ASV karavīri pamet Sīriju: trīs veidi, kā tas varētu ietekmēt konfliktu (11)

Darbošanās atvieglinājums šajā gadījumā ir saistīts ar ASV un Turcijas nesaskaņām par šo kaujinieku apmācīšanu un apbruņošanu cīņai pret «Islāma valsti».

Ankara uzsver, ka ASV ieroči un sniegtās prasmes tiek lietotas pret tās sabiedroto.

Jau iepriekš Erdogans un viņa valdība ir izvēlējusies šo situāciju neignorēt un lietot pret YPG/YPJ un to sabiedrotajiem militāru spēku. Šajā gadījumā jāatceras 2016. gadā veiktā operācija «Eifratas vairogs», kura nobloķēja kurdu un to sabiedroto spēju iekarot teritoriju visas Sīrijas ziemeļu robežas garumā, un arī šā gada operācija «Olīvas zars», kura tiem atņēma Afrinas kantonu.

Tomēr Turcijas vēlēšanās pilnībā «izgriezt» YPG/YPJ no Sīrijas ziemeļiem līdz šim ir bloķējušas bailes no ASV karavīru iesaistes vai arī to upuriem. Ja realizētos šāds scenārijs, Donalds Tramps būtu spiests īstenot atbildes pasākumus un, iespējams, piemērot pat kādas sankcijas.

Amerikāņu aiziešana tādējādi sniedz Ankarai brīvākas rokas īstenot jaunas militāras operācijas un nostiprināt savu ietekmi šajā valsts daļā.

Tagad tai ir jāuztraucas tikai par britu un franču spēkiem, kuru skaits ir salīdzinoši margināls. Zīmīgi, ka neilgi pirms lēmuma par karavīru izvešanu Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans bija norādījis, ka Turcija tuvākajās dienās sāks jaunu militāru operāciju pret YPG/YPJ, lai atbrīvotu to kontrolēto Menbidžas pilsētu un arī citas teritorijas uz austrumiem no Eifratas. Nevar izslēgt, ka šis lēmums ir faktiska amerikāņu atļauja Turcijai brīvi rīkoties, jo tieši šajā pilsētā atrodas ievērojams amerikāņu, britu un franču kontingents. Tāpat nevar izslēgt, ka Tramps ir aprēķinājis, ka briti un franči izvēlēsies doties prom no ugunslīnijas, tiklīdz būs skaidrs, ka nav vairs nekādu iespēju novērst Turcijas uzbrukumu. Savukārt bez amerikāņu spiediena to izdarīt būs grūti.

Veids Nr. 2: visā valstī vēl vairāk nostiprināsies Irānas un Krievijas ietekme

Jau pašlaik Sīrijas konflikta noregulējums ir de facto trīs lielvalstu – Turcijas, Irānas un Krievijas rokās, kuras veido sarunas tā saucamā Astanas formāta ietvaros. Tieši minētā valstu ass savulaik panāca vienošanos gan par nosacītu pamieru, gan vienošanos par deeskalācijas zonu izveidi, gan arī vienošanos par karagūstekņu apmaiņu un citiem svarīgiem uzticības veicināšanas instrumentiem. Principā tieši Astanas formāta dēļ Sīrijas miera sarunām Ženēvā ir novērojams zināms progress un ir sāktas sarunas par jaunas konstitūcijas izveidi. Amerikas loma (galvenokārt dēļ vēlēšanās tikai fokusēties uz cīņu pret starptautisko terorismu, nevis risināt Bašara Al Asada problēmu) ir palikusi salīdzinoši maza.

Ņemot vērā, ka militāro spēku klātbūtne ir viens no būtiskākajiem valstu ietekmes instrumentiem starptautiskajā politikā, sagaidāms, ka Astanas valstis diplomātiskās sarunās varēs ar amerikāņiem rēķināties vēl mazāk.

Tas savukārt nozīmē, ka Asada, Krievijas un Irānas jau tā skaidrā uzvara kļūs vēl skaidrāka un tiem būs vēl lielāka brīvība veidot savām interesēm atbilstošu pēckara Sīriju.

Tiesa, ASV ietekme varētu atgriezties brīdī, kad šīs valstis sāks runāt par kara postījumu atjaunošanu. Ņemot vērā, ka nevienai no tām nav pietiekamu finansiālu līdzekļu šādu nastu uzņemties, Vašingtonu jebkurā gadījumā nāksies iesaistīt.

Minētā karavīru aiziešana var rezultēties arī jaunu teritoriju iegūšanā Asada pusei. Jānorāda, ka Sīrijas Demokrātisko spēku (SDF) politiskais spārns – Sīrijas Demokrātiskā padome (SDC) - ir sācis dialoga veidošanu ar Damasku par kurdu un to sabiedroto etnisko grupu lomu Sīrijas nākotnē ar Asadu pie varas. Taču pagaidām šis dialogs nav devis jūtamus augļus – SDC vēlas, lai Damaska atzītu valsts decentralizācijas nepieciešamību, tomēr Asada militārās uzvaras viņam piekāpties neliek.

Amerikāņu karavīru zudums var mudināt SDC pieņemt Asada virskundzību bez īpašiem nosacījumiem.

Gluži vienkārši tāpēc, ka viņi apzinās, ka Damaskai vairs nebūs īpašu šķēršļu sākt pret viņiem pilna mēroga militāru operāciju. Tāpat kā Turcijai – Asadam vairs nav nepieciešams uztraukties par amerikāņu karavīru iespējamajiem upuriem un no tā izrietošajām sekām (militārajiem pretpasākumiem), tāpat arī briti un franči bez amerikāņu aizbildniecības paliks no Asada nostatus. Jānorāda, ka Asads arī iepriekš ir paziņojis, ka viņš būtu gatavs SDF uzbrukt, un viņš ir kategoriski apņēmies atkarot pilnīgi visu valsts teritoriju. Nevar arī izslēgt, ka uz SDC un Asada vienošanos varētu mudināt arī amerikāņi. Iemesls - izvairīšanās no jauniem upuriem un postījumiem, kuri varētu apgrūtināt atbrīvoto teritoriju atjaunošanu. Atšķirībā arī no Turcijas, kura ASV ir vajadzīga, Vašingtonai nav nekāda iemesla dot Asada spēkiem «atļauju» brīvi maršēt savā ietekmes sfērā.

Kā intervijā Tuvo Austrumu ziņu portālam Middle East Eye norāda ASV domnīcas Middle East Institute pētnieks Čārlzs Listers, Asads varētu arī izmantot amerikāņu varas vakuumu daudz smalkāk. Viņš varētu apelēt pie SDF ietilpstošajiem arābiem un citām etniskajām grupām, lai tos nošķeltu no kurdu vadības (ņemot vērā, ka tie tomēr sevi īpaši neidentificē ar kurdu autonomijas ideju). Vēstījums varētu būt līdzīgs – jūsu galvenais starptautiskais sabiedrotais ir valsti pametis. Kāda jēga krist kopā ar kurdiem, ja jūs viņiem nepiekrītat?

Visbeidzot SDF un SDC lēmumu atgriezties Asada paspārnē varētu veicināt arī jaunais Turcijas iespējamais iebrukums. Tā ietvaros viņi varētu redzēt prezidentu kā labāko drošības garantu pret Ankaras radītajām briesmām. Galu galā - par spīti sadarbībai Astanas formāta ietvaros, Asads ir bijis ārkārtīgi kritisks pret Turcijas teritoriju okupāciju Ziemeļsīrijā.

Veids Nr. 3: Teroristiskajiem grupējumiem tiks sniegta neliela atelpa

Ja tiešām sāksies pastiprināta rīvēšanās starp Turciju un Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem un/vai Asadu un Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem, ir skaidrs, ka tas nekādā gadījumā nepalīdzēs nostiprināt pašreizējos ieguvumus cīņā pret starptautisko terorismu.

Apkārtējo spēlētāju uzmanība amerikāņu karavīru aiziešanas radītā vakuuma pārdalei novērsīs SDF un SDC uzmanību no teroristu palieku likvidēšanas.

Tas īpaši aktuāli varētu būt jauna Turcijas militāra uzbrukuma gadījumā. Jau operācijas «Olīvas zars» laikā daudzi kurdu kaujinieki devās cīnīties pret turku spēkiem. Šā iemesla dēļ pret «Islāma valsti» uz laiku bija iesaldēta ofensīva. Ņemot vērā, ka teroristu rīcībā vēl arvien ir dažas teritorijas (lai gan minimālas), vēsture varētu atkārtoties.

Kā jau arī nedaudz iepriekš pieminēju, jaunas militāras sadursmes var radīt liekus postījumus un upurus, kuri var radīt gan jaunu bēgļu, gan arī radikalizācijas vilni. Tas savukārt «Islāma valstij» var atnest jaunus rekrūšus un palīdzēt ar jau iepriekš sākto pārorientēšanos no Sīrijas/Irākas uz Lejpussahāras Āfriku. Tomēr visticamāk, ka šāda uzmanības novēršana nebūtu ilga, jo pārāk lielu upuru gadījumā (arī saistībā ar Turciju) amerikāņi agresīvi iesaistītos krīzes novēršanā. Galu galā – līdzšinējo panākumu krasa iznīcināšana būtu to sarkanā līnija.

Izdevīgums mums

Tomēr, neskatoties uz to, kā konflikts varētu attīstīties nākotnē, ASV karavīru izvešana Latvijai ir salīdzinoši izdevīga. Galvenokārt tāpēc, ka tas samazina Vašingtonas un Ankaras sadursmes risku. Savukārt tas ir ļoti svarīgi NATO vienotībai. Iespēja atbildēt uz Krievijas mestajiem izaicinājumiem ir daudz lielāka, ja dalībvalstu starpā valda mazāks saspīlējums. Tāpat mazāka ASV uzmanība Sīrijai varētu rezultēties lielākā uzmanībā Austrumeiropai. Lai gan mums tā brīžam nešķiet, mēs tomēr dzīvojam globālā pasaulē un notikumi tālu no mums atstāj uz mums būtisku ietekmi. Sīrija ir tieši šis gadījums.