Kā Putinam kārojas Centrālāfrikas dimantus (30)

Pat Francija, kura konfliktā tiek uzskatīta par ietekmīgāko militāro spēlētāju, lielāko daļu no saviem spēkiem izveda 2016. gadā.

Šis pats gads bija nozīmīgs arī ar jaunā valsts prezidenta Fostēna Aršanža Tuaderas nākšanu pie varas. Politiķis ir spējis atjaunot vismaz daļu no irstošās valdības autoritātes, taču nospiedošo vairākumu valsts teritorijas vēl arvien kontrolē vairāk nekā ducis nemiernieku grupējumu. Tāpat nav izdevies uzlabot arī kritisko ekonomisko situāciju.

Politisko krīžu izpētes žurnālistu komanda Coda Story uzskata, ka Francijas spēku aiziešana ir bijis viens no iemesliem, kāpēc Krievija šajā valstī ir spējusi vairot savu ietekmi. Daudzi iedzīvotāji ir jutušies pamesti, un valdība ir bijusi spiesta meklēt jaunus palīgus. Tie savukārt ir tikuši atrasti arī Kremļa sarkano torņu veidolā.

Ko dara Krievija?

Maskavas pieeja sava zābaka nostiprināšanai CĀR ir samērā līdzīga pieejai valsts darījumos ar citiem nedemokrātiskiem režīmiem pasaulē – sniegt noteiktus burkānus valdošajai elitei apmaiņā pret pieeju kādai Maskavu interesējošai lietai. Par burkāniem šajā gadījumā var uzskatīt Krievijā ražotos ieročus, kuri, pamatojoties uz bijušā Krievijas vēstnieka vairākās Āfrikas valstīs – Jevgeņija Korendjasova apgalvojumu, ir daudz izdevīgāki par Rietumos ražotajiem.

«Afrikāņiem patīk mūsu ieroči, jo to cena ir tādā līmenī, kādu tie var atļauties,» norāda Korendjasovs.

Saistībā ar ieroču piegādi būtiski atzīmēt, ka kopš 2013. gada 5. decembra ANO pret CĀR ir piemērojusi ieroču embargo, taču krieviem ir veiksmīgi izdevies panākt izņēmumu.  Kremlis savas intereses argumentējis ar nepieciešamību atbalstīt ANO miera uzturēšanas misiju, savā rakstā uzsver Banele.

Tāpat Centrālāfrikā ir ieradušies Krievijas militārie instruktori, kuri apmāca valdības karavīrus, un atsevišķu ar Krievijas valdību saistītu privāto militāro kompāniju (piemēram, Sevas drošības dienesta) karavīri kalpo par pašreizējā prezidenta miesassargiem.

Diplomāti, vairāki nevalstisko aģentūru un arī ANO pārstāvji uzsver, ka CĀR darbojas arī bēdīgi slavenā Vāgnera grupa

– vēl viena privātā militārā kompānija, kura ir manīta gan Sīrijā, gan Austrumukrainā, gan arī citās Āfrikas valstīs un kuras vadītājam – oligarham Jevgeņijam Prigožinam ir ciešas saiknes ar Vladimira Putina režīmu. Iespējams, ka tās karavīri arī ir vieni no CĀR prezidenta apsargiem. Visbeidzot Krievija arī piedāvā CĀR advokātiem, armijas virsniekiem un studentiem doties uz Maskavu iegūt nepieciešamo izglītību un prasmes.

Apmaiņā pret šo palīdzību Krievija saņem pašreizējās valdības garantijas krievu ekonomisko kompāniju piekļuvei valsts resursiem. 2017. gada oktobrī prezidents Tuadera devās uz Sočiem, kur tikās ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Tikšanās ietvaros tika noslēgts sadarbības līgums par divpusējo saišu spēcināšanu politiskajā, tirdzniecības un ekonomiskajā jomā. Tāpat tajā tika iekļauti punkti par de facto atļauju Krievijai apgūt CĀR derīgos izrakteņus, enerģijas resursus un attīstīt valsts infrastruktūru.

Būtiski arī pieminēt, ka, pamatojoties uz Financial Times sniegto informāciju, jau minētajam Jevgeņijam Prigožinam piederoša kompānija, ļoti iespējams, darbojas CĀR jau pašlaik. Uz zelta raktuvēm, kurās strādā viņa firma Lobaye Invest un, kuras atrodas nemiernieku kontrolētajā teritorijā, pagājušogad devās trīs Krievijas pētniecisko žurnālistu grupa, kuri ceļā tika noslepkavoti. Tāpat arī kompānija ir piedalījusies dimantu izrakumos, ziņo izpētes firma «Africa Intelligence». Ļoti iespējams, ka viņš CĀR resursus izmanto gan lai samaksātu algas saviem Vāgnera grupas karavīriem, gan arī piepelnītos pats. Īpaši tādēļ, ka ir novērots kā šie karavīri palīdz transportēt un aizsargā izrakumiem vajadzīgo ekipējumu. Līdz ar to nevar izslēgt, ka CĀR resursu apgūšana ir tikpat ļoti Putina atbalstošās oligarhijas kā valdības interese.

Vai CĀR kļūs par jauno Krievijas dārgumu lādi?

Atbilde ir nē. Lai gan pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka Krievija savu ir panākusi, tomēr skats var būt maldinošs. Jāatceras, ka pilsoņu karš šajā valstī ir tālu no beigām un augsto vardarbības risku dēļ biznesa veidošana CĀR ir ārkārtīgi apgrūtināta.

Ja Krievija vēlas iegūt vērā ņemamu tai piesolīto dārgumu daļu, vardarbībai CĀR ir jābeidzas.

Papildus tam karadarbībai ir jānoslēdzas arī ar pašreizējā režīma uzvaru. Pretējā gadījumā Maskavai draud ne tikai tai piesolīto resursu zaudējums, bet arī neizdevīgi izlietoti resursi ieroču pārdošanas un militāro instruktoru darījumos. Tādēļ Putins un viņam pietuvinātie līdzgaitnieki turpinās atbalstīt pašreizējo CĀR prezidentu un mēģinās iedrošināt viņa politiskos pretiniekus iesaistīties dialogā. Ne velti Banele savā rakstā min, ka Francijas mediju platformā «France 24» bijis redzams sižets, kurā krievu militārie padomdevēji sniedz dāvanas opozicionāriem un cenšas tos pierunāt iesaistīties kopīgas valdības veidošanā ar Tuaderu. Tāpat Francija netieši pauž neapmierinātību par Krievijas centieniem apiet Āfrikas Savienības vadīto miera procesu. Vēl pagājušogad Krievija Sudānā tikās ar atsevišķām nemiernieku grupām un pārraudzīja prelimināra līguma parakstīšanu, kurš pauž nepieciešamību virzīties uz mieru.

Ja aplūkojam Krievijas iespējas savu iegūto ietekmi paplašināt vēl vairāk un iegūt vērā ņemamu vietu pie CĀR ietekmīgāko spēlētāju galda, situācija ir vēl nepārliecinošāka.

Jāatceras, ka Krievijas pašreizējie panākumi ir saistīti ar Francijas relatīvo klātbūtnes samazināšanu, kura vēl arvien CĀR redz kā savu ietekmes sfēru.

Jau tagad Parīze ir atkal sākusi savu ieroču piegādi un paziņojusi, ka principāli nepretotos CĀR ieroču embargo likvidēšanai. Tās galvenais nosacījums būtu šo ieroču pārskatāmība. Tāpat Francija paziņoja, ka ir gatava sniegt Tuadera valdībai ekonomisko palīdzību 24 miljardu vērtībā. Savukārt pašas Krievijas ekonomiskā situācija neļauj tai veikt milzīgas investīcijas Centrālāfrikā – valstī, kura ir arī diezgan patālu no tās prioritātēm. Visbeidzot, ir jautājums par Ķīnas un ASV ietekmi. Pekina piekopj līdzīgu spēli kā Krievija, bet daudz lielākos apmēros visā Āfrikas kontinentā, un nav izslēgts, ka tās ietekme varētu ievērojami pieaugt arī Centrālāfrikā. Jāatceras, ka vēl pagājušogad Ķīna piekrita norakstīt CĀR divpusējo parādu 17 miljardu ASV dolāru vērtībā un Pekina ir ziedojusi Centrālāfrikāņu armijai dažādus militāros materiālus. Tāpat Ķīna piedāvā CĀR valsts pārvaldes amatpersonām vairākas apmācības programmas, un no 2007. līdz 2017. gadam valstī darbojās divas kompānijas, kuras meklēja potenciālās naftas atradnes. Savukārt Vašingtona decembrī nāca klajā ar savu jauno Āfrikas stratēģiju, kurā ir iekļauts īpašs uzsvars uz nepieciešamību pretoties Ķīnas un Krievijas augošajai ietekmei. Tiesa gan, Vašingtonas ietekme CĀR pagaidām ir minimāla.

Lai kādas būtu Krievijas nākotnes iespējas, Maskavas klātbūtne CĀR tomēr liecina par kādu tendenci – Kremlis turpina uz pasauli lūkoties globāli un izmantot dažādas Rietumu atkāpšanās iespējas. Šāda stratēģija ir viena no pašreizējā prezidenta Vladimira Putina firmas zīmēm un ir vairāk saistīta ar valsts vājumu, nevis spēku. Vājumu, kuru Krievija tik ļoti vēlas noslēpt aiz globālas lielvaras maskas.

Par spīti jauniem laikiem un nepieciešamībai doties pensijā, Maskava turpina dzīvot ilūzijās par Aukstā kara gadiem un vēlas, lai tandēmā ar to tiktu pārdalīta pasaule.

Tai nepietiek ar reģionālas lielvaras lomu Austrumeiropā, Centrālāzijā un Kaukāzā un, iespējams, arī Tuvajos Austrumos. Kamēr šāda domāšana turpināsies, mēs vēl arvien varēsim lasīt ziņas par Krievijas zābaku mums viseksotiskākajos pasaules nostūros. Vai situācija mainīsies? To gan rādīs tikai laiks.