Omskas apgabals. Centrālā un vienīgā iela ar nosaukumu "Centrālā" ciematā, kurā ir vien aptuveni 50 mājas, kurās dzīvo nedaudz vairāk kā 100 cilvēku. Viņi par savu dzimteni sauc Krieviju, tomēr domā, runā vai vismaz saprot latviski. Papildus nacionālajam sižetam Bobrovkā jeb Augšbebros var pētīt arī vienkāršo lauku cilvēku dzīvi. Starp citu, pretēji izplatītam priekšstatam, viņi nemaz nav dzērāji un sliņķi, bet gan kārtīgi strādājošie.
Latviešu parādīšanās šajā ciemā skaidrojama ar Pjotra Stolipina vadībā īstenoto agrāro reformu pirms vairāk nekā 100 gadiem. Šīs reformas gaitā cilvēki no Latvijas, kas piekrita apgūt jaunas zemes, saņēma zemi Sibīrijā bez maksas un starta kapitālu. Vēlāk, kad bija iekārtojušies, viņi aicināja uz Sibīriju arī savus radiniekus un kaimiņus. Katrs jauno zemju apguvējs par valsts iedoto naudu tolaik varēja uzbūvēt māju.
No Omskas, kas ir iedzīvotāju skaita ziņā otrā lielākā pilsēta Sibīrijā, līdz Bobrovkai jeb Augšbebriem ir aptuveni 250 kilometru. No Omskas apgabala otrās lielākās pilsētas Taras līdz ciemam - apmēram 40 kilometru.
Autobuss no Taras uz Bobrovku brauc tikai reizi dienā. Vietējie stāsta, ka sabiedriskais transports reizēm mēdz nekursēt nemaz, tāpēc mēs ar mobilās aplikācijas starpniecību izsaucam taksometru. Uz Bobrovku braucam ar jaunu un ļoti inteliģentu puisi – viņš stāsta, ka, strādājot par treneri, nopelna vien 13 000 rubļu (168 eiro), tāpēc ir spiests piestrādāt par taksistu. Dzīve Sibīrijas nomalē nav viegla – šeit pat laikapstākļi ir smagi, bet, lai nodrošinātu iztiku sev un ģimenei, ir jāstrādā daudz.