Nedēļu pirms Ziemassvētkiem Latvijas Nacionālais arhīvs (LNA) savā interneta vietnē publicēs vairākus bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentus jeb tā sauktos čekas maisus. Saskaņā ar likumu, ko Saeima apstiprināja īsi pirms 13. Saeimas vēlēšanām, tiks publicētas gan VDK darbinieku telefongrāmatas, kuras satur informāciju par VDK štata darbiniekiem, gan ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, gan aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka, gan Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas apraksti. Kas sabiedrībai jāņem vērā, skatot čekas maisu saturu, un vai gaidāmas raganu medības?
Čeku, kas sākotnēji tika dēvēta par Viskrievijas Ārkārtas komisiju cīņai ar kontrrevolūciju un sabotāžu (krievu val. Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем) un vēstures gaitā ne reizi vien tika pārdēvēta, nereti sauc par PSRS baisāko varas instrumentu, ko boļševiki izveidoja jau drīz pēc savas varas nodibināšanas Krievijā 1917. gada decembrī.
Čeka Latvijā ienāca līdz ar okupāciju 1940. gada 17. jūnijā, un, kā norāda Okupācijas muzejs, šī represīvā sistēma ir atbildīga par tūkstošu Latvijas pilsoņu nāvi un gan fiziskām, gan morālām ciešanām.
Paaudzei, kas dzimusi 20. gadsimta deviņdesmitajos gados un vēlāk, ir grūti iedomāties, kā bija dzīvot sabiedrībā, ko kontrolēja čeka. Lai gūtu priekšstatu par dzīvi, ko pārrauga “lielā brāļa” modrā acs, ir vērts ielūkoties VDK zinātniskās izpētes komisijas sagatavotajos rakstos.
Uzraudzību PSRS laikā veicināja gan savervētie čekas aģenti, gan anonīmi ziņotāji. Anonīmu iesniegumu par kaimiņa, kolēģa, drauga vai pat ģimenes locekļa aizdomīgām darbībām varēja uzrakstīt jebkurš. Tāpat čeka vervēja aģentus, kas īsākā vai ilgākā laika posmā veica konkrētu uzdevumu - uzraudzīja un ziņoja par kādu personu vai personu grupu u.c. Aģenti tika vervēti visos sabiedrības slāņos - skolēni, studenti, kolhoznieki, padomju saimniecību strādnieki, kultūras, izglītības, zinātnes darbinieki, garīdznieki un citas personas.