:format(webp)/nginx/o/2018/10/18/11507276t1h5404.jpg)
Lai arī 2018. gads vēl nav beidzies, tomēr uzdrošināšos teikt, ka tas bija vareniem piedzīvojumiem un jaunām zināšanām bagāts gads. Teju ik dienu tika atstāta ērtā komforta zona, lai dotos vērot, pētīt, lasīt, runāt, mācīties un rezultātā – aprakstīt visu pieredzēto, kā saka, vienkārša pilsoņa pieticīgajā un lieki nesarežģītajā manierē. Tāpēc, tuvojoties gada nogalei, vēlos izšķirt desmit unikālas interesantākās vietas Latvijā, kur gadījās šogad iegriezties.
1. Bijušais Talsu leprozorijs
/nginx/o/2018/09/10/11406342t1h6571.jpg)
Lepra. Dieva nolādēto slimība. Spitālība. Hansena kaite – tie ir zināmākie nosaukumi slimībai, kas daudziem izraisa šaušalas un riebumu, par to dzirdot vien. Bībelē šī slimība pieminēta vismaz 40 reizes un joprojām bieži tiek asociēta nevis ar baktēriju “Mycobacterium leprae”, bet gan ar dieva sodu. Lūk, tieši Kurzemē – Talsu tuvumā, Laidzes pagasta “Stūrīšos”, reiz atradās leprozorijs - speciāla ārstniecības un profilakses iestāde lepras slimniekiem. Lai arī lepras pacienti tur vairs nav sastopami, tomēr mazajā ciematiņā dzīve turpina kūsāt...
2. Andrejsala ar visu tās gaistošo bohēmu
/nginx/o/2018/10/04/11467080t1h3469.jpg)
Ņemot vērā, ka tagad ir iestājusies ziema, Andrejsala ir kļuvusi tukša, pat izmirusi, ja salīdzina ar to, kas uz, piemēram, Andrejsalas mola darās pavasaros un vasarās. Industriālā un maķenīt bohēmiskā vidē tur var gan paslepšus izdzert kādu aliņu, gan sauļoties, satikties, peldēties un visādi citādi baudīt dzīvi. Tomēr, redzot kā kapitālisma un urbanizācijas garā roka snaikstās jau pat gar mola betona blokiem, nevilšus rodas bažas – varbūt nākamais pavasaris būs pēdējais, ko varēs pavadīt Andrejsalā?
3. Pārprastā un piemirstā Tvaika iela
/nginx/o/2018/12/05/11631002t1h5437.jpg)
Tvaika ielu es pazīstu kā savu kabatu. Tā man reizē ir mīļa un nīsta. Kā reiz rakstīja romiešu dzejnieks Katulls par savu mīļoto Lesbiju - "odi et amo” jeb “mīlu un nīstu”, tā arī es – mīlu un nīstu tās šarmu, mežonību un rupjo raksturu. 2018. gadā es Tvaika ielu nogāju pilnā garumā, lai veltītu tai draudzīgu šaržu un laicīgi no tās atvadītos.
4. Eižena Finka mistiskā kapavieta
:format(webp)/nginx/o/2018/12/05/11631003t1h69f7.jpg)
Lai arī nekā mistiska tur noteikti nav, tomēr Finka kapu es patiesi meklēju ilgi. Tas bija mazs piedzīvojums, no kura daudz ko iemācījos – piemēram, kā orientēties Pokrova kapos. Vispār kapus meklēt ir ļoti jautri. Galvenais to darīt ar pienācīgu cieņu pret zemē dusošajiem. Ceru, ka man negadījās aizskart Finka jūtas - domāju, ka ne, jo, kopš man izdevās atrast slavenā pareģa kapu, sapnī viņš man parādījās tikai vienu reizi – lai pastāstītu, ka internetā ir pieejama detalizēta Pokrova kapu karte.
5. Mākslīgās pilsdrupas Sarkandaugavā
:format(webp)/nginx/o/2018/10/18/11507276t1h5404.jpg)
Pilsdrupas Aldara parkā, Sarkandaugavā, es biju ievērojis jau sen, tomēr nekad nebiju gājis tām klāt. Sak, drupas kā drupas. Ej nu sazin – tornis kāds tur reiz bijis vai ķēniņa pils. Vai drupu Rīgā trūkst? Tomēr, kad internetā nejauši uzdūros rakstam par mākslīgajām pilsdrupām Sarkandaugavā, es nekavējoties devos uz turieni. Domāju – vai no plastmasas tās drupas taisītas, ka saucas par mākslīgām? Varbūt tās izdrukātas ar 3D printeri? Nekā tamlīdzīga, draugi, tās ir vien bagātnieka ambīciju produkts.
6. Tilts uz nekurieni
/nginx/o/2018/12/05/11631023t1hcb67.jpg)
Kad devos uz Talsu leprozoriju, pa ceļam piestājām pie gaužām jokaina objekta – no abiem galiem nogriezta tilta gabala pļavas vidū jeb tilta uz nekurieni. Tikko kā nonācu pie tā, es sapratu – šis tilts ir cilvēka dzīves simbols, jo kur gan citur ved mūsu, akmeni ripinošo Sīzifu, dzīves, ja nekur.
7. Bēthovena labākā drauga Kārļa Amendas kaps
/nginx/o/2018/12/05/11631051t1h7eb6.jpg)
Kārlis Amenda līdzīgi kā Kristaps Porziņģis Latvijas vārdu ir brangi nesis pasaulē. Kā nekā - Bēthovena labākais draugs. Tas, ka viņš bija arī izcils komponists un vijolnieks, jau ir mazsvarīgi. Kā saka, nav tik interesanti un gana “dzelteni”. Kaps, protams, šim vīram ir varens. Īsta villa, ne kaps. Citi kapi nobāl Amendas kapa priekšā. Ziedus uz kapa nenoliku, tomēr uz baļķīša pasēdēju un Amendu pieminēju gan.
8. Pētera I piemineklis Teikā
:format(webp)/nginx/o/2018/07/20/10960754t1hdbdf.jpg)
Ne katram ir zināms, kur tagad atrodas Pētera I piemineklis, kurš reiz lepni stāvēja Kārļa Zāles radītā Brīvības pieminekļa vietā. Man arī nebija zināms, līdz no ļaužu runām padzirdēju, ka piemineklis, daudzdzīvokļu namu iekļauts, stāv kādā Teikas autostāvvietā. Skaidra lieta, ka nekavējoties devos to aplūkot un, goda vārds, nebiju vīlies. Piemineklis, lai arī putnu apgānīts, tomēr ir varen stalts. Neko citu jau tur nav ko redzēt, tomēr redzēt vienmēr ir vērts.
9. Kārļa Zāles dzīvesvieta un darbnīca
/nginx/o/2018/12/05/11631060t1h47f0.jpg)
Jau pieminētais Kārlis Zāle Brīvības pieminekli radīja nevis kādā milzīgā angārā, bet gan mazā koka namiņā un blakus mājas darbnīciņā, kas vēl joprojām atrodas Satekles ielā. Kolēģi devās vismaz no ārpuses iemūžināt šo namiņu, kurā tapa nozīmīgākais Latvijas brīvības simbols.
10. Rīgas bohēmas citadele "Sukubs"
/nginx/o/2018/07/04/7968677t1hbc20.jpg)
Mākslinieku bohēma 20. gadsimta 20. gadu Rīgā zēla un plauka. Par to liecina daudzie restorāni un krogi, kur mēdza sapulcēties vietējā inteliģence, lai nodotos dionīsiskām diskusijām un izpriecām. Veģetārais restorāns “Sukubs” bija viena no iecienītākajām pulcēšanās vietām. Var tikai minēt, cik dižu mākslas darbu iedvesmas, idejas un skices radās šā restorāna nelielajā telpā. Tur mēdza iegriezties gan rakstnieks Jānis Grīns un dzejnieks Edvarts Virza, gan mākslinieks Niklāvs Strunke, tēlnieks Kārlis Zāle un pat dižgars Jānis Rainis. Pašlaik šajā vietā atrodas pārtikas preču veikals un visa bohēma sen jau izzudusi.
:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)