Nodegušās “Kalnciema rezidences” - spogulis mantrausībai, vienaldzībai, ļaunprātībai (17)

Svešinieces Pārdaugavā

Ugunsgrēks Kalnciema ielā 2B sākās naktī uz svētdienu. Jumts un visi seši mūra mājas stāvi dega tik pamatīgi, ka fotogrāfijas, kas parādījās medijos, sākumā šķita neīstas – pārspīlētas. Māja dega visu svētdienu, dzēšana turpinājās arī nedēļas sākumā. Vienai no retajām Pārdaugavas jūgendstila celtnēm bija piešķirts vidi degradējošas statuss – tajā neviens nedzīvoja.

Tie, kas gadiem brauca garām ēkām, bija pieraduši novērst skatu, jo trīs lielie grausti jau daudzus gadus bija neglīts kleksis Pārdaugavas vaibstos. Vispār jau majestātiskās ēkas ir netipiskas Pārdaugavai – it kā ienākušas no upes pretējā krasta.

Agrā otrdienas pēcpusdienā saule uz pamatīgo mūra namu sāniem met garas ēnas. Līdzīgi bēdīgā stāvoklī ir trīs lielas ēkas – divām ir adrese Kalnciema iela 2B, trešajai Raņķa dambis 14. Kvartāls norobežots ar lentēm, aiz kurām staigā vīri elektradzeltenās vestēs. Arī policija un ugunsdzēsēji vēl ir tepat. Smird pēc deguma, logu ailēs melnē izdegušas iekšsienas. Šķiet, ka māja ir pamatīgi cietusi, un ne tikai no uguns.

Nokūpējušo fasādi klāj bagātīgi ornamenti, cits virs cita būvēti masīvi balkoni. Reiz no tiem pavērās skaisti Rīgas skati. Redzams, ka dzīvokļos ir augsti griesti.

Pamatojoties uz būvinženiera vērtējumu, dienu pēc ēkas pilnīgas nodzēšanas Rīgas domes Pilsētas īpašuma komiteja uzstāj, ka ēka nav jānojauc – jādemontē tikai bīstamās daļas un jāaizvāc gruveši. Nacionālajā kultūras mantojuma pārvalde secina, ka Kalnciema iela 2B ir arhitektoniski izteiksmīgs stateniskā jūgendstila nams ar greznu fasādi un kultūrvēsturisku vērtību, vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Ēka nav iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, un tas nozīmē, ka šķēršļu tās pārveidei arī līdz šim nav bijis.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai nekad nav bijis pretenziju pret būves demontāžu, ja tiktu saglabātas uz ielas pusi esošās fasādes ar jūgendstila ornamentiem.

Droša metode, kā tikt vaļā no īrniekiem

Daudz labākā stāvoklī par degušo nav pārējās sešstāvu mājas, kas kopumā aizņem gandrīz 3000 kvadrātmetru platību. Raņķa dambī 14 padomju gados esot bijusi poliklīnika, bet pagalma mājas ir vienkāršas, taisnām līnijām – tipiski īres nami. Līdz gadu tūkstošu mijai visur dzīvoja ģimenes. Vēl ap 2005. gadu ēkas bija slikti apsaimniekotas, tomēr “dzīvas”.

Pēdējie īrnieki, neizturējuši ziemu bez apkures, mājas pameta ap 2011., 2012. gadu. Ap šo laiku jūgendstila pērlēs jau “dzīvi svinēja” bezpajumtnieki.

Ulmaņa laikā Kalnciema ielā 2B atradās īres dzīvokļi, biroji un veikals. Kad pienāca vētrainie deviņdesmitie, namīpašumu atguva pieci mantinieki, kas ilgi nevilcinājās un treknajos gados savas daļas dārgi pārdeva Parex meitas uzņēmumam, kas savukārt divus gadus pirms krīzes, paredzot, ka nekustamā īpašuma burbulis teju plīsīs, īpašumus ar peļņu pārdeva uzņēmumam, kas pēc krīzes bankrotēja. 2010.gadā Kalnciema ielas ēkas un māju Raņķa dambī izsolē nopirka nekustamo īpašumu attīstīšanas kompānija SIA Dekarta Property, kas piederēja Krievijas pilsonim Denisam Kimam. Kompānijas Facebook lapā 2013. gadā publicētas skaistas Kalnciema ielas namu vīzijas, ko papildina solījums, ka jau pēc gada te varēs iegādāties ekskluzīvus dzīvokļus - “Kalnciema rezidences”.

Vienīgais labais, ko izdarīja Kiprā reģistrētajam uzņēmumam piederošā kompānija, – apvilka Pārdaugavas jūgendstila namus ar zaļu tīklu.

Lai pārdotu dzīvokļus bagātiem Krievijas pilsoņiem, bija jāatbrīvojas no esošajiem īrniekiem ar beztermiņa līgumiem. Priekš tā īpašniekam bija savas Krievijā aprobētas, “vienkāršas un drošas” metodes.

Ziemā nepieslēdza apkuri, un, kad daļa īrnieku pameta dzīvokļus, tukšajos ielaida bezpajumtniekus, kas ātrāk par salu un represijām panāca, ka mājas "ko kājas nes" pamet lielākā daļa tur dzīvojošo. Daži tomēr palika un tiesājās.

Namu vēstures epizode beidzās 2015. gadā, kad investīciju uzņēmums cieta 2,62 miljonu eiro zaudējumus. Iemesls – orientācija uz Krievijas uz Kazahstānas pilsoņiem, kuru pirktspēja pret Krieviju vērsto sankciju rezultātā pēdējo gadu laikā bija kritusies. 2016. gadā Vidzemes priekšpilsētas tiesa ierosināja uzņēmuma maksātnespējas lietu.

Tajā pašā gadā Rīgas domes Vidi degradējošo būvju komisija Kalnciema ielu 2B klasificēja par B kategorijas vidi degradējošu būvi. Par graustu atzina arī 1912. gadā celto namu Raņķa dambī 14.

2017. gada septembrī, kad pašvaldība īpašniekam lika nekavējoties sākt uzturēšanas trūkuma novēršanu, visas mājas vēl piederēja SIA Dekarta Property, bet jau oktobrī par īpašnieci kļuva SIA K2B, kas saistīts ar igauņu uzņēmumu Tradesman EU, kura juridiskā adrese reģistrēta Igaunijas nekustamo īpašumu projektu attīstīšanas un finansēšanas kompānijas Novira Capital biroju ēkā Novira Plaza, Tallinā.

Blakus ēku Raņķa dambī nopirkusi SIA NC K2A, kas pieder pašai Novira Capital. Igauņu uzņēmums Latvijā reģistrējis arī SIA NC K2B, kuras nosaukums ir līdzīgs Kalnciema ielas nama juridiskajai īpašniecei, kas liecina, ka varētu būt plānotas arī turpmākas izmaiņas šīs ēkas īpašumtiesībās, vēsta LETA.

Domes Īpašuma departaments ēkas īpašniekam pirms gada piemēroja piespiedu naudu 1810 eiro apmērā. Savukārt pagājušajā vasarā Vidi degradējošu būvju komisija nolēma, ka jārīkojas nekavējoties, jo mājas apdraud garāmgājējus gan tiešā veidā – viņiem var kaut kas uzkrist, gan netieši – grausti ir vilinoši bezpajumtniekiem, tajos var iekļūt pusaudži.

Nekustamo īpašumu departaments veica pagraba un pirmā stāva logu un durvju ailu noslēgšanu piespiedu kārtā par gandrīz 18 000 eiro. Īpašnieks darbu izmaksas ir apstrīdējis.

"Kāpēc mums jābūt represētiem uz to skatīties?"

Skats, kas no Vanšu tilta paveras uz “rēgu” mājām, ir “laba” pilsētas vizītkarte, saka arhitekts un Latvijas arhitektūras pārzinātājs Pēteris Blūms.

“Kad es pa radio izdzirdēju, ka “atkal deg neapsaimniekota ēka”, nodomāju, kā Rīgā vispār ēka var būt neapsaimniekota?”

Pēc viņa domām, sabiedrībai stingrāk jāprasa vides sakārtošana, jo depresīvas ēkas negatīvi iespaido sabiedrības apziņu un pazemina dzīves komfortu. “Šīs skats daudzu gadu garumā ietekmē tūkstošiem cilvēku sajūtas. Kāpēc viņiem jājūtas represētiem, uz to skatoties?” Arhitekts uzskata, ka neatkarīgi no tā, kā izcēlās ugunsgrēks, īpašnieks ir vainīgs pie tā, kas noticis.

Viņš uzskata, ka amatpersonu lēmumam šoreiz jābūt stingram, vērstam uz plašākas sabiedrības interesēm nevis tikai uz komercinteresēm.

Nolaidības, mantkārības, ļaunprātības dēļ kādreiz skaistās mājas pārvēršas par kropļiem.

"Viens veids, kā cīnīties ar šādiem gadījumiem, ir represīvais, bet otrs – cita veida domāšana, kas palīdzētu saprast, kāpēc tā notiek, un nošķirt ļaunprātīgu sabiedrības interešu ignorēšanu no cilvēku ekonomiskās mazspējas.”