Kā cilvēka prātu un ķermeni ietekmē pilnīga izolācija un tumsa

Izdevumā "The Conversation" rakstīts, ka pastāv neskaitāmi negatīvie efekti, ko uz mūsu prātu un ķermeni var atstāt sociālā izolācija. Alati nebija izņēmums, jo stāstīja, ka noslēgtībā izjutis virkni negatīvu efektu, piemēram, miega cikla izmaiņas un halucinācijas. Kāpēc cilvēkiem ir tik grūti izturēt izolāciju?

Viens no iemesliem, kāpēc sociālā izolācija ir tik grūta, ir cilvēka daba, proti, cilvēks ir sociāla būtne. Daudzi cilvēki, kas ir dzīvojuši izolētā vidē, piemēram, Antarktikas polārstacijā, stāstīja, ka vientulība var būt darba grūtākā daļa.

Izraēlas piedzīvojumu meklētājs un rakstnieks Josi Ginsbergs, kurš vairākas nedēļas spēja izdzīvot Amazones džungļos, stāstīja, ka no vientulības cietis tik ļoti, ka radīja sev iedomu draugu.

Vientulība var kaitēt gan cilvēka garīgajai, gan fiziskajai veselībai. Sociāli izolēti cilvēki daudz sliktāk spēj tikt galā ar stresa situācijām, kā arī ir depresīvāki un var piedzīvot grūtības informācijas apstrādē. Tas viss noved pie problēmām ar lēmumu pieņemšanu un atmiņu.

Cilvēki, kuri ir vientuļi, ir daudz uzņēmīgāki pret dažādām slimībām. Pētnieki atklāja, ka vientuļu cilvēku imūnsistēma daudz citādāk reaģē uz dažādiem vīrusiem, padarot organismu par vieglu mērķi dažādām slimībām.

Sociālās izolācijas ietekme kļūst vēl sliktāka, kad cilvēks nokļūst fiziski izolētā vidē, piemēram, vieninieku kamerā cietumā. Zināms, ka cietumnieki sociālās un fiziskās izolācijas dēļ bieži piedzīvo trauksmi, depresiju, panikas lēkmes, paranoju un grūtības skaidri spriest un pieņemt lēmumus.

Nataša Kampuša – austrāliete, kura desmit gadu vecumā tika nolaupīta un astoņus gadus turēta pagrabā, – savā biogrāfijā rakstīja, ka cilvēciska kontakta un gaismas trūkums pamatīgi novājināja viņu. Viņa arī rakstīja, ka daudzās stundas un dienas, kas pavadītas pilnīgā izolācijā, lika viņai pakļauties visām sagūstītāja vēlmēm un manipulācijām.

Vienatnē tumsā

Izolācijas efekts var kļūt vēl mokošāks, ja to pieredz pilnīgā tumsā. Viens no negatīvajiem efektiem ir miega cikla izmaiņas. Divi atslēgas mehānismi miega cikla regulācijā ir hormons melatonīns un smadzeņu suprahiasmātiskais kodols – lai abi funkcionētu, ir vajadzīga gaisma.

Dienas gaisma samazina melatonīna līmeni organismā, ļaujot mums būt nomodā, kā arī palīdz smadzeņu suprahiasmātiskajam kodolam kontrolēt miega ciklu. Bez dienas gaismas mūsu 24 stundu diennakts ritms var izmainīties. Tas izskaidro, kāpēc cilvēki, kuri, piemēram, pēta alu sistēmas, piedzīvo miega cikla izmaiņas.

Izmaiņas var likt mums justies depresīviem un apātiskiem, kā arī tās paaugstina vēža, sirds slimību un virkni citu fizisku problēmu risku, piemēram, veicina pāragru novecošanu un lieko svaru.

Cilvēki, kas piedzīvojuši izolāciju, vēsta arī par halucinācijām. Stimulu trūkums no ārpuses liek cilvēkam sajaukt savas domas un sajūtas ar realitāti. Tas nozīmē, ka halucinācijas pamatā rodas smadzeņu stimulācijas trūkuma dēļ.

Alati atklāja, ka halucinācijas piedzīvoja jau trešajā izolācijas dienā, kad redzēja tādas ainas, kā gan savu istabu pilnu ar burbuļiem, gan zvaigžņotas debesis griestu vietā. Cilvēki, kas ir totālā izolācijā, var just arī kādas spokainas būtnes klātbūtni.

Lai arī totālas izolācijas iespaids var būt smags, tomēr labā ziņā ir tāda, ka tas nav paliekošs. Atgriešanās normālā vidē pārsvarā liek miega ciklam atgriezties normālā ritmā dažu nedēļu, dažreiz mēnešu laikā. Satikšanās ar cilvēkiem var novērst vientulības sajūtu un uzlabot garīgo un fizisko veselību.

Pēc 20 dienām, kas pavadītas pilnīgā izolācijā un tumsā, Alati paziņoja, ka jūtas mainījies. Šis piedzīvojums ir ļāvis viņam vairāk novērtēt dzīvi un cilvēkus, kā arī – viņš jūtas laimīgāks kopumā.