"Padomju laikos likās, ka braucieni un tikšanās ar Latvijā dzīvojošajiem radiniekiem būs vienmēr. Kādreiz es par studenta stipendiju pirku lidmašīnas biļeti no Omskas un lidoju pie radiem. Ciema padomē paņēmi izziņu un viss. Tagad – pase, vīza, atļaujas" - portāls TVNET turpina rakstu sēriju par Transsibīrijas maģistrāli un Sibīrijas latviešiem, kuru senču liktenis tos izmētājis pa visu Sibīriju.
Ja no miljonu pilsētas Omskas tiek nobraukti 300 kilometri pa ceļu, kas vietām atgādina veļas dēli, var nokļūt Tarā.
Tara ir neliela pilsēta Omskas apgabalā, kas atrodas Irtišas krastos.
"Kas gan tu par latvieti, ja neesi redzējis Irtišu," mēs dzirdēsim, dodoties prom no saviem sarunu biedriem.
Tara ir zema, varētu par teikt, divstāvu pilsēta. Šeit mēs ieradāmies ar mikroautobusu no Omskas. Neliela autoosta ar miniatūru uzgaidāmo telpu, kurā ir vien daži soliņi un kiosks, kurā pārdod visādus niekus – ķīniešu atslēgu piekariņus, lētas matu krāsas un plastmasas ziepju traukus.
Pirmajā acu uzmetienā šī pilsēta man atgādināja Abreni jeb Pitalovu. Tomēr tikai pirmajā acu uzmetienā. Frizētava "Imidž", kafejnīca "Gurman", zemas, sašķiebušās mājas, kam blakus atjaunoti nami ar grezniem slēģiem, mazs tirgus, liela teātra ēka un slavas skvērs.
"Šeit arī mani radi atdusas," rādot uz piemiņas plāksni, stāsta Olga Lobanova – latviešu nacionālās un kultūras biedrības vadītāja. Viņai ir gan latviešu, gan igauņu saknes.
Galerija: TVNET pastaiga Tarā