10. novembrī Mārupes novads aicina doties 100 gadu tālā vēsturē

Mārupes novada notikumus Latvijas Brīvības cīņu laikā pētījis Olaines Vēstures un mākslas muzeja vecākais speciālists Māris Ribickis, kurš ir šī unikālā pasākuma iniciators. Lai godinātu mūsu senčus, kuri cīnījās par brīvu Latviju, par to, lai mēs varētu būt šodien kādi esam, Mārupes novada dome sadarbībā ar Kara vēstures rekonstrukciju klubu “Latviešu karavīrs” un vēsturnieku Māri Ribicki nolēma rekonstruēt reālas Latvijas Brīvības cīņu kauju epizodes Mārupes novadā. Lai pasākums būtu iespaidiem bagātāks un tuvāks reāliem notikumiem, nepieciešamo tērpu, inventāra un bruņu tehnikas nodrošināšanai piesaistīti vēstures kauju rekonstrukcijas klubi no Latvijas un kaimiņu valstīm. Ieeja pasākumā brīva!

Aicinām kopā pieminēt tos, kas atdeva savu dzīvību par mūsu brīvību!

Atskats vēsturē

Bermontiādes notikumi Latvijas vēsturē ieguvuši leģendāru statusu, jo Latvijas armijas uzvara pār Bermonta karaspēku pie Rīgas faktiski izšķīra Latvijas Neatkarības kara jeb Brīvības cīņu iznākumu. Pēc I Pasaules kara vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs nepameta Latviju un slepeni noslēdza līgumu ar krievu pulkvedi Pāvelu Bermontu.

Laika posmā no 1919.gada jūnija sākuma līdz oktobrim izdevās sagrupēt ap 45 tūkstošus karavīru savai vācu un krievu algotņu armijai, kuras rīcībā bija ap 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 120 lidmašīnu un cita tehnika. Arī Latvijas armijas vadībai 1919.gada vasaras beigās kļuva skaidrs, ka steidzami jāstiprina aizsardzība ap Rīgu. Ņemot vērā iespējamā uzbrukuma draudus, tika izveidota Latvijas armijas dienvidu fronte 32km garumā ar aptuveni 20 tūkstošiem karavīru.

1919.gada 8.oktobra rītā Bermonta armija sāka uzbrukumu Rīgas virzienā jeb operāciju «Zibens spēriens». Bermontieši ātri vien ielauzās Rīgā un 10.oktobrī ieņēma visu Pārdaugavu, taču tālāk nevirzījās, tādējādi pieļaudami kļūdu... Šajā laikā Latvijas armijas dienvidu frontē valdīja nepārtraukta kaujas situācija un karavīri, kuriem nācās izturēt pirmo triecienu, nebija ne gulējuši, ne arī ēduši. Lielā daļā frontes faktiski iestājās panikas situācija.

Kaujas darbība pašreizējā Mārupes novada teritorijā iesākās 8.oktobra rīta pusē, kad pie “Blūma” un “Velciņu” mājām (tagadējā Jaunmārupe) 5.Cēsu pulka karavīriem uzbruka elitārās vācu Dzelzsdivīzijas vienības. Vācieši ieņēma abas mājas. Tās dienas naktī 5.Cēsu pulks atspieda vācu priekšējās daļas un ieņēma ierakumus pie “Velciņu” mājām. Aktīva kaujas darbība norisinājās arī pie Katrīnas muižas (mūsdienās Lapiņmuiža, Mārupē). Bermonta armijas vienības enerģiski uzbruka, izmantojot savā uzbrukumā arī aviācijas atbalstu. Naktī uz 9.oktobri Katrīnas muižas apkārtnē 5.Cēsu pulka un 8.Daugavpils kājnieku pulka vienības, veicot pretuzbrukumu, apstādināja Bermonta armijas uzbrukumu Rīgas – Jelgavas šosejas virzienā. Vācu Dzelzsdivīzijas operatīvās vienības atkāpās uz Baložu kapu rajonu. 9.oktobrī Bermonta armijas karaspēks aktīvi apšaudīja Mārupes novada teritorijā izvietoto Latvijas armijas karaspēku, bet uzbrukumā nepārgāja. Sakari starp Latvijas armijas karavīriem bija vāji, telefoni nestrādāja. Rīgā izplatījās baumas, ka 5.Cēsu pulka karavīri steidzīgi atkāpjas. Tāda pati informācija bija par Jelgavas šosejas apkārtni. Latviešu pulkvedis Jorģis Zemitāns organizēja jaunu aizsardzības līniju pie Juglas tiltiem.

Cauri Rīgai uz Juglas pusi atkāpās valdības un armijas iestādes. Jaunā aizsardzības līnija veidojās Daugavas labajā krastā. Visu nakti Latvijas armijas pulki un vienības atkāpās un ieņēma jaunās aizsardzības pozīcijas. 5.Cēsu pulks savaspozīcijas atstāja 9.oktobra pusnaktī un tā pēdējās rotas pienāca pie Daugavas tiltiem 10.oktobrī agri no rīta. Tiltu gali pār Daugavu bija izgriezti, lai pretinieks nevarētu tos izmantot. 10.oktobrī Bermonts ar radio starpniecību piedāvāja iesākt pamiera sarunas, bet atbildi uz savu aicinājumu nesaņēma.

Cīņas turpinājās pie Rīgas un Jaunjelgavas, līdz 3. novembrī Latvijas armijas Latgales divīzijas spēki uzsāka Torņakalna atbrīvošanas operāciju.