Skaistas svētku tradīcijas, kas atnes nāvi (2)

"Ar burkāniem, bietēm un āboliem rotāta eglīte meža vidū vajadzīga cilvēkiem, nevis dzīvniekiem," saka Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Vilnis Skuja. Zvēri kokos iekārtās veltes neēd, bet diegos var sapīties un aiziet bojā putni. Ja gribas kaut ko sakārt koka zaros, dabas eksperts iesaka izmantot papīra diegus, kas sniegā un lietū sadalās, vai vēl labāk – aizejot savākt visu līdzi, pēc principa:

“Ko ienesi mežā, to aiznes, un atstāj vietu tādu, kādu ieraudzīji, kad atnāci.”

Vairāk par dažām piparkūkām un pērnajiem āboliem, atstātiem mežā, zoologu uztrauc gaisa laternas jeb “ķīniešu lukturīši” un citi spoži objekti, kas tiks palaisti gaisā gada nogalē. Kamēr mirdzošie papīra lukturi šūpojas vējā un lēnām ceļas gaisā, pārvēršoties spožos, kustīgos punktiņos, tie izskatās skaisti un priecē, bet cilvēkiem jāapzinās, ka tie pēc laika gulēs zemē kā apdegusi, saķepusi ļerpata.

“Ja tie nokrīt pilsētā, skāde nav liela – maksājiet vien sētniekam; sliktāk, ja tie aizlido simtiem kilometru un nokrīt mežā vai purvā, kļūstot par dabas piesārņojumu,” saka dabas pētnieks.

Lielbritānijas medijos nereti parādās informācija par plīvurpūcēm, kas sapinas lidojošajā objektā un aiziet bojā.

“Mehānisms, kā tas notiek, nav zināms, bet pūces lukturiem pielido pārāk tuvu, acīmredzot aiz ziņkārības, un aiziet bojā,” stāsta Vilnis Skuja.

Slīterē, Bažu purvā viņam nācies atrast pusmetru garu ar hēliju pildītu balonu zebras formā. “Tajā brīdī, kad grasāmies to smukumu laist gaisā, jāpadomā arī par mirkli, kad tas nokritīs un kļūs par atkritumu.” Iespējams, tas notiks pēc simtiem vai pat tūkstošiem kilometru un citādi, nekā iedvesmotie gaisa objekta laidēji iztēlojas. Skuja saka, ka Latvijā palaists balons varbūt gluži līdz Sibīrijai neaizlidos, bet netālu no tās gan varētu nosēsties.

Reiz Kolkā bija nosēdies balons, kas pa gabalu izskatījās kā miets ar baltu bumbulīti. Izrādījās, ka tas bija kādas Anglijas skolas klases gaisā palaists sveiciens. Tātad balons bija nolidojis tūkstošiem kilometru, līdz pārvērties drazā.

Savukārt pirotehnika, ko svētkos izšauj lielā vairumā, rada indīgu dūmu mākoni.

Tā ir tēma, par ko reti runā. Zaļo čukstus reti sadzird! Domāju, ka drīz par to ierunāsies aktīvāk.

"Profesionāli organizēta salūta laikā izmeši nonāk augstu gaisā un ar vēju tiek aizpūsti, bet sadzīves pirotehnika sprāgst zemu. Vielas, kas rodas sadegšanas rezultātā, ir kaitīgas. Rezultātā katrs pirotehnikas blīkšķis vairo vielas, starp kurām ir smagie metāli, un tas nevar neietekmēt vidi.”

Runājot par jauko tradīciju Vecgada naktī kurināt ugunskuru, Vilnis Skuja iesaka, neraugoties uz salto ziemas laiku, rūpīgi apdomāt, kur iekurt ugunskuru. Viņam gadījies redzēt, kā ziemā mežā izceļas ugunsgrēks.

To izraisīja kāds Rīgas bezpajumtnieks, kas bija nolēmis “paceļot pa Latviju”.

Klaiņojot vīrs bija iegājis mežā un kūdrainā zemsedzē iekūris ugunskuru. Pat ja zemes virskārta ir mitra, kūdra zemākajos slāņos var gruzdēt ļoti ilgi. Ja ugunskurs tiek kurināts uz smilšainas augsnes, ejot projām, jāpārliecinās, vai uguns apdzēsta. “Aizsargājamās teritorijās ugunskuru drīkst kurināt tikai īpaši tam paredzētās vietās. Pretējā gadījumā neglītais svinētāju atstātais ugunskura pleķis stāv gadiem ilgi.

Arī tie, kas mežā nevis uzceļ telti, bet saliek kopā zarus, izveidojot tādu kā slietņu būdu, rīkojas videi nedraudzīgi. Tas slietenis ir piesārņojums, uz kuru citiem jāskatās un kādam jānovāc.

Pie mums nav tādas mežu platības kā Sibīrijā, kur tajā vietā piecdesmit gadus neviens kāju nesper. Jā, tur ģeologi un zeltrači vietu pamet, atstājot visu, kas ir, – pat iekārtas. Mēs dzīvojam tik blīvi, ka vienu un to pašu vietu izmantojam vairākas reizes. Tāpēc labā prakse ir – ko ienesi, to aiznes!”