Septiņdesmit aizrautības gadi

Porsche vēsture ir tik bagāta zīmīgiem faktiem, izšķirošiem pavērsieniem un fantastiskām automašīnām, ka tai varētu veltīt ne vienu vien biezu grāmatu, - un tādu jau izdots ne mazums. Ar Poršes ģimeni, tās uzņēmumu un automobiļiem ne tik pazīstamiem ļaudīm grūti orientēties nozīmīgākajos Porsche attīstības pagrieziena punktos. Tā piemēram, Porsche sporta auto jeb „sports car” 70. jubileja var izrādīties mulsinoša, ja priekšstats par šīs markas sporta automobiļiem aprobežojas ar ikonisko Porsche 911, kura 60. dzimšanas dienu atzīmējām jau pirms pieciem gadiem. Tomēr lielisko un ātro vācu automobiļu izcelsme ir senāka, turklāt eleganti savijas ar pašas kompānijas pirmajiem soļiem.

Kā zināms, Ferdinands Porše nodibināja inženieru konsultāciju uzņēmumu jau 1931. gadā, krietni vairāk nekā pirms septiņdesmit gadiem, taču vēsturiskās situācijas dēļ tolaik par sporta automobiļiem nebija ko domāt. To vietā Porše pēc reihskanclera Ā. Hitlera pasūtījuma izstrādāja slaveno tautas auto KdF, kas kļuva pazīstams kā VW Beetle jeb Käfer, kā arī neveiksmīgi piedalījās "tenderī" par tanku piegādi Vērmahtam, kurā zaudēja Henšela kompānijai.

Tūlīt pēc kara doktors Porše kopā ar dēlu Feriju un kādu Antonu Piehu (Piech) tika arestēti kā kara noziedznieki un nosūtīti uz Franciju. Ferijs tika atbrīvots jau pēc pusgada, un nekavējoties ķērās pie darba, lai atjaunotu uzņēmuma darbību. Līdztekus nepretenziociem darbiem, kā ūdenssūkņu un vinču labošana, uzņēmīgajam Ferijam izdevās noslēgt līgumu ar odiozo itālieti Pjero Dūzio (Piero Dusio), kura uzdevumā Porše uzbūvēja ārkārtīgi progresīvu un dārgu pilnpiedziņas sacīkšu mašīnu Cisitialia 360 Grand Prix. Lai gan Dūzio bankrotēja, un spektakulārais vāģis, kura siluetā saskatāmas pirmskara sacīkšu raķešu Auto Union līnijas (Poršes piedalījās arī arī to izstrādē), tā arī nestartēja nevienās sacīkstēs, nopelnītās naudas pietika, lai Ferijs varētu izpirkt savu tēvu no cietuma. Daiļā Porsche Cisitalia 360 tagad apskatāma Porsche muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

Raugoties šīs dienas acīm, var pieņemt, ka par Porsche sporta automobiļu episko izcelsmi mēs varam pateikties Ferdinanda Poršes nerimtīgajām inženiera ambīcijām. Vēl pirms Otrā pasaules kara Porsche birojs izstrādāja kādas ātruma rekordu automašīnas skices. Desmit cilindru motoram paredzētais Type 114 tā arī netika uzbūvēts, toties daudz reālistiskāks, uz VW „Vaboles” agregātu bāzes projektēts prototips ieguva nosaukumu Type 64. Ar roku darbu izgatavotā alumīnija plūdlīnija tik ļoti atšķīrās no jebkura tālaika sacīkšu auto (patiesībā - no jebkura auto vispār), ka bija viegli noturama par NLO. Būtībā Type 64 jeb Porsche 64 uzskatāms par pirmo šīs markas automobili, ja neskaita vēl 1900. (!) gadā uzbūvēto elektromobili Lohner-Porsche. Vienīgā nelaime, ka Porsche 64 tika izgatavots tikai trīs eksemplāros, no kuriem viens tika iznīcināts kara laikā, bet otru 1945. gada maijā noliktavā atrada amerikāņu kareivji, nogrieza tam jumtu un izklaidējās, brīvajā laikā dzenājot nepazīstamo spēkratu pa lidlauku. Diemžēl sabiedroto spēku pārstāvju attapība nebija gluži vienā līmenī ar Poršes inženiera ģēniju. Automašīnai "izbeidzās" motors, - tā vienkāršā iemesla dēļ, ka amerikāņi neprata dzinēju atrast un ieliet tajā eļļu. Trešais "prehistoric" ēras Porsche sporta auto eksemplārs palika Ferija Poršes īpašumā, un pēc pēdējā brauciena 1982. gadā vēlāk nonāca Petersona motormuzejā Losandželosā. Tad kāpēc gan neatzīmēt Porsche sporta auto 70. gadadienu pēc Type 64 "dzīvesstāsta"? Iespējams tāpēc, ka lepnums neļauj trīs prototipus uzskatīt par īstu modeli.

Kad Ferdinands Porše 1948. gadā atgriezās Gmundā, Austrijā, uz kurieni Štutgartes bombardēšanas dēļ bija pārvietots viņa birojs, patriarhu gaidīja pārsteigums - divvietīga sporta auto prototips 356/1. Kāpēc 356? Gluži vienkārši tāpēc, ka tas bija 356. pēc kārtas Porsche biroja projekts. Automašīnai bija Volkswagen motors, piekare un bremzes, taču asu attālums bija par trīsdesmit centimetriem mazāks. „Doktora F.” vadībā drīz tapa Porsche 356/2 ar četrām sēdvietām, vēl īsāku riteņu bāzi un unikālu dizainu, kas lika tālaika Jaguar XK120 izskatīties vecam. Starp citu, 356/1 dzinējs atradās drīzāk vidū, līdzīgi tagadējam Porsche Boxster, taču fināla versijā pārcēlās uz aizmuguri - tikai tāpēc, ka Ferdinands Porše tā gribēja. Pazīstams kā Gmünd coupe, automobilis ar gaisdzeses motoru virs pakaļējiem riteņiem definēja Porsche automašīnu konstrukciju nākamajā desmitgadēm. 1948. gada 8. jūnijā tika piereģistrēts prototips ar šasijas numuru 356-001, un pirmais Porsche sporta auto oficiāli bija dzimis.

Vēlāk Ferijs Porše šī modeļa dzimšanu raksturos gaužām pieticīgi, proti, ka neesot varējis atrast tieši tādu mašīnu, par kādu sapņojis, tāpēc nolēmis uzbūvēt to pats. Patiesībā Porsche 356 kļuva par leģendu, un ne tikai netipiskā motora izvietojuma dēļ. Nelielais rodsters iezīmēja Poršu apsēstību ar svara samazināšanu un tiekšanos pēc ideāla izsvarojuma. Pēdējo gan drīzāk noteica praktiski apsvērumi, jo automašīnai ar velkošiem aizmugurējiem riteņiem, virs kuriem karājas motors, var būt diezgan izaicinoša vadāmība. Tāpēc Porsche pievērsa uzmanību pat tādiem sīkumiem kā degvielas tvertnes novietojums. Tā atradās priekšā, starp riteņiem, slīpi virs stūres kolonnas un braucēja kājām. Lai panāktu vēlāmo izsvarojumu 35:65, bija vēlams turēt bāku pilnu. Šādas apburošas nianses atrodamas vai ikvienā Porsche modelī, kas tapis kopš 1948. gada, un, iespējams, ka piekasīgā, brīžiem pat komiskā sarežģītība līdztekus imidžam, dizainam un neapstrīdamajām ātruma kvalitātēm notur markas valdzinājuma varā tik daudz fanu.

Vēlākajos gados Porsche vētraini plauka kā autoražotājs, pirmkārt jau pārvācoties atpakaļ uz Štutgarti, kur bija pieejama plašāka tehniskā bāze. 1956. gadā, tikai astoņus gadus pēc Porsche 356 debijas, tika saražots 10 000. šī modeļa automobilis, kas, ņemot vērā grūtos pēckara gadus Vācijā, bija teicams sasniegums. Finansiālās iespējas un pasūtījumi ļāva būvēt specifiskus automobiļus dažādām sacīkstēm, un jau 50. gadu sākumā Porsche 356 SL izcīnīja pirmo uzvaru Lemānas 24 stundu sacīkstēs. Diez vai toreiz pat Ferijs Porše nojauta, ka Sartē ātrumaplis kļūs par Porsche „smilšu kasti”. Šīs markas automobiļu pasaules prestižākajās izturības sacīkstēs uzvarējuši 19. reizes, pēdējo reizi trīs gadus pēc kārtas. Pēc senas Lemānas tradīcijas tas ļauj komandai uz visiem laikiem paturēt gandrīz 50 kg smago Lemānas sacīkšu godalgu, kas arīdzan nogādāta Porsche muzejā Cufenhauzenā. Vienlaikus jāatzīst, ka Porsche pārsvarā bijušas sarežgītas attiecības ar autosporta karalieni Formula 1 – izņemot Porsche 804 uzvaru 1962. gadā un Porsche būvētā V6 TAG turbo dzinēja uzvaru sēriju astoņdesmitajos vācu superinženieriem šajā discilplīnā īsti nav ar ko lepoties. Par spīti atkārtotām baumām un aiziešanas no Lemānas „karaļu” klases LMP1, Porsche negrasās atgriezties F1, toties ir droši zināms, ka 2019. gadā kompānija startēs elektrisko Formula E čempionātā. Tas lieliski sader ar Porsche sporta auto nākotnes vīziju, kurā iederas ne vien hibrīda supermašīnas kā Porsche 918 Hybrid, bet pilnībā elektriski spēkrati kā 600 zirgspēku Porsche Mission E. Šajā futūristiskajā projektā Porsche ieguldījis apmēram vienu miljardu eiro, radot vairāk nekā 1200 jaunas darbavietas. Jūs mulsina tas, ka Mission E nav tikai divas durvis? Bet Porsche sporta auto nav tikai Porsche 911 Carrera un tās neskaitāmie atvasinājumi. Kompānija vienmēr uzsvērusi, ka arī Panamera, Macan un pat Cayenne, nemaz nerunājot par izveicīgajiem Cayman/Boxster ar motoru vidū, mantojuši to pašu sporta auto gēnu, kas piemitis ikvienai šīs markas automašīnai.