Uzdevums: noskaidrot, vai Latvijā ir Abrams tanki (smagie)? (17)

Tumšā decembra vakarā īsi pirms Ziemassvētkiem Jurijs Stilve (30) iegrieza savu auto sievasmātes sētā klusajā Pededzes pagastā tieši pie Latvijas – Krievijas robežas. Vēl netikušu līdz lielajam ozolam pagalma vidū, Stilves auto aplenca vīrieši maskās. Viņi atrāva durvis un lika izkāpt. Stilves pirmā doma bija – nesen nopirktais BMW ir zagts.

Vīrietis vēl nezināja, ka dažas stundas agrāk Rīgā pie lielveikala Alfa bija aizturēta viņa abu nepilngadīgo bērnu māte. Paralēli kratīšana notika netālajā Stilves tēva viensētā turpat Pededzes pagastā.

Stilvi nebija apturējuši bandīti, bet gan Drošības policija (DP), kas Latvijā atbild par spiegu notveršanu.

Maskotie vīrieši pārmeklēja māju. Suns trakoja, tādēļ sievasmāte to iespundēja tualetē. Atnācēji paņēma Stilves un sievasmātes datorus, zibatmiņas, telefonus un piezīmju blociņu zilos vākos ar uzrakstu Informat. Tam vēlāk lietā izrādīsies būtiska nozīme. Drošības policiju ieinteresēja datorā atrastās fotogrāfijas no atpūtas brauciena uz Sanktpēterburgu, kur ģimene ar bērniem viesojusies vasarā. «Viņi jautāja, kādēļ braucām. Teicu, ka tur ir skaisti. Ieteicu arī viņiem aizbraukt,» Re:Baltica stāsta sievasmāte, kura Krievijas otro lielāko pilsētu arvien sauc tās padomju vārdā Ļeņingrada.

Pēc vairāku stundu kratīšanas vīri maskās devās prom, paņemot sev līdzi Stilvi. Trīs stundas garā, filmētā pratināšana ievilkās naktī.

Pamazām Stilve atzinās, ka jau vairākus gadus vāc informāciju Krievijas specdienestu labā. Viņš izdarīto nožēloja.

Stilves lietas norisi Re:Baltica rekonstruēja no daudziem avotiem: izmeklēšanas materiālu fragmentiem, lēmuma par nodošanu tiesai, intervijām ar advokāti, notiesāto, viņa radiniekiem, prokuroru un drošības dienestu darbiniekiem. Tā kā lietu skatīja slēgtā sēdē, daudzi no intervētajiem nedrīkst nosaukt savus vārdus.

Pēc astoņiem mēnešiem, ko Stilve pavadīja cietumā, gaidot tiesu, 2018. gada augustā par spiegošanu Krievijas labā viņam piesprieda trīs gadus nosacīti.

Vīrietis ir kļuvis par pirmo oficiālo spiegošanā notiesāto, kam spriedums stājies spēkā. Otrais – Jelgavas dzelzceļnieks Aleksandrs Krasnoprojovs, kas sūtīja NATO spēku bildes un maršrutus “draugam” uz Krieviju, savu notiesājošo spriedumu ir pārsūdzējis. Nesen drošības iestādes aizturēja trešo – bijušo Iekšlietu ministrijas darbinieku, tagad pensionāru Oļegu Buraku.

Kopš Krimas aneksijas 2014. gadā un tam sekojošās NATO karavīru izvietošanas Baltijā, saasinātu uzmanību Krievijas izlūkdienestu aktivitātēm pievērsušas visas trīs Baltijas valstis. Re:Baltica apkopotā informācija rāda, ka kopš 2015. gada Igaunijā par šo noziegumu aizturētas 13 personas, Lietuvā septiņas, bet Latvijā trīs.

“Mēs esam būtiski mainījuši savu attieksmi par to, kas iepriekš nebija sodāms. Mainīta likumdošana un tas ir signāls otrai pusei – tik vienkārši šajā pusē to [spiegošanu] nevarēs darīt,” Re:Baltica stāsta Latvijas ārējā izlūkošanas dienesta – Satversmes aizsardzības biroja – vadītājs Jānis Maizītis.

Pateicīgs vērvēšanai

2012. gadā Krievijas pilsētā Brjanskā Stilve iepazinās ar cilvēku, vārdā Aleksejs. Uz pilsētu, kas atrodas piecu stundu brauciena attālumā no Maskavas, Stilve daļēji pārcēlās, kad Latvijas ekonomika pēc pārkaršanas bija nonākusi krīzē.

Dzīvesbiedre Andra aizbrauca peļņā uz Angliju, bet atgriezās, jo abiem bija pieteikusies meita.

Stilves dzīve noritēja kustībā. Starp biznesu Brjanskā, sievasmātes mājām Pededzes pagastā un Rīgu, kur dzīvoja Andra, jo darbu Alūksnes pusē atrast grūti. Jaunajam vīrietim Rīga nepatika, tādēļ viņš daudz labprātāk uzturējās meža ieskautajā sievasmātes saimniecībā.

Stilve Brjanskā strādāja celtniecībā. Sākumā citiem, vēlāk pats nodibināja savas firmas – ТРАНСЛЕС un БАЛТСЕРВИС, kas nodarbojās ar auto remontiem un celtniecību.

2015. gadā БАЛТСЕРВИС apgrozījums bija neliels, aptuveni 18 000 eiro, bet par otru firmu finanšu datu nav, rāda Krievijas biznesa reģistra SPARK dati, ko Re:Baltica ieguva ar Investigative Dashboard palīdzību. Šobrīd firmu darbība apturēta un tās “karājas gaisā”, intervijā Re:Baltica stāsta pats Stilve.

Rakstura un dzīves veida dēļ Stilve bija piemērots vervēšanai. Labsirdīgs, izpalīdzīgs, pat pļāpīgs. Labi runāja krieviski. Bija loģisks iemesls regulāri braukāt uz Krieviju, kas ir droša satikšanās vieta ar vervētāju. Dzīvoja pierobežā, ko pastiprināti uzrauga robežsardze, tādēļ noteiktus uzdevumus daudz vieglāk ir izpildīt vietējam.

“Viens no izplatītākajiem veidiem, ko pret mūsu valsti izmanto tie paši Krievijas dienesti, ir spiegošana no teritorijas,” stāsta Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Maizītis. “Tas nozīmē, ka mūsu cilvēks aizbrauc uz Krieviju, saņem instrukcijas – uzdevumus, atgriežas Latvijā un tādā veidā tiek veikta izlūkošana.” Regulāro robežas šķērsošanu atvieglo fakts, ka lielai daļai pierobežā dzīvojošo ir Krievijas pilsonība vai daudzkārtējā vīza, kas ļauj otrā pusē apciemot radiniekus, lētāk nopirkt pārtiku vai cigaretes, ko vietējie regulāri dara.

Pirmais uzdevums – atvest vārdnīcas

Pirmais uzdevums, ko Stilvem palūdza Krievijā iepazītais Aleksejs, bija šķietami nevainīgs: atvest latviešu – krievu valodas vārdnīcas. Pēc tam – auto detaļas. Šādus nenozīmīgus uzdevumus savervētajiem mēdz uzdot, lai pārbaudītu viņu uzticamību.

“Lai divas personas izveidotu savstarpēju uzticēšanos, jānodibina kaut kādas attiecības. Jābūt noturībai uzdevuma izpildē,” Re:Baltica stāsta lietas prokurors Sandris Kaparkalējs.

Vienā no pirmajām tikšanās reizēm Aleksejs iztaujāja Stilvi par Latvijas armijas Kājnieku skolu Alūksnē. Tajā cilvēkus, kas pieteikušies armijā, sagatavo profesionālam militārajam dienestam. Alekseju interesēja skolas izmēri, darbošanās virzieni. Vai Jurijam tur esot paziņas?

Gan mutiski, gan telefonā saņemtās norādes Stilve metodiski pierakstīja zilajā blociņā, ko atrada kratīšanas laikā. Sākot ar pamācību, kā iznīcināt mobilā telefona SIM karti, beidzot ar konkrētu vietu ģeogrāfiskajām koordinātēm, kas viņam jānofotografē.

Uzdevumi bija daudzi un detalizēti. Piemēram, fotografēt naftas produktu uzglabāšanas noliktavas un aprakstīt to stāvokli Igaunijas pierobežā Sillamē un Latvijā Krāslavas pusē. Noskaidrot, vai Latvijā ir ASV kaujas tanki Abrams (smagie)? Vai Alūksnes armijas bāzē ir pasniedzēji no ASV? Vai tur karavīri tiek gatavoti karam Ukrainā? Uzvārdi? Kāds ir kaimiņu mājas plānojums un adrese? Cik cilvēku strādā vietējā robežpunktā? Dabūt viņu telefona sarakstu.

Stilve darīja, ko varēja. 2017. gada sākumā viesojās pie paziņas, kas strādā Kājnieku skolā. Pie uzkodām un dzērieniem, it kā starp citu, Stilve izprašņāja mājasmāti par to, kādi zābaki, ieroči un pat apakšveļa ir karavīriem. Uzzināja, ka militāristi mācās angļu valodu, jo pavasarī brauks uz ārzemēm, bet pie viņiem brauks pasniedzēji no Amerikas.

“Karavīru apģērba kvalitāte ļoti daudz ko pasaka par armijas kaujas spējām,” skaidro Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš. “Piemēram, ja zābaki nav ūdensizturīgi, tas nozīmē, ka karavīri nespēs ilgi pārvietoties. Uz kājām veidojas sēnīte. Ir pat īpaša karavīru slimība «tranšeju pēda», ko izraisa slikti zābaki. Simptomi parādās jau pēc trim dienām. To pretinieks var izmantot, plānojot uzbrukumu.”

Drošības policija, kas ar Re:Baltica sazinājās tikai rakstiski, norādīja, ka “ārvalstu specdienestus interesē jebkāda informācija. Tai skaitā par pretinieka formastērpiem, to uzšuvēm, aprīkojumu. Šāda informācija ir nozīmīga ne vien lai izzinātu pretinieka kapacitāti, bet arī, lai varētu sagatavoties sabotāžu, diversiju vai citu militāri taktisku operāciju īstenošanai.”

Palūdza nofotografēt sakaru torni

Pirms diviem gadiem Stilve pārcēlās atpakaļ uz Latviju, jo piedzima otra meita. Taču viņš turpināja regulāri braukt uz Brjansku darba darīšanās.

Brjanskā viņš bijā arī pērn augustā, kad Aleksejs atsūtīja ziņu: vajag parunāt. Abi satikās pie Smoļenskas apbraucamā ceļa. Aleksejs interesējās, vai Alūksnes pusē notiek kādas militārās mācības, vai ir novērota armijas tehnika un iepriekš neredzētas sejas? Stilve atbildēja, ka nekā jauna neesot. Vienīgi netālu no Pededzes tiek būvēts sakaru tornis, laikam armijas vajadzībām. Abi vienojās, ka Stilve atsūtīs torņa fotogrāfiju.

Pēc laiciņa Aleksejs saņēma no Stilves foto ar informatīvo plakātu, kas izvietots tobrīd vēl topošā torņa pakājē.

Sekoja klusuma periods, līdz dažus mēnešus vēlāk Aleksejs uzradās un aktīvi centās sazināties ar Stilvi. Zvanīja uz vairākiem tālruņa numuriem, sūtīja īsziņas. Stilve atsaucās tikai pēc pāris dienām un tūlīt pat devās uz Brjansku. Un gaidīja.

Aleksejs piezvanīja pēc dažām dienām. Pāris stundu vēlāk abi satikās. Aleksejam vajadzēja vairāk, daudz vairāk informācijas par torni. Stilve stāstīja, ko zināja: izskatās pēc parasta sakaru torņa, pie kura bieži stāv armijas auto.

Divus mēnešus vēlāk Drošības policija Stilvi arestēja. Ja viņš nebūtu atzinis savu vainu jau pirmajā naktī, varētu strīdēties par pierādījumu spēcīgumu un lietas iznākums varētu būt citāds, uzskata notiesātā advokāte Inese Šulte.

Nu kas tur liels?

Nereti pie presē publicētām spiegu lietām var lasīt komentārus: kas tas par noziegumu, ja fotogrāfiju ar attiecīgo objektu var uzņemt pat no satelīta?

“Viena lieta ir fotogrāfija no satelīta, otra – kad nofotografēju pāris metru attālumā,” skaidro izlūkdienesta vadītājs Maizītis. “Ja cilvēks ir cienījamā vecumā, pa gabalu grumbas neredz, bet tuvumā redz. Pēc tā var izdarīt dažādus secinājumus.”

Stilves lietā tornis bija tikai viena no detaļām, saka prokurors Kaparkalējs. “Atslēgas vārdi šajā lietā ir “citu ziņu nelikumīga vākšana”. Informācija, ko persona vāca, objektīvi rādīja, ka viņš zināja, ko dara.”

Stilves notiesāšanā būtiska bija vēl viena detaļa – kas ir Aleksejs? Atbildi uz to sniedza Lietuvas prokuratūra.

Savu vainu noliedz

Ar Stilvi sazināties Re:Baltica mēģināja vēl laikā, kad viņš atradās apcietinājumā. Vīrietis atteicās. Kad augustā tiesa piesprieda Stilvem nosacītu sodu un atbrīvoja tiesas zālē, Re:Baltica devās uz Pededzi.

Saulainā rudens rītā lauku mājās ir tikai sievasmāte. Sirsnīga, sastrādātām rokām, viņa lūdz publikācijā neminēt viņas vārdu, jo strādā vietējā pašvaldībā, un raud, atceroties kratīšanu un znota arestu.

Stilve tobrīd aizbraucis uz probācijas dienestu Alūksnē. Par spiegošanu viņa neko nezinot. Līdzīgi Latvijas Avīzei stāstīja arī Stilves dzīvesbiedre Andra un māsa, paužot sašutumu, ka cilvēks arestēts par viena torņa fotogrāfiju. Šo ziņu kāri pārtvēra un izplatīja krieviski rakstošā prese un interneta vietnes.

Patiesībā sieva visu zināja. Turot vīru aizdomās par neuzticību, viņa bija pārmeklējusi dzīvesbiedra mantas un sapratusi, kas notiek. Sieviete brīdināja vīru no tobrīd spiegošanā notiesātā jelgavnieka Krasnopjorova likteņa, bet Stilve to neņēma vērā.

Ar Stilvi satiekamies vēlu vakarā. Pa dienu esam izmainījušies. Viņš pārbraucis no Alūksnes un ved no meža malku. Ir jau tumšs, kad pagalmā ieripo traktors ar baļķu vezumu. Stilve izlec no kabīnes, no kuras dārd skaļa mūzika, un nāk aprunāties. Atturīgs, bet vienlaikus labdabīgs. Acīs neskatās. Ap mani lēkā lielais sētas suns, bet Stilve viņu neapsauc.

Savu vainu spiegošanā Stilve presei noliedz, bet tiesā atzina. Atzinies, jo Drošības policija viņu “nopirkusi”. Esot piesolīts, ka izlaidīs no apcietinājuma, ja atzīsies. Paziņam Aleksejam Krievijā sūtījis torņa fotogrāfiju tāpat vien. Tas neesot noziegums.

Pēc brīža saprotu, kādēļ Stilve mani vēl nav izraidījis no pagalma. Viņš cer uz palīdzību.

Sarunas laikā vīrietis no kombinezona krūšu kabatas izvelk piezīmju blociņu un jautā, vai man ir iespēja noskaidrot informāciju Lietuvas tiesībsargājošajās iestādēs. Izrādās, krimināllietā ir izziņa no Lietuvas prokuratūras, ka Stilves paziņas Alekseja pilnais vārds ir Aleksejs Pižikovs Viktora dēls un viņš ir Krievijas Rietumu kara apgabala 74. izlūkošanas centra darbinieks. Blociņā Stilve pierakstījis Lietuvas krimināllietas numuru, kurā figurē Pižikovs un lietuvietis Romans Šešelis. Vēlāk viņš man parāda arī attiecīgos dokumentus, jo pēc tiesas no advokātes paņēmis savas lietas materiālus. Stilve meklējis informāciju par Lietuvas krimināllietu internetā, bet bez rezultāta. Viņš netic, ka lietuviešu dokumentā minētais Aleksejs ir viņa paziņa. Pēdējam bijis cits uzvārds.

Re:Baltica sazinājās ar Lietuvas ģenerālprokuratūras preses dienestu, kas atbildēja, ka “notiek pirmstiesas izmeklēšana. Vairāk informācijas izsniegt nevaram.”

Pārdod kartupeļus

Neatbildēts jautājums ir Stilves motivācija. Kādēļ viņš to darīja? Analizējot pieejamo informāciju par visām Baltijas spiegu lietām, biežāk sastopamie iemesli ir nauda, vēlme justies svarīgam un iespēja brīvi šķērsot Krievijas robežu. Pēdējais bija būtiski Igaunijā par spiegošanu notiesātajiem cigarešu kontrabandistiem – un arī uzņēmējiem, kam ir bizness Krievijā.

Stilves lietā nav pierādījumu, ka viņam par informāciju maksāts. Tiesa, “par vienu sadarbības veidu viņš saņēma atlīdzību par transporta izdevumiem – degvielu,” stāsta prokurors Kaparkalējs. Summa neesot bijusi liela. Rakstiskā atbildē Drošības policija Re:Baltica norādīja, ka Stilves galvenā motivācija bija “iespēja netraucēti ceļot un gūt ienākumus Krievijā.”

Kopš iznākšanas no cietuma Stilve ar pilnu jaudu meties lauku darbos. Kopā ar brāli viņš audzē kartupeļus, un to tirgošana apkārtējiem iedzīvotājiem ir viens no viņa ienākumu avotiem. Stilve stāsta, ka vajadzētu aizbraukt uz Brjansku un slēgt abas firmas, bet nevarot. Viņam aizliegts izbraukt no valsts. Kad varēs, nezina. Nav pamata domāt, ka tas notiks drīz.