"Kā karogs - parasta lupatiņa - var būt svarīgāks par cilvēku?" Sarunas Transsibīrijas vilcienā un Sibīrijas plašumos (2)

No Rīgas "Dinamo" līdz "Kāpēc jums tā nepatīk krievi?"

Vilcienā "Maskava-Ņižņevartovska" zina gandrīz visus Rīgas "Dinamo" spēlētājus. Sēžam restorāna vagonā, uz kuru atnācām pastrādāt. Sarunu sāka mūsu galdiņa biedri.

Sotnieks, Rēdlihs, Dārziņš - viņi uzskaita uzvārdus, bet pēc tam jautā, kādi sporta veidi vēl Latvijā ir populāri. Atbildam, ka bobslejs. "Bobslejs? Nu tas taču nav nopietni, es atvainojos," mums atbild.

Pēc aktīvas Konora un Habiba cīņas apspriešanas sākam runāt par to, kur katrs piedzimis, kādā pilsētā dzīvo un uz kurieni brauc. Drīz vien atklājas, ka jaunais cilvēks, kurš dzīvo Maskavā, - tas ir "neīstais krievs" atšķirībā no tiem, kas dzimuši reģionos.

- Viking [iesauka, ko Mārtiņš ieguva vilcienā], var palūgt jums pastāstīt kaut ko interesantu par jūsu valsti, jūsu mentalitāti? Piemēram, par ko jūs runājat pie galda? Mēs, krievi, spriežam par sievietēm.

- Jo vairāk iedzer, jo labāka varētu būt valsts...

- Nu tad jau viss tāpat kā pie mums!

Turpmākajai diskusijas gaitai grūti izsekot - vienubrīd mūsu kaimiņi strīdas augstos toņos, pēc tam ar mīlestību stāsta par saviem mazajiem bērniem, kuri gaida mājās. Vīrieši ar vilcienu dodas strādāt.

Kad restorānvagona darba laiks beidzas vienlaikus ar stratēģiskajām alus rezervēm, mūsu ceļabiedrs Žeņa uzdod Mārtiņam jautājumu, kas, šķiet, viņu ilgi nav licis mierā. "Protams, es saprotu, ka daudzi mediji bieži melo, bet pasaki godīgi, kāpēc jūs, latvieši, saviem vietējiem krieviem graužat rīkles?"

Mārtiņš pieiet Žeņam tuvāk un pamāj uz manu pusi. "Nu redz, paskaties uz Viku - krievvalodīgo no Latvijas. Stipri viņai tā rīkle pārgrauzta?" 

"Tas ir arguments", lasāms ceļabiedra sejā. Mārtiņš kā "autoritatīvais vikings" sarunā ar Žeņu nākamajā dienā desmitos no rīta tikties tajā pašā vietā restorāna vagonā.

Pensiju reforma un stulbais kapitālisms

Pusstundu pirms ierašanās stacijā "Jekaterinburga", kad koferi jau bija sakārtoti un gultasveļa nodota vagona pavadonei, mēs kļuvām par lieciniekiem sarunai par Krievijas pensiju reformu, īpaši - pensijas vecuma paaugstināšanu.

- Medvedevs izlēma vīriešiem paaugstināt pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem. Cik jums gadu?

- Man ir 61 gads.

- Pamēģiniet tagad paša spēkiem atrast darbu.

- Nu, ja man dotu, es arī ietu, strādātu. 

- Ko nozīmē "dotu"? Darbu tagad nedod, par to vajag cīnīties, konkurēt.

- Es gāju, mēģināju iekārtoties, bet mani neņem. Saka - esi jau vecs. Kaut arī esmu vesels un galva strādā, esmu gatavs strādāt jebkādu darbu. Pensijas vecumu pacels, strādāt varēsim - bet kāda jēga, ja nevienam nevajag cilvēkus mūsu vecumā.

- Viņiem vajag jaunos darba zirgus. Saprotiet pareizi, mums ir stulbais kapitālisms...

No vilciena atiešanas līdz runām par Putinu - trīs minūtes

Mums pretī uz apakšējās lāvas sēdošais Deniss brauc strādāt - viņš būs "uz vakts" jeb garajā dežūrā. Mierīgs, inteliģents, strādīgs vīrietis. Stāsta, ka darbs esot smags, bet viņš negribot žēloties. Trīs minūtes pēc vilciena atiešanas no stacijas "Jekaterinburga" viņš ar večiņu sāk apspriest vietējās amatpersonas, kuru vārdi mums, Latvijas iedzīvotājiem, neko neizsaka. Pazīstamāki uzvārdi sāk izskanēt pēc vēl dažām minūtēm.

- Es ar Sobjaņinu sveicinājos, kad Salimā strādāju naftas urbumos. Viņš atbrauca pie mums. Tas bija 2002.gadā.

- Nu, viņš jau tad vēl nebija tik nozīmīgs.

- Viņam tolaik tur bija urbumi, bet pēc tam uzņēmumu nopirka vācu kantoris. Un mūs "palūdza" aiziet. Jo tur algas jau bija dolāros. Un savi cilvēki. Nu, kam vajadzēja, tas, protams, atrada darbu...

Bet Putins taču teica, ka mums vidējā alga valstī ir 25 līdz 30 tūkstoši rubļu. It kā pat katra apkopēja tik daudz saņemtu. Tikai interesanti, kur viņi tādu algu atrada.

- Viņam vajag pasēdēt uz tādas algas!

- Aha, lai komunālos nomaksā, paēd un vēl apģērbjas! Kaut gan no otras puses - varētu padomāt, ka Hruščova vai Jeļcina laikā bija labāk.

"100 tūkstoši rubļu, lai aizbrauktu uz Eiropu." Krievijas čempions, kurš strādā par taksistu

Taksists mūs ved Sibīrijas savvaļā - uz Bobrovkas jeb Augšbebru ciemu, kur tiksimies ar latviešu diasporas pārstāvjiem. Sarunas gaitā šoferis atklāj - viņš ir nosacīti sodīts. Saka, ka par muļķībām. Iekūlās kautiņā. 

"Ja godīgi - es aizstāvēju cilvēku. Vakarā eju, redzu - trīs cilvēki sit jaunu puisi. Es iejaucos. Beigās tie trīs par mani uzrakstīja iesniegumu.

To, kuru sita, laikam iebaidīja. Viņš pateica, ka viss esot bijis labi, viņu neviens neesot aizticis... Lūk, tāpēc vienkārši gribas aizbraukt no Krievijas.

Mēs ar civilsievu neesam sarakstījušies. Es esmu treneris stadionā. Saskaņā ar Krievijas likumdošanu cilvēki ar sodāmību var tur strādāt. Bet sieva strādā bankā - ja mēs apprecēsimies, viņu atlaidīs. Es otro gadu trenēju bērnus, mana alga ir 13 tūkstoši rubļu [apmēram 170 eiro]. Tā ir smiekla nauda.

Man bija tāda situācija, ka Krievijas čempionātā cīņas sportā ieguvu pirmo vietu. Man prasa: "Gribi braukt uz pasaules čempionātu?" Un pēc tam saka - samaksā 100 tūkstošus rubļu un būsi nacionālajā izlasē. Es prasu: kāpēc man jums jāmaksā 100 tūkstoši, ja es tāpat esmu pirmais numurs? Viņi atbild, ka atradīšot kādu citu, kas maksās un brauks. Saku: labi, sapratu, nauda būs. Mani draugi "izručīja". Kāpēc es gribu aizbraukt no šīs valsts? Mums šeit viss tiek darīts nevis cilvēku, bet gan iekšējās politikas labā."

Mārtiņš piebilst, ka "politiku atstāja mājās", uz ko sarunu biedrs atbild: "Pareizi vien ir." Viņš sāk stāstīt par savu trenera pieredzi, bet stāstījums drīz vien pārtop filozofiskās pārdomās:

"Ziniet, visi bērni tagad ar deguniem telefonos... Es trenēju grupu, kurā visi ir no bērnunama. Sākumā mēģināju laist viņus kopā ar tiem bērniem, kam ir vecāki. Bet pamanīju, ka viņi bērnunama bērnus sāk apvainot, pazemot... Sak, mums ir bagāti vecāki, bet jums pat telefonu nav! Nolēmu viņus izšķirt, lai trenējas atsevišķi. Kaut arī bērnunama bērni ir centīgāki, kārtīgāki, apņēmīgāki...

Mans pirmais treneris vienmēr teica: "Lai kas tu arī būtu, pirmkārt tev jābūt cilvēkam. Nav svarīgi, vai tu esi bagāts vai nabadzīgs. Stiprs vai vājš! Tev jābūt cilvēkam."

Man nav saprotams, kā karogs - būtībā parasta lupatiņa - var būt svarīgāks par cilvēku. Manuprāt, cilvēks vienmēr ir svarīgāks. Visupirms mēs visi esam tēvs, brālis, māte, māsa, meita... Un tikai pēc tam latvietis, krievs, melnādainais, gejs. Kāda starpība!

Zināt dziedātāju Viktoru Coju? Viņš teica kaut kā tā: "Mana tautība - cilvēks, mana dzimtene - Zeme."

"Īsti ārzemnieki!" Sastapšanās ar dembeļiem restorāna vagonā

Divi vienkārši 19 gadus veci puiši izturas skaļāk par citiem restorānvagona apmeklētājiem - telefonā atskaņo dziesmas par mīlestību un armijas romantiku, dzer šņabi, bet uzvedas gana pieklājīgi un nepatikšanas nemeklē.

Paši apjautājamies, vai varam apsēsties pie viņu galdiņa. Puiši piekrīt. 

"Mans tēvs dienēja, vectēvs dienēja. Mums Krievijā tā ir normāla lieta. Man būs bērni, un es gribu, lai viņi arī dienē. Protams, ir grūti, bet vajag. To nevar izstāstīt, tas ir jāpiedzīvo," stāsta Dima.

"Braucot prom, domāju, kaut nu varētu ātrāk atgriezties pie brāļa, pie māsas, pie mammas. Tagad braucu atpakaļ, runāju ar jums un varu atslābināties, ir tāda eiforijas sajūta," norāda Saša.

Puiši stāsta par to, ka armijā visus uzrunā uzvārdā un ka "žaketes" (tie, kuri virsnieka pakāpi saņēmuši pēc universitātes militārās katedras absolvēšanas, nevis dienesta armijā) pat par sīku pārkāpumu var likt simt reizes piepumpēties.

"Ar normāliem virsniekiem - tiem, kas dienējuši, - vienmēr visu var cilvēcīgi sarunāt. Bet viss atkarīgs no tevis paša un kā sevi parādi."

Pārejam pie ikdienišķākām sarunām. Puiši stāsta, ka nevienā pasēdēšanā neiztiek bez skaļas mūzikas - tāda esot plašās krievu dvēseles īpatnība. No visiem ārzemju mūzikas žanriem viņi priekšroku dod amerikāņu RnB.

"Mēs gribētu saprast, par ko viņi dzied, bet mūsu skolās angļu valodu nevar iemācīties, īpaši mazajās pilsētās."

"Tu tā izrunājies, ka latvieši padomās, ka Krievijā viss ir p****ā," nosvērtais Saša apsauc emocionālāko un vairāk iedzērušo Dimu.

Sarunas ierakstīju diktofonā, kas visu vakaru stāvēja uz galda. Jā, varbūt nesmuki klusiņām visu ierakstīt, bet kā lai pēc visām 18 dienas ilgajā ceļojumā piedzīvotajām sarunām, emocijām un iespaidiem atceras īsto?

- Iedomājies, mēs braucam ar īstiem ārzemniekiem!

- Te puse vilciena ir ārzemnieki - uzbeki, ķīnieši.

- Bet vai tad uzbeki ir ārzemnieki? Šie ir no Latvijas! Afigeķ! Vajag viņiem kaut ko uzdāvināt, varbūt ananasu? 

Par to 19 gadus vecie dembeļi runāja, kamēr biju aizgājusi uz "sanitāro telpu", bet Mārtiņš samaksāja rēķinu un pārmija pāris vārdus ar restorānvagona pavadoni. Šo sarunas fragmentu es uzgāju tikai nākamajā dienā, kad noklausījos audioierakstu savā diktofonā.

Nākamajā dienā puiši izkāpa stacijā "Habarovska". Mēs atvadījāmies un katrs turpinājām savu dzīvi - viņi beidzot atkal varēja satikt savus tuviniekus, bet mēs turpinājām ceļu pa Transsibīrijas maģistrāli.

Atgādinām, ka visa ceļojuma laikā rakstījām par saviem iespaidiem - tie lasāmi šeit. Bet pats interesantākais vēl tikai priekšā. Sekojiet sērijas "Koferis. Stacija. Krievija" publikācijām portālā TVNET katru nedēļu.