Ziemassvētki, kas mani nogalina (44)

Pārpasaulīgi skumjas dāvanas

Antropologi apgalvo, ka brīvu dāvanu nav - realitātē tās nekad neatbilst dāvināšanas definīcijai: bez maksas, negaidot atlīdzību, no sirds un tā tālāk. Ja dāvana neizraisa pretdāvināšanu, tai nav sociālas jēgas, saka sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Dāvanas misija ir uzturēt attiecības ar apdāvināto un no viņa noteiktā laika posmā kaut ko saņemt pretim. Visiem taču ir zināma bēdīgā sajūta, kad esat saņēmis dāvanu un saprota, ka  tuvākajā laikā nekā nevarēsiet atdarīt. 

Patērētāju sabiedrībā Ziemassvētku dāvanas ir pārtapušas īpašā riebeklības paveidā, nemaz nerunājot par to, ka tev tās jāpērk, ietaupot uz katra trešā vakara vīna pudeles rēķina un mēnesi jāpļumpē lētais viņčuks. Paviršās, garāmskrienot nopirktās un gatavās, jau iesaiņotās, rada nevis prieku, bet atsvešinātības sajūtu - tu esi tik vērts, cik konfekšu kaste vai dušas želeja.

Trakāk, ja kāda no tantēm nolēmusi izrādīt iniciatīvu un “pašas rokām” uzadījusi šalli vai uztamborējusi mazu, raibu galdautiņu.

Tā nu tu sēdi attālu radu lokā un sāji smaidi klausoties sarunās par to, ka valstī viss iet uz galu, redz kā to Gobzemu šitie nelieši padzinuši, lai gan viņš bērnībā bija tik jauks puisītis; Mildiņa no IKEA ar veselām divām sekcijām atbraukusi, bet kaimiņienei jauns mīļākais no namu pārvaldes. Tu ar šausmām prāto, ko lai iesāk ar pašdarinātajiem krāmiem, Rača dzejas krājumu un “vīriešu zaptes” burkām (tu simts reizes esi teikusi, ka to maisījumu neēd, bet tev tik un tā iedod līdzi) - ārā mest taču nevar! No sirds dāvināts un tā.

Starp citu, šogad būs vēl dramatiskāk, ticiet man! Jo nākamais saskaņā ar ķīniešu horoskopu būs Cūkas gads. Cūka - krājkasīte, vannas bumba kā rozā sivēns, svece - cūka un kalendārs ar cūkām. Nu kurš uz tādu gribēs skatīties cauru gadu?

O, jā, kāds laimīgais saņems čības ar purngaliem cūkas šņukura formā, vēl kāds ar sivēniem izraibinātu pidžamu. 

Dāvanai kā priekšmetam mūsdienu lietām pārbāztajā pasaulē, kas slīkst pati savos krāmos, nav jēgas, kāda bija pirms gadiem simts un vēl padomju laikos. Mēs aizvien viens otram dāvinām lietas, kurām nav vērtības - ne emocionālas, ne praktiskas, nu labi, varbūt tās arī kaut kur noder, bet tik un tā tās ir lietas, ko mēs tāpat pērkam katru dienu. Kad jūtamies nedaudz bēdīgi (un tā mēs jūtamies katru otro dienu), mēs palutinām sevi -  ar svečturi, ko apjož ziemeļbriežu silueti, kalmāru gredzeniem, apelsīnu želeju, īpaši mīkstinošu krēmu, meža zemeņu super-eko ziepēm, Gucci smaržām, frotē zeķēm ar gleznotājas Frīdas vaibstiem. Neirotiski pirktie sīkumi palīdz tikt pāri eksistences aizai, lai gan paši, protams, ar dziļu filozofisku vēstījumu nav apveltīti. Tomēr, līdzko jaukie nieki pārvēršas obligātos pirkumos, āmen - burvība izgaist un tie kļūst par to, kas ir, - garlaicīgiem štruntiem, kas vairo pārpasaulīgas skumjas un depresiju. Nu sakiet, kāda vajadzība mantu apsēstajā pasaulē apmainīties ar “sūdiņiem”?

Kā izvilkt līdz janvāra algai?

“Es negribu, lai man kaut ko dāvina, - visu, ko man vajag, varu nopirkt pati - tieši tad, kad man sagribas,” saka draudzene. Pilnīgi piekrītu, un tomēr es pirkšu - atvainošos planētai par to, ka vairoju atkritumu kalnus, saņemšos un došos uz veikalu. Jo no manis gaida dāvanas. Tas nekas, ka tās, galvas noliekuši, strādājot 12 stundas dienā, radījuši Bangladešas, Ķīnas, Indijas nelaimīgie strādnieki.

Amerikā Ziemassvētku pirkumi veido vienu sesto daļu no kopējā mazumtirdzniecības pārdošanas apjoma. Latvieši cenšas neatpalikt - šogad svētkos plāno tērēt 200 eiro - par 30 eiro vairāk nekā pērn. Vēl trakāk ar naudu šķiedīsies tikai karstasinīgie meksikāņi un brazīlieši. Skandināvi, vācieši un nīderlandieši plāno tērēt mazāku daļu no ienākumiem. “Kad redzu tos cilvēku pūļus pie lielveikaliem, man ir jautājums: par kādu naudu viņi iepērkas?” saka Latvijas Kredītņēmēju asociācijas vadītājs Aivars Rudi. Kā - par kādu! Talkā vienmēr nāk ātrais kredīts! Viņi uzklās galdu ar 12 ēdieniem un šaus salūtu, lai “draugi redz un apskauž, ko varam atļauties”.  Uz nomaksu pirks saviem bērniem viedtālruņus, sev televizoru ar “izcilu attēla kvalitāti un precīzām detaļām”, lai turpinātu apdullināties ar reklāmām.

Tikai neiedomājieties šādiem tipiem dāvināt grāmatas - ar Selindžeru, Bukovski vai Kastaņedu viņi savas dvēseles alkas neaizlāpīs. 

2018. gada pirmajā pusgadā ātrie kredīti izsniegti par 126 miljoniem eiro, kamēr 48% iedzīvotāju nav uzkrājumu, bet 34% dzīvo no algas līdz algai. Vēlme pirkt lietas, ko nevari atļauties, un izrādīties raksturīga tieši nabadzīgām sabiedrībām. 

Nav jau tā, ka visi būtu manipulējami zombiji. Zinu dažas ģimenes, kas atradušas izeju. Pieaugušie vienojas, ka dāvanu nauda tiek ielikta kopējā krājkasē un summa, kas nu jau ir samērā apaļa un pieklājīga, tiek ziedota labdarībai - piemēram, televizora, naktslampiņu vai vienkārši našķu iegādei veco ļaužu pansionātam. Un Ziemassvētku brīnums ir noticis! 

18 "eglītes" un domas par pašnāvību

Ziemassvētki ir biznesa projekts - tas nu jāpatur prātā. Piemēram, Ziemassvētku simbols - eglīte nozīmē ražošanu ar milzu apgrozījumu. Eiropā gadā saražo ap 80 miljoniem mūžzaļo kociņu, bet gada apgrozījums ir ap 2,4 miljardiem eiro. Amerikā ik gadu pārdod aptuveni 30 – 35 miljonus dzīvo eglīšu. Turklāt “eglīšu projekts” apgriezienus uzņem kopš 1850. gada. Latvija gadā eksportē vairāk nekā 20 tūkstošus eglīšu. Tikmēr no Ķīnas pie mums ienāk mākslīgās eglītes, kas gan te nav īpaši modē, jo, kā zināms, latvietis ir dabas draugs.

Gribēdams izlikties vareni ekoloģisks, tu izvēlies eglīti podiņā. Blefs!

Vides eksperti saka, ka tās tikai izskatās videi draudzīgas, bet patiesībā pārstādīšanai nav domātas. Pavasarī, kad eglīte būtu jāpārstāda, tā jau ir nokaltusi vai nonīkusi balkona stūrī. Turklāt pieklājīga podiņegle maksā no 12 līdz 55 eiro. Visprātīgāk būtu doties uz mežu un nocirst vienu “Latvijas valsts mežu” atļauto mazo eglīti, bet tam jau ir vajadzīga griba un laiks, kura pirms Ziemassvētkiem nevienam nav. Un, ja tā padomā, eglītes dzīvība tiek brutāli iznīcināta kopā ar tās sociālo dzīvi starp citām eglēm un piesmieta ar spīdīgām stikla bumbām. 

Ziemassvētku “eglīte” nav tikai koks - tā sauc arī svētku pasākumus bērnudārzā, skolā, kultūras namā, darbavietā un tā tālāk. Ja tev ir bērni, tu zini, ko nozīmē katru gadu izskriet pa piecām līdz septiņām “eglītēm”. Uz dažām “eglītēm” ir jāņem līdzi dāvanas anonīmai loterijai, vēl dažām, kas tiek organizētas tuvāk Jaunajam gadam, piemīt sadistiskas iezīmes. Vecākiem katru gadu ir jāsagādā bērniem maskas - kaķa, zaķa, aitas.

Slikts tonis skaitās nopirkta maska, jo gādīgi vecāki taču masku darina savām rokām. Rupji lamājoties vēlās vakara stundās pēc darba.

Daži neiztur un nopērk bērnam tērpu “Sexy Style” veikalā.

Manikīre pirms Ziemassvētkiem ir sadrūmusi - nopelnītā nauda aiziešot skolas vecuma bērnu svētku ballītēs. Tur nieka desmit eiro, tur piecpadsmit un tā tālāk. Ak jā, un vecākiem jāsamet nauda priekš dāvanas skolotājai. Vecāki sapulcē nobalsojuši par dāvanu karti 50 eiro vērtībā.

“Jātaisās prom. Kā - uz kurieni? Vienalga,” sacīja mana draudzene un nopirka lidmašīnas biļeti uz Parīzi. Es teicu, ka no šitā visa aizbēgt nevar - tur arī būs jautri tirdziņi un gaismiņas. Viņai liekas, ka 2200 kilometri ir arguments, lai viss būtu savādāk. Mana māsīca oficiālos Ziemassvētkus nesvinēs, jo negrib savai divus gadus vecajai meitai ierādīt, ka svētki nozīmē dāvanu pieprasīšanu. 22. decembrī viņa vilks bluķi un 7. janvārī ies uz pareizticīgo Ziemassvētku dievkalpojumu, jo tur varot dabūt “baigo fīlingu”. Vēl viena draudzene nedēļu slēpsies vecā lauku mājā mežā. Es gan neticu, ka viņa izturēs. 

Tu esi gatavs nedēļu dzīvot meža būdiņā  un socializēties ar iemigušiem āpšiem un tramīgām mežacūkām, lai tikai nav "jādalās priekā". 

Tu netiec pāri iekšējam protestam pret to, ka tev pasaule diktē, kā, kad un ko svinēt, bet varbūt pārsātinājums iestājies jau aizpērnajās Lieldienās. 

Vīrietis sarkanā mētelī

E-pastā saņemu uzaicinājumu uz kārtējo Ziemassvētku tirdziņu. Starp visnotaļ gaumīgām un foršām lietām, kādas rada mūsu amatnieki, ir koka gabaliņi ar iededzinātu latvisku zīmi par 3,50, sakaltušu zāļu trubiņas, kas kalpojot kā vīraks, par 1,50 un smirdīgi eļļas ziepju gabali lina ļerpatās. Bet tās aitas vilnas vestes, halāti un čības laikam jau vajā tieši tevi. Ko tas varētu nozīmēt? Tā, tūlīt kaut kur ieraudzīšu ar Breda Pita burvīgo smaidu bruņojušos Taileru Dārdenu tirgojam ekskluzīvas ziepes  - jā, tās pašas, kas vārītas no bagātniekiem atsūktajiem taukiem. Es, protams, runāju par Deivida Finčera leģendāro filmu “Cīņas klubs”, uzņemtu pēc Čaka Palahņuka romāna.

Es nezinu, vai mūsdienās bērni tic Ziemassvētku vecītim, bet domāju, ka viņi ir informēti par to, ka ar “vecīšiem” sarunās ielaisties nevajag, it īpaši tādiem, kas bārstās ar dāvaniņām un konfektēm.

Ziemassvētku vecītis 21. gadsimtā vispār nav īpaši “ejošs tēls” - ja vien viņš nav plastikas ķirurgu, tetovēšanas salonu un fitnesa klubu klients. Kuram gan autoritāte ir pavecs pensionārs ar baltu bārdu un spieķi?

Vecā pagānu dievība uzticēšanos neraisa. Starp citu, viņa prototips Svētais Nikolajs attēlots kā bargs, pavēlošs un kontrolējošs tipāžs ar žagaru saišķi rokās. Arī otrs viņa prototips vikingu dievs Odins ar lādzīgumu neizcēlās. Vēl nesenā pagātnē vecāki cauru gadu bērniem stāstīja, ka Ziemassvētku vecītim maisā ir arī žagariņi. Respektīvi, vecis pārstāv disciplinārvaru un dāvanas saņem tikai  “labiņie”. Ha, ha, Ziemassvētku vecis tevi vēro! 

Mājupceļā tu noliec “vīriešu zaptes” burkas pie miskastēm, lai bomžiem tiek zacenei, un, kā katru gadu, svēti nosolies nākamreiz šito vairs neciest un kaut kur aiztīties vai bezizejas situācijā saslimt ar kādu cerīgu vīrusu. Līdz nākamajiem Ziemassvētkiem, kad tu atkal padosies un ļausies vispārējam neprātam.