"Ej un iedzer balinātāju!" Kā internets "atspārda" (21)

Ilze Napolitano saka, ka parasti kibermobings ir tikai viens no emocionālās pazemošanas veidiem, kas turpinās klasē, skolā, pagalmā. “Interneta vidē nav jāskatās acīs vienaudzim, kuram adresēti apvainojumi, tur nav pieaugušo, līdz ar to jaunieši jūtas brīvāk, robežas izplūst un viņiem šķiet, ka seku nebūs." Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka internets nav tik melns, kā to mālē. Daudzi jaunieši, kas cietuši no zobgalībām, tieši internetā atrod patvērumu - pašpalīdzības grupas, kurās viņu pašapziņa tiek stiprināta. 

Pētījumi apliecina, ka visaktīvāk pusaudži lieto WhatsApp, Snapchat, Instagram, Youtube.com un Facebook.com. Nereti zobošanās mehānismu iedarbina plašākas auditorijas apspriešanā nodota privāta informācija, kas sākotnēji tikusi sūtīta draudzenei vai draugam. Piemēram, jauniešu vidū ir populārs tā sauktais sekstings - kailfoto pārsūtīšana.

Nevainīga rotaļa, kas, nonākot publikas priekšā, var kļūt par Molotova kokteili, kas sastāv no trīsvienības - kauna, bailēm un vainas sajūtas. 

“Pusaudžu vecumā veidojās pirmās attiecības, randiņi. Turpinot komunicēt tiešsaistē, jaunieši viens otram sūta - ne vienmēr kailbildes, bet attēlus, ko citiem nerādītu. Kad attiecības beidzas, bildes tiek pārsūtītas tālāk un komentētas. Dažreiz bilde tiek izķēmota. Tas ir nežēlīgi.”

Internets neko neaizmirst, internetā tu nedrīksti kļūdīties. Līdzko tu pieskaries pogai “send”, tu zaudē kontroli pār informāciju un tālāko notikumu gaitu.

Trakākais, ka tu nevari no tā visa aizbēgt. It īpaši mikroskopiskajā Latvijā. “Dardedzes” speciālisti ir stāstījuši par gadījumiem, kad vienaudžu ņirgāšanās bērnam seko no skolas uz skolu, no vienas pilsētas uz citu.

Bērnišķo kļūdu cena ir pavisam ne bērnišķīga. Un, ja vēl seko pieaugušo reakcija: “Pati vainīga!”, sekas var būt dramatiskas.

Un jāņem vērā, ka mums, latviešiem, kauna jūtas ir ārkārtīgi izteiktas. Mēs paaudzēs esam “mācīti ar kaunu”. Lūk, gadījums pirms vairākiem gadiem. Kad meitene savu kailfotogrāfiju nosūtīja skolasbiedram, tā dažu stundu laikā aplidoja visu skolu, pēc tam jau pilsētiņu, līdz nonāca līdz mammai, kura administrācijā ieņēma augstu amatu. Policijā plātīja rokas: “Ko lai darām? Viņa taču pati nosūtīja!” Respektīvi amatpersona, kuras uzdevums ir nosargāt bērnu, norobežojās no notikušā, visu vainu uzveļot bērnam. Kāds zēns gandrīz identiskā situācijā (viņš bija nosūtījis savu kailbildi klasesbiedram) zaudēja emocionālo līdzsvaru. Pazemojums bija tik milzīgs, ka bērns nomainīja trīs skolas, bet nevienā nejutās drošībā. Vajāšanas sajūta nepazuda, un rezultātā viņš pamatskolu bija spiests pabeigt mājmācībā. 

Ilze Napolitano atceras gadījumu, kad puisi mobingoja visa klase.

Jaunietis zināja, ka WhatsApp ir izveidota grupa, kurā ņirgājas par viņu, bet viņš pats grupai nebija pievienots, tāpēc tikai nojauta, kas tur notiek, un nevarēja neko ietekmēt.

“Bezspēcības sajūta par to, ka visa klase ir tajā grupā, bet tu neesi, ir briesmīga.” Lai gan sociālajiem medijiem parasti ir vecuma ierobežojums, realitātē cenzs nedarbojas, jo vietnēm mainās īpašnieki, kas nāk ar saviem noteikumiem, un lietotāju vecums netiek kontrolēts, skaidro speciāliste.  Populārākajos tīklos Latvijā vecuma cenzs ir 13 gadi, dažos 16, bet realitātē tur ir deviņus, desmit, 12 gadus veci bērni. Pazemošana internetā īpaši aktuāla ir no 11 līdz 15 gadiem.

Napolitano saka: ja vecāki bērnos no mazotnes neieliek būtiskākās vērtības, neiemāca, kas ir labi, kas nav, nevar cerēt, ka ar laiku, paaugoties, viņi visu sapratīs paši un mainīsies. “Mēs redzam, ka reizēm pāridarītājam palīdzība vajadzīga vairāk nekā upurim. Mobings ir tikai sekas, jo stāvoklis “upuris/pāridarītājs” nav normāls. Mēs varam runāt par to, ka katram jaunietim ir izvēle - pievienoties pūlim, kas komentē vienu, ignorēt un neko nedarīt vai nepakļauties spiedienam un paziņot.”

Fotogrāfija ar sievieti un lūsi

2016. gada decembris. Mežzine un medniece mednieku portālā ievieto fotogrāfiju, kurā redzama viņa un medījums - lūsis. Viņa lepojas, jo ir ar ko. Tāpat kā citi senās nodarbes pārstāvji. Viss ir legāli, likumīgi, un arī medību ētika nav pārkāpta. Turpat portālā ir desmitiem citu daudz asiņaināku fotogrāfiju ar nomedītiem dzīvniekiem, bet tieši sievietes fotogrāfija nonāk sociālajos tīklos, pēc tam medijos, un tad iet vaļā. Dažu stundu laikā tūkstošiem tvītotāju, laikotāju un komentētāju no garlaikotiem biroju krēslu drillētājiem kļūst par agresīviem lūšu aizstāvjiem, kas virtuālajā realitātē plosa jauno sievieti. Kad “asiņu” ir par maz, viņi metas apspriest sievietes privāto dzīvi un ģimeni. Šķiet, ka par lūšiem visi jau aizmirsuši.

Soda izpildes izrādes pilsētas laukumos atceltas jau vairākus gadsimtus, bet kāre pēc piedalīšanās publiskā sodīšanā palikusi. Par laimi, ir internets.

2018. gads. Pašmāju šovs “X faktors”. Viena no dalībniecēm, 21 gadu vecā Karmena, pārsakās. Meitene saka, ka pirms tam dziedājusi Priekuļu sporta svētkos, kur viņu saskrējuši klausīties miljoniem cilvēku. Karmenas “miljoni” izraisa zobgalību lavīnu, kas kļūst aizvien ļaunāka. Plašsaziņas līdzekļi piemet pagales “apņirgšanas ugunskuram”, rakstot, ka meitene esot kļuvusi par interneta sensāciju. 

Spogulis ar pretēju efektu

Kad fantastikas rakstnieks Viljams Gibsons 1984. gadā izdeva savu romānu “Neiromants”, viņš ilgi pirms interneta radīšanas faktiski paredzēja virtuālās realitātes esamību. Tieši viņš pirmo reizi lietoja vārdu “kibertelpa”.  Tagad mēs visi vismaz daļēji esam pārcēlušies uz dzīvi kibertelpā, labprātīgi kļūstot par kibersocializācijas upuriem.

Tīklā ir viss - mīlestība, politika, baumas, maza lidmašīna virs Polārā loka, šķērsiela Murmastienes pagastā, ķīniešu zēna deja guļamistabā, kiberuzbrukumi, militārās aktivitātes.

1996. gadā Džons Perija Bārlovs, cīnoties par brīvību kibertelpā, izdeva neatkarīgās kibertelpas deklarāciju, kurā rakstīja: “Industriālās pasaules vadība, jūs – pagurušie miesas un tērauda giganti, es atnācu no kibertelpas, no jaunu domu dzīvesvietas. (..) Es pasludinu, ka mēs veidojam jaunu sociālu telpu, lai būtu neatkarīgi no tirānijas, kuru vēlaties mums uzspiest. Nākotnes vārdā lūdzu jūs atstāt mūs vienatnē. (..) Kibertelpā mēs esam radījuši jaunu domas civilizāciju. Iespējams, tā būs daudz humānāka un taisnīgāka nekā jūsu vadītā sabiedrība.”  Drīz vien izrādījās, ka kibertelpa mēdz būt realitātes surogāts, spogulis ar pretēju efektu. Viss, kas notiek realitātē, parādās kibertelpā, un tieši tāpat otrādi.

Mēs esam atkarīgi no ūdens, ēdiena, miega un informācijas. Mēs dzīvojam virtuālajā telpā, bet, kā uzvesties tajā, kā atpazīt briesmas un tolerēt negācijas, neesam iemācījušies.

Ikdienā laipni un pieklājīgi cilvēki, mēs ekrānu realitātē pēkšņi pārvēršamies par rupekļiem, kas neievēro elementāru etiķeti - nesasveicinās, visus uzrunā uz tu, nepajautā, kā klājas. Kā saņemties? 

Kā attīrīt virtuālo avataru?

Apcelšana interneta vidē atšķiras ar to, ka tā seko cilvēkam seko 24 stundas diennaktī, saka Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska.

Lai gan visbiežāk centrā vēršas vecāki ar jautājumu, kā no interneta izņemt viņu bērnu pazemojošu video vai fotogrāfiju, izmisīgi palīgā saucieni atskan arī no pieaugušajiem, kuri tiek vajāti virtuālās realitātes labirintos. 

Kā dzīvot realitātē, veidot attiecības un karjeru, ja tevi vajā izkropļots tavs virtuālais avatars?

Katkovska saka, ka tendences ir vienādas - visā Eiropā izplatītākā problēma interneta vidē ir mobings. Līdzīgās organizācijās Eiropā katrs septītais telefona zvans ir saistīts ar emocionālu pazemošanu internetā. Bērnu vecāki neorientējas, kurās sociālās komunikācijas vietnēs viņu bērni uzturas un kā tās darbojas.

Kas ir Snapchat un kā piekļūt slēgtai WhatsApp grupai? Ko darīt, lai platformā Instagram izdzēstu viltus profilu ar bērna vārdu? Katkovska saka, ka nereti padomu lūdz skolu psihologi, direktori. Ja  pazemošanas gadījumi ir ir nopietni, tiek iesaistīta policija. Piemēram, 14 gadus veciem pusaudžiem, kuri izplatīja vienaudzes kailfoto, rezultātā tika inkriminēta bērnu pornogrāfijas izplatīšana, par ko viņus sodīja ar piespiedu darbu.

Centrs sadarbojas ar lielajām platformām Google un Facebook. “Piemēram, lai Instagram tiktu izdzēsts viltus profils, ir jāuzraksta iesniegums, jāaizpilda anketas, jānosūta bērna pases kopija,” skaidro Katkovska. Pēc tam viltus profils tiek izdzēsts stundas laikā.

Arī Google piedāvā “tikt aizmirstam”, taču pamatojumam jābūt nopietnam un lietas izskatīšana ir laikietilpīga. Tomēr pacīnīties ir vērts.

Uzziņai

• Internets ir publiska telpa, tāpēc jebkurš likumpārkāpums pret personu virtuālajā vidē ir vienlīdzīgs pārkāpumam reālajā dzīvē.
• Kriminālā un administratīvā atbildība iestājas no 14 gadu vecuma. 
• Par fizisku vai emocionālu vardarbību pret citu bērnu var piespriest naudas sodu līdz 400 eiro apmērā.
• Par sabiedriskā miera traucēšanu, kas izpaužas kā necieņa pret sabiedrību, bezkaunīga rīcība, ignorējot vispārpieņemtās normas un traucējot cilvēku mieru, iestāžu, uzņēmumu vai organizāciju darbu, piespriež naudas sodu no 70 līdz 500 eiro.
• Par publisku neslavas celšanu soda ar piespiedu darbu, īslaicīgu brīvības atņemšanu vai naudas sodu. 
• Par nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida izraisīšanu var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz trim gadiem. 
• Par pornogrāfiska rakstura materiālu izplatīšanu draud brīvības atņemšanas sods līdz sešiem gadiem.