastis. Kad tas ir izdarīts, var atkal iekārtot guļvietu un šņākuļot tālāk.

Ar mūsu ķīniešu ceļabiedru pagaidām nav sanācis plašāk papļāpāt par dzīvi, bet laiku pa laikam viņš palūdz mums kaut ko iztulkot. Viņš teica, ka neesot viegli ceļot - šeit reti kurš runā angliski, bet krieviski viņš prot tikai dažus vārdus. Abi ar Viku esam universāli. Daži pabrīnījās, ka runājam arī angliski, citi pabrīnījās, ka brīvi runājam krieviski. Savā starpā pļāpājam latviski.

Joprojām nebeidzu brīnīties, cik labi vilcienā izdodas izgulēties. Jā, lāviņas ir mazas, bet ērtas, un laikam jau vilciena šūpošanās palīdz iemigt: pagaidām man vēl ne reizi nav gadījies naktī mocīties ar bezmiegu. Protams, tikai pagaidām, vēl vairākas diennaktis priekšā un garākā pietura būs tikai stundu gara. Šajā braucienā ārā kājas izkustināt ļauj tikai tad, ja ir vismaz 15 minūtes gara pietura, jo vagons ir pilns un smēķētāju daudz, tāpēc piecu minūšu laikā šo baru savākt atpakaļ nemaz neizdotos, bet vilcienam katra minūte ir dārga. Šodien bija neplānota tehniskā pauze, un iekavētās grafika minūtes brutāli nošņikā uz nākamo pieturu rēķina.

Pēdējā diennakts vilcienā aizvadīta ļoti mierīgi, kā mums ies tālāk, to jau uzzināsi rīt. Protams, ja būs internets.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.