Starp ikrīta Vīnes kafiju, īsziņu sūtīšanu sastrēgumā, kārtējo semināru par nākotnes potenciāla atvēršanu, bārberšopu un naktsskapīša dizaina izvēli ir grūti domāt par karu. Karu kā ikdienu, kas piecus gadus nenorimst tikai pusotra tūkstoša kilometru attālumā. Ukrainā.  

Toreiz, 2015.gadā Jānis pa frontes līniju devās līdzi diviem brīvprātīgajiem kurjeriem Rodionam Hrihorjanam un Ivanam Bordunam. Kamera neitrāli sekoja notiekošajam, ļaujot skatītājam stundas garumā izstaigāt kara zonu. Kopš tā laika Ukrainas armija ir mainījusies - “kā diena pret nakti”; nemainīgs ir palicis karš - apšaudes, ievainojumi, nāve. Arī iemesls, kāpēc režisors un žurnālists Jānis Vingris 2018.gada nogalē atgriezās Austrumukrainas frontē, ciematos un pilsētās, kur par spīti apšaudēm turpina dzīvot cilvēki, ir tas pats - izstāstīt savu stāstu, pretstāvot drausmīgajai Krievijas propagandas mašinērijai.

CopyLinkedIn Draugiem X