Reiz tika pieņemts, ka tendence, kuras rezultātā standarta darba nedēļas ilgums 20. gadsimta pirmajā pusē samazinājās no 60 stundām līdz 40 stundām, turpināsies. Tomēr tas nav noticis, un oficiālais darba nedēļas ilgums ir samazinājies vien nedaudz un tikai atsevišķās valstīs. Tajā pašā laikā vidējam vienas mājsaimniecības nostrādāto stundu skaitam ir tendence palielināties, kā rezultātā rodas sajūta, ka cilvēki mūsdienās strādā vēl vairāk nekā iepriekš, vēsta izdevums “The Conversation”.
Darba stundu skaita samazināšanās reiz tika uzskatīta par būtisku ekonomiskā un sociālā progresa indikatoru, tāpēc ir pienācis laiks no jauna iekļaut darba nedēļas saīsināšanu politikas dienaskārtībā, norāda Sidnejas Tehnoloģiju universitātes profesors Entonijs Vīls, kurš pēta jautājumus, kas saistīti ar darba stundu ilgumu.
Pastāv vairāki spēcīgi argumenti par labu tam, lai cilvēki strādātu mazāk.
Daži argumenti ir ekonomiskas dabas, citi ir saistīti ar apkārtējās vides ilgtspējību, bet vēl citi – ar taisnīgumu un vienlīdzību.
Ekonomists Džons Meinards Keinss jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pauda viedokli, ka tehnoloģiskais progress un produktivitātes pieaugums 15 stundu darba nedēļu par ieviešamu iespējamību varētu padarīt dažu paaudžu laikā.
Keinsa biogrāfs – ekonomikas vēsturnieks Roberts Skidelskis – 2012.gadā publicētā grāmatā “How Much Is Enough?” (“Cik daudz ir pietiekami?”) ierosināja ar likumu noteikt maksimālo dara stundu skaitu lielākajā daļā profesiju, tajā pašā laikā neparedzot atalgojuma samazinājumu. Skidelskis uzskata, ka šāda pieeja palīdzēšot sasniegt ilgtspējīgāku ekonomiku.
Līdzīgās domās ir arī citi.
Londonā bāzētā domnīcas “New Economics Foundation” eksperti uzskata, ka pasaulei vajadzētu virzīties uz 21 darba stundas nedēļas modeli.