Karamurza: Kamēr Latvija publicē čekas maisus, Krievija turpina "atmazgāt" pagātni (15)

"Lai cik novēlots tas būtu, Latvijas lēmums atvērt padomju arhīvus ir nozīmīgs solis konfrontācijā ar totalitāro pagātni," norāda Karamurza. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas līdzīgi rīkojās vairākas bijušās Varšavas pakta valstis no Polijas līdz Čehijai. Vācijā gandrīz septiņi miljoni cilvēku reģistrējās, lai varētu apskatīt dokumentus Austrumvācijas slepenpolicijas "Stasi" arhīvā. Dažās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs arhīvu atvēršanai sekoja ierobežojumi, kas režīma darboņiem, informantiem un sabiedrotajiem neļāva ieņemt valdības amatus.

"Tāda politika tika ieviesta, lai pasargātu jaunās demokrātijas no autoritārisma atgriešanās," raksta Karamurza. "Izskatījās, ka arī Krievija izvēlēsies šo ceļu. 1991.gada septembrī neilgi pēc apvērsuma mēģinājuma novēršanas Borisa Jeļcina valdība atbalstīja starptautiskas komisijas lūgumu "objektīvi un visaptveroši" pētīt padomju arhīvus, kam galu galā sekotu publikācija."

1992.gadā padomju disidentam un Jeļcina juristu komandas pieaicinātajam lieciniekam Vladimiram Bukovskim Krievijas Satversmes tiesas ietvaros tika nodoti simtiem Centrālajās komitejas arhīvu dokumentu. Lietas noslēgumā tiesa lēma, ka "Komunistu partijas un Padomju Savienības uzraugošās struktūras bija pret miljoniem cilvēku vērstu represiju iniciatores". Nacionāla mēroga aptaujā Krievijas iedzīvotāji tajā pašā gadā pauda atbalstu padomju "aparatčiku" nepielaišanai pie varas.

Taču uz lēmumu balstītais likumprojekts tā arī netika pieņemts un arhīvi netika publicēti pilnā apmērā. "Jeļcins kategoriski atteicās," Karamurza atreferē Bukovska stāstīto. "No vienas puses, viņš saprata - ja šāds process sāktos, viņam [kā bijušajam komunistam] būtu grūti palikt pie varas. No otras puses, Jeļcins no Rietumiem piedzīvoja milzīgu spiedienu neatvērt arhīvus."

Bukovska saņemto dokumentu vidū bija konfidenciāls Centrālās komitejas ziņojums, datēts ar 1980.gada 11.decembri, kurā Somijas sociāldemokrātu līderis Kalevi Sorsa bija raksturots kā padomju varas "uzticams sabiedrotais". Trīsreizējā Somijas premjerministra karjerai tas pielika punktu, lai arī pirms tam viņam prognozēja uzvaru 1994.gada prezidenta vēlēšanās. Viņš publiski atvainojās un atsauca savu kandidatūru. 

"Es Krievijas valdības locekļiem [1992.gadā] teicu: esiet uzmanīgi, tas ir kā ievainots zvērs. Ja to nepiebeigsiet, tas jums uzbruks," sacījis Bukovskis. 

"Nebija ilgi jāgaida - 1999.gada Vecgada vakarā bijušais VDK virsnieks ieņēma Jeļcina vietu Kremlī," raksta Karamurza.

Tajā pašā nedēļā, kad Latvija publicēja čekas maisus, Krievijā Maskavas tiesa atstāja spēkā Putina valdības "de facto" padomju terora leģitimizēšanu, noraidot lietu pret Krievijas Federālā drošības dienesta (FDD) direktoru Aleksandru Bortņikovu. Intervijā vienam no Kremļa laikrakstiem Bortņikovs bija mazinājis padomju režīma lomu staļiniskajos noziegumos, nosaucot represijas par "vietējām pārmērībām".

"Krievijas 90.gados pieļautā kļūda ir klasisks piemērs tam, kā vēsturiskā patiesība - vai tās trūkums - ietekmē tagadni," uzsver Karamurza. "Valdība, kas nāks pēc Putina (ja tāda būs), nedrīkst atkārtot šo kļūdu. Tai pilnībā jānodod atklātībā pagātnes noslēpumus, lai arī kādu "uzticamu sabiedroto" vārdi būtu Kremļa arhīvos."