Kam pieder valsts? Mums vai viņiem? (19)

Esam dažādi kā liedaga oļi, kurus izskalojusi kopīgā pagātne. Taču valsts mums viena. Tā pati, kuru 1918. gadā dibināja gados jauni cilvēki kanālmalas teātra zālē, jo laiks pieprasīja mums pašiem pārņemt savas valsts vadību. Līdz tam te nepieklājīgi ilgi valdīja svešie okupanti.

Izrādījās, ka savas valsts pārvaldīšana pašu spēkiem nav viegla lieta. Par to liecina: mūžīgie partiju strīdi brīvvalsts varas gaiteņos, Ulmaņa diktatūra, postsovjetiskās Latvijas augšējo politisko ešelonu kolīzijas un visbeidzot tikko notikušo vēlēšanu iznākums, kuram atkal nav rezultāta. Vai esam pārāk kašķīgi, egoistiski un tāpēc neko nespējam paveikt kopā? Vai tagad steigšus pieteikt karu Igaunijai un uzreiz padoties? Viņiem klājas labāk, valsts attīstās straujāk, lai gan iedzīvotājus skaits uz pusi mazāks nekā pie mums. Iespējams, ka valdībai Tallinā nebūs problēmu tikt galā ar trim miljoniem iedzīvotāju un teritoriju no Narvas līdz Rubai. Taču mēs to nevaram viss, jo „vergu sindroms“ pieprasa būt nenogurdināmi neapmierinātiem ar visu un gaidīt, lai citi atrisina problēmas mūsu vietā? Paši ievēlējām Saeimā populistus, taču valsti vadīt uzticēsim igauņiem vai „biznesmenim - bagātniekam“ no malas? Tam pašam, kuru postšķēlistu „asiņainie punduri“ jau atkal gatavo uznācienam uz politiskās skatuves baltā zirgā?

Naudasmaisu korumpēšana

Par ķeizaru Franci Jozefu saglabājies daudz anekdošu. Neviens nezina, vai tās ir vai nav patiesas. Viena stāsta par 1914.gada rudeni, kad Krievijas cara karaspēks plašā frontē tuvojas Vīnei un Austroungārijas armija bēga uz mājām, atpakaļ neskatīdamās. Ķeizars vaicājis ģenerāļiem padomu, taču atbildi nav sagaidījis. Visbeidzot monarhs nopūties un secinājis: „Tad neatliek nekas cits kā padoties un pēc tam nežēlīgi korumpēt uzvarētāju.”

Ko īsti ķeizars domāja ar „korumpēšanu“ vai „pakļaušanu korupcijai“, to šodien skaidri un gaiši iztulkot nevar neviens. Vieni domā, ka ķeizars paredzēja asimilāciju un integrāciju, citi saskata daudz plašāku un ironiskāku zemtekstu, kas ietilpina kukuļņemšanas loģiku, kuras rezultātā politisko procesu sāk noteikt biznesa loģika. Godīgi sakot, šis ķeizara secinājums labi iederas arī mūsdienās. Laikā, kad trampisti un putinisti biezā slānī gāžas virsū liberāli demokrātiskajai Eiropai, virzot sev pa priekšu populistus-nacionālistus.

Vēstures mācība

Kā mums šos uzbrucējus atvairīt? Apkarojot vai korumpējot? Izolējot vai integrējot? Eiropas Savienība jau izolējusi „saslimušās“ Ungāriju un Poliju karantīnā, drīz izolatorā gultiņa tiks atvēlēta arī Itālijai.

Vai bīdīt iekšā pašmāju populistus, riskējot nonākt tajā pašā izolatorā, vai izlikties, ka viņu vispār nav?

1999. gadā Volfgangs Šisels izlēma sadarboties ar populistu Jorgu Haideru un izveidoja lielās koalīcijas valdību kopā ar sociāldemokrātiem un populistiem. Viņam to vēlāk nepiedeva neviens. Otrais pasaules karš taču pierādīja, ko spēj savārīt labējie ekstrēmisti. Cik cilvēku iet bojā un cik likteņu tiek sakropļoti šo ideju vārdā! Taču austrieši (pirmie pēc 1945.gada) atkal ielaida mēri varas salonos. Toreiz Vīni izolēja. Politiski un diplomātiski. Ar ko viss beidzās? Šisels izdarīja darbu populistu vietā. Viņi nebija spējīgi vadīt valsti. Prata tikai protestēt un kašķēties, viņu idejas un priekšlikumi bija vienīgi nereālas dogmas. Starp populistiem nebija neviena rīkoties vai lemtspējīga cilvēka. Visi populistu ministri bija spiesti demisionēt, un pati partija arī sasprāga druskās. To vajadzētu atcerēties arī mums, jo populisti vislabāk izskatās opozīcijā. Tad, kad viņiem nav jāuzņemas atbildība. Kritizēt ir vieglāk, nekā darīt vai rīkoties konstruktīvi.

Taču kā iztulkot „naudas maisu“ vai „neatkarīgu biznesmeņu“ apzinātu iebīdīšanu politikas visaugstākajos amatos? Vai arī šos cilvēkus var korumpēt?

Biznesa kolīzija ar politikas loģiku

Protams, var arī tos korumpēt. Ikvienā normāli attīstītā valstī biznesa loģiku cenšas turēt iespējami tālu no politiskajiem gaiteņiem, jo šo divu jomu intereses un vajadzības nesakrīt. Politikai jāraugās uz sabiedrības vajadzībām, gaidām. Ar nodokļu naudas palīdzību, jācenšas realizēt taisnīgs līdzekļu sadalījums: gan izdevīgo, gan mazāk izdevīgo sabiedrības grupu interešu aizstāvībai. Te valda taisnīguma, godprātības, nevis izdevīguma princips. Piemēram, mazi bērni, vientuļie vecāki vai sirmgalvji nav izdevīgas investīciju grupas (no biznesa viedokļa), jo nenodrošina peļņu.

Ja varu valstī pārņem cilvēks vai cilvēku grupa, kuru loģika ir biznesa (tātad peļņas) princips, tad nav ko cerēt uz maznodrošināto cilvēku, bērnu vai grūtdieņu interešu aizstāvību.

Tā vietā visus privatizācijai vēl neizlietotos objektus pakļaus obligātās peļņas loģikai: Šlesers ar draugiem ierīkos vasarnīcas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadīgajās ēkās un atļaus jums apskatīt (reizi mēnesī), kādus brīnumus spēj paveikt eiroremonts 200 gadus vecos, senatnīgos guļbaļķu namos. Jūs domājat, ka tas ir barbarisms un vērtību izpostīšana? Protams, ka tā arī ir. Taču muzeji biznesam ir vairāk apgrūtinājums, jo nenes pietiekami lielu peļņu. Starp citu, runā, ka tieši šāds priekšlikums Aināram Šleseram savulaik esot bijis un viena sabiedrības daļa nemaz neprotestēja pret kultūrmantojuma iznīcināšanu biznesa vārdā.

Ielaižot biznesa loģiku kultūrā un mākslā, mēs panāksim zema līmeņa izklaides dominēšanu uz visām skatuvēm, opernama izīrēšanu nacionālsociālistu orģijām, kases gabalu pārākumu repertuāros, mākslas aizstāšanu ar masu pasākumumiem.

Visbeidzot notiks nacionālās operas, teātra un Doma laukuma radio nama ēku pārdošana bankām vai Maximām, pašas šīs kultūras iestādes pārceļot uz Sēnīti vai Iecavu, kur ēku īres cenas lētākas un vairāk vietu skatītāju automašīnu novietošanai.

Reiz mūsu politikā Guntis Ulmanis neapdomīgi ielaida Andri Šķēli, un sekas šodien redzamas skaidri un nepārprotami: ieguvējs ir vienīgi dižais mahinators pats un viņa komanda, jo politiskās sviras palīdzēja „prihvatizēt“ valsts uzņēmumus, iebāžot tos lēti savā kabatā un pārdodot tālāk ar peļņu. Turpretī valsts intereses šāda uzņēmējdarbība nesaprot un neatzīst.

Likās, ka Andra Šķēles piruetes Latvijas politikā uz ilgiem laikiem nodrošinājušas visplašākās sabiedrības izpratni par biznesa un politikas loģikas nesaderību. Vēl vairāk – izpratni par biznesa domāšanas kaitīgumu valsts pārvaldē.

Diemžēl pašreizējais pēcvēlēšanu varas vakuums atkal sāk atgādināt tālos 90. gadus, kad Andri Šķēli izvirzīja premjerministra amatam kā bezpartejisku kandidātu, kas spētu apvienot kašķīgās partijas. Toreiz tā bija kļūda. Cerams, ka šodienas premjerministra izraudzītāji vecās kļūdas nav aizmirsuši un zaķis no cepures netiks izvilkts.

Taču mīņāšanas aiz durvīm ir dzirdama un no nepazīstamā zaķa cilindrā ir vērts baidīties.

Tas var slikti beigties.