Mežaparks, kur nāsis patīkami kutina skuju smarža un gaiss smaržo citādi nekā pārējā pilsētā, jau kopš tā pirmsākumiem ir bijis īpašs rajons Rīgas apkaimju kartē. Šī 11,82 kvadrātkilometru plašā apkaime ir ierindojama starp lielākajiem Rīgas pilsētas rajoniem, un tai Latvijas Trešās atmodas, Dziesmu un deju svētku, kā arī vēl citu nozīmīgu iemeslu dēļ ir īpaša nozīme ne tikai rīdzinieku, bet arī visas Latvijas iedzīvotāju sirdīs. Tā ir vieta Ķīšezera krastā, pār kuru, šķiet, laikam nav varas.
Savdabīgais 20.gadsimta eksperiments
Sākotnēji tagadējā Mežaparka apkārtne, pateicoties baltvācu sporta biedrībai "Keisarwald", bija zināma kā Ķeizarmežs. Vēl agrāk – kā Ķēniņu mežs. Šis nosaukums savukārt tiek saistīts ar Zviedrijas karali Gustavu II Ādolfu, kurš 1621.gadā parka teritorijā izvietoja savas armijas nometni, lai ielenktu Rīgu. Tomēr paša Mežaparka unikālie vaibsti Rīgas pilsētas sejā sāka iezīmēties vien 19. un 20. gadsimta mijā, apkaimei kļūstot par pirmo arhitektūras projektu cara laika Krievijā, kur īstenota tolaik Eiropā populārā dārzu pilsētas ideja. Tolaik Rīgas dome nolēma izdalīt palielu zemesgabalu pie Ķīšezera, kur vienu tā daļu tika plānots veidot kā atpūtas vietu rīdziniekiem, bet otru - iznomāt villu un vasarnīcu būvniecībai. To varētu dēvēt par savdabīgu 20.gadsimta sākuma eksperimentu – mēģinājumu pilsētai paredzētajā teritorijā veidot ar dabu un indivīda interesēm saskaņotu humānu mājokli.
Oficiāli Mežaparka apkaimes vēsture sākas 1901.gadā, kad Rīgas Dome pieņēma galīgo lēmumu par villu apbūves sākumu. Jau tā pirmsākumos apkārtnes labiekārtošanas un īpašumu būvniecības noteikumi bija strikti – namus vajadzēja uzcelt noteiktā laikā, tāpat prasībās bija definēti attālumi starp mājām, gruntsgabalu izvietojums, ēku augstums un izskats (ārēji tām bija jāatgādina vasarnīcas), proporcija attiecībā pret zemesgabalu un vēl daudzi citi specifiski lielumi, lai jaunajā pilsētas teritorijā veidotos vienots, ieturēts ansamblis. Paralēli notika arī paša rajona labiekārtošana – tika iezīmēta Ziemeļeiropā pirmā Zooloģiskā dārza teritorija, ieliktas sliedes tramvajam, uzbūvēta Rīgā pirmā šoseja (tagadējais Kokneses prospekts), kā arī izveidoti celiņi pastaigām un izjādēm, kas, starp citu, ir saglabājušies un tiek izmantoti vēl šobaltdien.