Gribu jaunas krūtis! Patiesi stāsti par gulšanos zem skalpeļa

Pacientes “Postimees” stāsta par to, kā viss noticis, kādēļ tas ir bijis nepieciešams un vai ir vērts to vispār darīt, kā arī to, kas būtu jāzina pirms šī nopietnā lēmuma pieņemšanas - gulties zem skalpeļa. Saldajā ēdienā - daži viedokļi no vīriešu skatu punkta.

Kādēļ ir nepieciešams sevī kaut ko mainīt?

Viena no stāsta varonēm atzinusies, ka iemesls operācijai viņas gadījumā ir bijis komplekss par mazām krūtīm. Meitene operāciju ir veikusi agri, 23 gadu vecumā, vēl pirms bērniņa dzimšanas, jo viņa ļoti kautrējusies par krūšu mazo izmēru: “Es atceros to sajūtu pludmalē, kad pieliecies un ieraugi, ka tur nekā nav… Tas ir briesmīgi, un es tā nevēlējos dzīvot!

Trešā izmēra īpašnieces nekad nesapratīs, kā tas ir - dzīvot ar mazām krūtīm: paēdušais izsalkušo nesapratīs. Protams, ja viss ir savās vietās, dabas dots, tad prātā pat nevar ienākt, kādēļ jāveic operācija, bet meitenei ar mazām krūtīm parādīšanās peldkostīmā un cita atkailināšanās var būt psiholoģiska trauma.”

Cita varone stāsta par saviem iemesliem: krūšu plastikas operācija bija nepieciešama dzemdību un svara zaudēšanas dēļ. Līdz dzemdībām viņai bijis trešais ar pusi izmērs, bet pēc tam viss mainījies, turklāt viņa mērķtiecīgi tievējusi, nometot 30 kilogramus svara, kas neatgriezeniski ir sabojājis viņas krūšu izskatu. Četrus gadus pēc dzemdībām kļuvis skaidrs, ka krūtis nemainīsies, tāpēc vērsusies pie plastikas ķirurga.

Krūšu izmēru ieteicis ārsts, un kopīgi izlēmuši palikt pie trešā izmēra, kas atbilst viņas augumam un garumam.

Ko par to domāja vīrietis?

Abos iepriekš minētajos gadījumos vīrieši ieņēmuši neitrālu pozīciju, apgalvojot, ka mīl savu sievieti tādu, kāda viņa ir. Lēmums par operāciju bijis tikai un vienīgi sieviešu izvēle, un vīriešiem tur nav bijis teikšanas. Vēlāk viņi atbalstījuši savas dāmas - formas izvēlē, operācijas priekšvakarā, rehabilitācijas procesā un, protams, bijuši laimīgi, rezultātu “turot savās plaukstās”.

Starp citu, vienai no stāsta varonēm partneri mainījās un neviens pat nepamanīja, ka viņas krūtis nav īstas, jo tās esot gluži dabiskas gan pēc formas, gan struktūras, un neesot pat manāmas rētas pēc operācijas, jo implanti ievietoti caur areolu.

Ko par to saka mamma?

Godīgi sakot, it kā jau vecākiem nav nekādas teikšanas, jo visi ir pieauguši cilvēki, tomēr mammas loma ir būtiska.

Viena no stāsta varonēm ilgi nav atzinusies mammai, jo operācijas laikā viņai bija tikai 23 gadi un mamma ir ļoti konservatīva, turklāt viņai pašai krūtīm ir ceturtais izmērs.

Mamma nekādi nav varējusi meitu saprast, runājot par kompleksiem, tikai vēlāk pamanījusi, ka meitas krūtis kļuvušas lielākas.

Ar gadiem meitene mammai tomēr atzinusies, bet tēvs, šķiet, līdz pat šai dienai neko nav pamanījis.

Otra stāsta varone arī mammai uzreiz neko neesot teikusi un tikai pēc trim gadiem, kad bijusi saruna par operācijām kā tādām, atzinusies, ko izdarījusi. Mamma bija pārsteigta, jo iepriekš redzējusi meitu peldkostīmā un nekādas izmaiņas  nav manījusi.

Kā viss notika

Par operācijām pacientes daudz ko vairs neatceras, bet pēc sajūtām tas esot aizņēmis apmēram divas stundas laika. Drīzāk atmiņā ir palikušas izjūtas pirms operācijas - bijis ļoti bail un pēdējā mirklī gribējies nospļauties un visu atcelt. Ārsti neslēpj, ka operācijām var būt sliktas sekas, rāda foto ar deformācijām un brīdina, ka implanti var iekapsulēties, neiedzīvoties ķermenī, kā arī var rasties vajadzība tos izņemt. Ar šādu informāciju pacientes vienmēr tiek iepazīstinātas, un viņām tiek dots laiks apdomāties, un tikai, kad paciente ar parakstu apstiprina, ka apzinās riskus, dakteris ķeras pie darba.

Dzīve pēc operācijas

Šī ir visbriesmīgākā stāsta daļa - sajūtas, kas rodas pēc operācijas. “Sajūta, it kā vilciens būtu pāri pārbraucis”, “krūtis izskatās kvadrātveida”, “ir sajūta, ka tās atrodas uz kakla” - tā ir tikai maza daļa sajūtu, ko paudušas pacientes.

“Kad pamodos, bija traki. Viss tik piepūsts, uztūcis, pārtīts! Kad piegāju pie spoguļa, jutu šoku - krūtis likās nereāli lielas, pleci - uzrauti, tas laikam tādēļ, ka man bija grūti nolaist rokas un muskuļi bija sasprindzināti, un man bija bail, ka pleci tādi paliks uz visiem laikiem,” stāsta viena no pacientēm.

Viņa ir piefiksējusi, ka uzrauti pleci raksturīgi daudzām pēc operācijas, tas esot normāli. Kad noiet tūska, ar laiku viss normalizējas. Pēc mēneša viss jau esot pārgājis: “Sākumā krūtis bija ļoti cietas un nostieptas, jo līdz tam man to vispār nebija, bet ar laiku, īpaši pēc grūtniecības, kad bija pagājis pusgads, tās atgriezās dabīgajās formās un ideāli izlīdzinājās. Varētu teikt, ka vajadzīgs ir apmēram gads, lai krūtis ieņemtu to formu, lai es sajustos maksimāli komfortabli un dabīgi.”

“Pirmās dienas bija neizturami sāpīgas, tu burtiski nevari paņemt rokās krūzīti, nevari darīt elementāras lietas. Ja tev ir mazs bērns, nav saprotams, kā ar viņu tikt galā, jo tu fiziski nevari viņu paņemt uz rokām,” viņa stāsta.

Vieglāk kļūst ar laiku, nedēļas laikā pāriet trakākās sāpes, bet pēc mēneša jau ir pavisam labi, atzīstas stāsta varone.

Otrai pacientei atveseļošanās process bija ātrāks: viņa uzstādīja mērķi, ka pēc desmit dienām dosies uz darbu, un attiecīgi sevi noskaņoja, kas lieliski izdevās.

Kad pēc astoņām dienām viņa devās pie ārsta uz apskati, viņa pat atteicās no palīdzības saģērbties, jo tika galā pati. Protams, pirmajās nedēļās viņai prātā nākušas visādas domas - kāpēc tas bija vajadzīgs un citas. Viņai bija bail pieskarties savām krūtīm, nemaz nerunājot par to, ka to varētu darīt vīrietis.

“Pēc divām nedēļām tūska pazuda un krūtis pārstāja izskatīties kvadrātveida, pazuda sajūta, ka tās atrodas augstāk nekā vajadzētu. Skaidrs, ka jādod sev mēnesis vai pat divi mēneši laika, lai viss saliktos pa vietām,” viņa atceras.

“Šādos brīžos tu sevi žēlo, bet nevajag neko darīt fanātiski, muskuļi jātrenē pakāpeniski,” meitene iesaka tām, kas prāto par krūšu palielināšanas operāciju.

Dzīve šodien

Neņemot vērā visus nepatīkamos procesus pēc operācijas, abas meitenes ne mirkli nav to nožēlojušas. Runā, ka apkārt ir daudz šādu sieviešu, kuras ir apmierinātas ar rezultātu.

“Tas var izklausīties smieklīgi, bet es tagad skatos uz savām krūtīm, un tas ir kā ar jaundzimušu bērnu - prātā ir tikai viena doma: kā es bez tām varēju dzīvot?”

Paejot laikam, abas stāsta varones ir pieradušas pie savām jaunajām krūtīm, un viņām ir sajūta, ka tās viņām bijušas vienmēr. Arī ārsts teicis, ka maksimālais efekts ir redzams un jūtams apmēram pēc gada.

“Jā, mēnesi pēc operācijas tu nevari pārskriet pāri ielai, jo trūkst elpas, arī sporta zālē uzreiz nevari atgriezties, jo krūtis nav saaugušas ar ķermeni, bet tas viss pāriet un aizmirstas. Pamazām tu atgriezies ierastajā dzīves ritmā,” meitene stāsta.

Tām, kuras prāto par operāciju, meitenes iesaka apdomāties, kāpēc tā viņām ir vajadzīga.

“Nekādā gadījumā nevajag to darīt vīrieša dēļ! Tikai sevis dēļ! Tas ir tikai sava komforta dēļ, lai justos pārliecinātāka par sevi. Es personīgi kļuvu laimīgāka,” atzīst viena no varonēm.

“Es jūtos laimīga, jo varu uzvilkt jebkuru kleitu un izskatīties šiki,” atzīst otra.

Ko par to saka vīrieši?

Viens no viņiem atzinās, ka pavadījis sievu uz konsultāciju, lai palīdzētu tikt skaidrībā ar krūšu izmēru, jo viņa nebija pārliecināta. Rezultāts esot ļoti apmierinošs, kaut arī viņš atzīst, ka viņam personīgi nekas nav mainījies, vienīgi sieva esot laimīgāka. Jā, un krūtis pēc operācijas izskatās dabīgi.

Pēc viņa domām, veikt vai neveikt krūšu operāciju, tas ir katras sievietes lēmums, un vīrietim tur nav jājaucas. Pieprasīt to nedrīkst nekādā gadījumā!

Tomēr der atcerēties, ka jebkura ķirurģiska iejaukšanās var būt bīstama veselībai.