Kucēnam, kuru pameta, jo viņš “neietilpa rokassomiņā”, jauns saimnieks (8)

Uz jaunajām mājām vienu un divus mēnešus vecie kucēni dosies pēc karantīnas perioda, kas pēc dzīvnieku vakcinācijas jāpavada patversmē. Mazo, apmēram divus mēnešus veco sunīti uz patversmi atveda 29.decembrī, sakot, ka gribējuši šķirnes suni, bet šis neatbildīs rokassomiņas izmēram un nav viņiem vajadzīgs.

Sunīti šie cilvēki bija iegādājušies mirkļa emociju iespaidā.

“Ulubeles” vadītāja Ilze Džonsone saka, ka suns nav reģistrēts, nav čipēts un tātad iegādāts pie nelegālajiem dzīvnieku pavairotājiem, kuriem nerūp dzīvnieku liktenis – tikai nauda. “Viņš ir mazs, smuks sunītis, bet ciltsrakstu viņam nav,” saka Džonsone.

Otru - mēnesi veco sunīti tirdzniecības centrā “Dole” pameta tieši Ziemassvētkos.

Kucēnu pamanīja apsargi, meklēja saimnieku, bet neatrada. Abi kucēni iekārtojušies pie "Ulubeles" īpašā rūpju suņa ar paralizētajām pakaļkājām, vārdā Džīna.

Ilze Džonsone vērš uzmanību uz to, ka kucēnus no mātes nedrīkst šķirt līdz divu mēnešu vecumam, bet kaķēnus nošķirt no kaķenes nedrīkst vēl ilgāk – līdz diviem ar pusi mēnešiem.

Pirms suņa pārdošanas vai dāvināšanas dzīvnieks jāreģistrē Lauksaimniecības datu centrā un jāčipē. Katram sunim ir jābūt vakcinētam pret trakumsērgu.

Diemžēl pie mums zeļ un plaukst nelegālie pavairotāji. Cilvēkiem jāapzinās – ja viņi pērk dzīvnieku, kurš nav reģistrēts un čipēts, viņi veicina nelegālo biznesu.

 “Mikročips ir pirmkārt dzīvnieka drošībai. Ja šiem sunīšiem būtu čips, mēs zvanītu audzētājiem. Ja pie mums nonāk noklīdis reģistrēts suns ar mikročipu, nolasot čipu, ir pieejama informācija par saimnieku. Ja nav iespējams sazvanīt viņa saimnieku, mēs datu vēsturē redzam, no kurienes viņš nācis. Bieži vien audzētāji tā arī dara – brauc pakaļ sunim, sakot: 

“Neatdodiet suni tiem, kas par viņu nerūpējas.”

Džonsone saka, ka jautājums “cik liels suns izaugs?” patversmes darbiniekus dara tramīgus, jo “suns nav aksesuārs, bet draugs”. Tikai retos izņēmuma gadījumos jautājums par dzīvnieka lielumu ir vietā. Piemēram, reiz draugu patversmē sev meklēja kungs gados ar invaliditāti, kurš dzīvoja desmitajā stāvā. Vīrs lūdza atrast suni, kuru viņš var paņemt rokās, braucot ar liftu.

Savukārt cilvēkiem, kuri, dzīvnieku atvedot uz patversmi, uzskata sevi par labdariem un lecīgi izmet “es varēju viņu eitanizēt vai izmest”, Džonsone atgādina, ka dzīvnieka dzīvību aizstāv likums un, ja suns ir vesels, neviens normāls veterinārārsts nepiekritīs viņu iemidzināt. Bet par dzīvnieka “izmešanu” draud kriminālatbildība.

“Cilvēki, kuriem ir šāda attieksme, vispār nedrīkstētu turēt dzīvniekus. Lai nopērk plīša suni un noliek uz dīvāna! Paņemt suni – tas ir nopietns lēmums, kas jāizvērtē. Ja cilvēks nevar atļauties turēt suni, bet grib rūpēties par dzīvniekiem, ir iespēja kļūt par dzīvnieku patversmes brīvprātīgo palīgu.”

"Ulubelē" dzīvo nepilni divi simti suņu un trīs simti kaķu.