Kā darbojas nelegālais bizness uz Igaunijas-Krievijas robežas? Pieredzējuša kontrabandista stāsts (14)

Kā tas darbojas? Jūs pērkat preces Igaunijā, lai tās vēlāk nogādātu Krievijā?

Nē. Igaunijas preču nemaz nav tik daudz. Pamatā tās ir preces no Rietumeiropas valstīm. Piemēram, klients Krievijā pasūta Itālijā, Spānijā vai Polijā apģērbu – nevis kilogramiem, bet vienu, divas, varbūt pat trīs tonnas. Tad šī krava tiek nogādāta Lietuvā vai Igaunijā. Šeit ir ļoti maz cilvēku, kas organizē preču pārnešanu. Katra grupa specializējas uz kādu konkrētu preci.

Tie ir nelegāli uzņēmumi?

Ne gluži. Ir cilvēks, kurš organizē preču pārnešanu. Viņš pasūtījumus saņem telefonā, un viņam ir daudzu nesēju kontakti – kādu no tiem viņš izsauc pastrādāt. Tā nav organizēta grupa, tie vienkārši ir kontakti.

Kā jūs dēvējat šos nesēju priekšniekus?

Vienkārši vārdā. Kaut kāda īpaša nosaukuma nav.

Labi, sauksim viņus tad par priekšniekiem. Tātad preces sākumā koncentrējas Eiropā?

Jā. Preces, kas ienāk no citām ES valstīm Narvā, vispirms nonāk noliktavā. Mēs visu uzskaitām kilogramos. Kilograms sieviešu somiņu, piemēram. Igaunijas pusē cilvēki, kas ar to nodarbojas, saņem preces un saliek somās.

Kur nesēji nogādā preces Ivangorodā?

Priekšnieki īrē telpas Ivangorodā, netālu no robežas. Ir atsevišķas telpas puišiem, kas nodarbojas ar produktiem, blakus – telpas apģērbam. Dienas laikā cauri šādām telpām iziet vairāki simti kilogramu preču. Ir gadījumi, kad viena priekšnieka nesēji dienā "uztaisa" pat divas tonnas. No noliktavām Ivangorodā viss vēlāk tiek nogādāts klientam, piemēram, Maskavā vai Sanktpēterburgā.

No mugursomas uz smalku veikalu

Jūsu klienti – tie ir krievu noziedznieki?

Nē. Maskavā tie ir parasti uzņēmēji. Starp viņiem, protams, vienmēr ir kaut kādi bandīti. Mūsu klients ir legāla biznesa īpašnieks. Piemēram, viss zīmolu apģērbs, ko Narvā nes pāri robežai, pēc tam tiek pārdots smalkos veikalos Maskavā un Sanktpēterburgā.

Kā šis preces Maskavas veikalā tiek legalizētas?

To es nezinu.

Kas ir šā nelegālā biznesa vadītāji?

Nav tādu noteiktu bosu. Redziet, sākumā klients no Maskavas nopērk Eiropā preces par savu naudu. Pēc tam viņš uz robežas – Igaunijas, Somijas, Lietuvas – atrod cilvēku, kurš draudzējas ar Krievijas muitu. Tādi cilvēki ir abās robežas pusēs, bet viņi nav bosi. Cilvēki, kas draudzējas ar muitu, saņem naudu no klienta un maksā nesēju priekšniekiem Ivangorodā vai Narvā. Savukārt priekšnieki maksā tiem, kuri nes preces pāri robežai.

Reizēm sadedzina sieru

Igaunijas muita jums traucē?

Igaunijas puse neko nevar padarīt, jo preces nāk no Eiropas. Igaunijas muitniekiem, protams, nepatīk, ka viens cilvēks desmit reizes dienā šķērso robežu. Nodokļi no šīm aktivitātēm netiek maksāti, bet izdarīt viņi neko nevar. Tikmēr Krievijā... Viņiem iedod naudu, un viņi aizgriežas.

Kā tieši tas notiek?

Cilvēks, kas draudzējas ar muitu, iepriekš vienojas, ka noteiktā laikā pārbaužu nebūs. Viņš šo laiku paziņo priekšniekam, kuram vēlas uzticēt darbu. Un mēs ātri, ātri strādājam, parasti kādas divas, trīs stundas. Mēdz būt arī tā, ka [Krievijas] muita nedod "zaļo gaismu". Attiecīgajā dienā baidās. Vai arī augstākstāvošie ir likuši attiecīgajā dienā visus pārbaudīt.

Ja muitā viss tiek sarunāts, tad kāpēc nelegālās noliktavas reizēm tiek pieķertas? Reizēm taču parādās ziņu virsraksti "Ivangorodā sadedzināts kontrabandas siers no Igaunijas".

Krievijas pusē gandrīz vienmēr var visu sarunāt. Es ne reizi neesmu dzirdējis, ka tur ir atnācis kāds godīgs darbinieks un izjaucis visu biznesu. Tāpēc konfiscēta un iznīcināta prece tiek tikai tiem, kuri nav samaksājuši.

Kas strādā uz robežas un cik viņu ir?

Kas strādā par nesējiem, ar kādiem noteikumiem? Cik daudz ir šādu cilvēku?

Grūti pateikt, cik cilvēku ar to nodarbojas. Varbūt 200, varbūt pat 400. Tie ir cilvēki gan no Narvas, gan Ivangorodas. Pieredzējušam priekšniekam ir 100 līdz 200 cilvēku kontakti, viņi var piezvanīt jebkuram un uzaicināt viņu darbā. Jebkurā laikā, pat naktī. Šie cilvēki [nesēji] ir studenti, pensionāri un bezdarbnieki. Nesēji saņem 15 līdz 40 eiro par maiņu – atkarībā no tā, cik reizes aiziet. Maiņa ir divas trīs stundas. Vairāk reižu aizgāji, vairāk nopelnīji. Tas ir grūts darbs – no kalniņa lejā, kalniņā augšā, ar smagu mugursomu, salā, jāstāv rindā.

Kā priekšnieki kontrolē nesējus? Vai tie, ka nosūta somu, un tie, kas saņem, nosver somu un sazvanās?

Nē, protams. Reizēm ir gadījumi, kad kāds nozog sieru vai itāļu somiņu. Kontrolēt ir sarežģīti, viss balstās uz uzticēšanos. Atnāk cilvēks, no viņa paņem somu, iedod vietā citu somu, un viņš aiziet, nav laika svērt, tas ir konveijers. Reizēm ir situācijas, kad vienlaicīgi divi, trīs priekšnieki un uz robežas vienlaikus var sastapt kādus 30 cilvēkus ar somām.

Vai lietas mēdz pazust? Vai rodas bīstamas situācijas?

Bīstamu situāciju nav bijis. Zādzības gan reizēm mēdz būt.

Šis ir tas, ko es protu darīt

Jūs esat apmierināts ar savu darbu?

Kā lai pasaka. Es uz robežas strādāju jau gadiem ilgi. Tas ir darbs septiņas dienas nedēļā. Var naktī piezvanīt. Neko nevar plānot. Atvaļinājuma nav. Reizēm es varu atstāt savā vietā citu cilvēku, bet tas nav uz ilgu laiku. Godīgi sakot, man jau ar to ir apnicis nodarboties, bet alternatīvas nav. Man nav pensijas, veselības apdrošināšanas, nekā nav. Legālam biznesam sakrājis neesmu. Tas ir tāpat kā strādāt algotu darbu – saņēmu algu, iztērēju, naudas atkal nav.

Nelegālā biznesa pārstāvjus cilvēki mēdz iztēloties kā tādus, kas brauc limuzīnos un izklaidējas.

Beidziet, tik daudz es nepelnu. Esmu pelnījis kā parlamenta deputāts, tagad pelnu kā veikala pārdevējs. Laiki mēdz būt dažādi – citreiz strādā vairāk, citreiz mazāk.

Iekārtoties vienkāršā, legālā darbā?

Ja būtu iespēja legāli saņemt vairāk, es ietu uz oficiālu darbu. Tomēr Narvā vai Ivangorodā tas ir sarežģīti. Es uz robežas sāku strādāt jaunībā, sajutu naudu – kur es tagad iešu? Šis ir tas, ko es protu darīt.