Kazaku "zelta laikmets" Horticā (8)

Nevainīgā daba ar industriālām megabūvēm un kūpošiem rūpnīcu skursteņiem fonā rada sirreālu ainu. Tālumā redzama melnā klints, ar kuru saistītas vairākas vietējās leģendas. Tomēr sala nav tikai tūrisma objekts - tajā ir deviņi ciemati, kuros dzīvo gandrīz divi tūkstoši cilvēku.

Mutuļojošās upes ieskautais zemes pleķis bija apdzīvots jau paleolīta un mezolīta periodā, bet pirmie arheoloģiskie izrakumi attiecas uz bronzas laikmetu 3., un 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Jāteic, ka Hortica ir piesūkusies ar vēsturi un joprojām glabā sensenu notikumu pēdas. Arheologi te aizvien uzduras brīnumainiem atradumiem.

Lūkojoties uz stāvajiem, salu aizsargājošajiem krastiem, neviļus jādomā par to, cik gan kuģu gadsimtu laikā te gājuši bojā.

Pie paša krasta atrasts 1737. gadā kazaku tradīcijās būvētais kuģis, ko nogremdēja krievu-turku kara beigās, tagad tas atkal kļuvis par Ukrainas vēstures daļu un aplūkojams Horticas muzejā.

Salas vienā galā bieži vien manāmas uguns strēles, kas izgaismo naksnīgās debesis. Koku ielokā atrodas akmeņu krāvumi - pagānu svētvietas, kurās neopagānisma piekritēji un vienkārši tie, kas izslāpuši pēc dabas enerģijas, kurina ugunskurus un pielūdz senos dievus.

Tomēr spilgtākie notikumi Horticas vēsturē saistīti ar Zaporožjes kazakiem, kuru slavas vēsture sākās 1550. gadā, kad  kazaku atamans Dmitrijs Višņeveckis (Buida) grūti pieejamā, bet stratēģiski izdevīgā Dņepras salā nodibināja Zaporožjes Seču - kazaku republikas galvaspilsētu.

Pirmie nocietinājumi te parādījās 1556. gadā, un kopš tā laika vairāk nekā divu gadsimtu garumā Hortica bija Ukrainas kazaku administratīvais un militārais centrs. 

Kas īsti ir kazaki? 

Kazaki ir savāda etnosociāla grupa ar neskaidru izcelsmi - visdrīzāk zemnieki un pilsētnieki, aizbēguši no feodālajiem spaidiem un kļuvuši par brīviem cilvēkiem. Pat skaidrojumi enciklopēdijās mazliet atšķiras. 

Neatkarīgi, kaujinieciski noskaņoti, temperamentīgi, lepni, drošsirdīgi. Viņu ietekme uz ukraiņu un arī krievu nācijas attīstību ir milzīga.

Sākumā kazaki dzīvoja Donas un Dņepras lejtecēs, pēc tam Pievolgā, Ziemeļkazahijā, Sibīrijā. Par atsevišķu sociālu slāni kazakus atzina 16. gadsimta sākumā, kad viņi veidoja autonomas militāras struktūras. Tomēr juridisku statusu kazaki ieguva tikai 18. gadsimta beigās. Pēc PSRS sabrukuma kazaku tradicionālajos apgabalos notika kazaku organizāciju atdzimšana un kazaku pašpārvaldes rašanās. Krievijas Federācijas armijā ir atjaunotas kazaku karaspēka daļas.

Būt kazakam nozīmē izcili jāt ar zirgu - arī stāvot kājās uz sedliem, prasmīgi apieties ar zobenu un nēsāt raksturīgo cirtu kailā galvvidū.

Mūsdienās ukraiņu vīriešu vidū  ir atdzimusi 16. gadsimta mode. Un kāpēc gan ne? Izskatās stilīgi un apliecina unikālo izcelsmi. 

Čubs - tā ir tava parole

Čubs - tā dēvē kazaku nacionālo frizūru. Kaila galva ar garu matu šķipsnu galvvidū bija Zaporožjes kazaku kareivja atšķirības zīme laikā no 16. līdz 17. gadsimtam. Hipsterīgo šķipsnu dēvē arī par čuprunu, hoholi, leveržetu. Jauniem kareivjiem to nēsāt neļāva.

Čubu drīkstēja nēsāt tikai kareivis, kurš “paostījis pulveri”. Matu šķipsna bija trīs pirkstu platumā un vismaz trīs, četru pirkstu garumā.

Daži kareivji ataudzēja garu čubu, kas kaujas laikā plīvoja kā karogs, biedējot pretinieku. Jo garāka bija šķipsna, jo pieredzējušāks kareivis. Matu šķipsnu mēdza aizlikt aiz kreisās auss, jo kazaki ticēja, ka uz labā kareivja pleca sēž sargeņģelis, bet uz kreisā velns. Kreisajā pusē nēsāja ordeņus un zobenu. Augstdzimuši kazaki papildus nēsāja garas, uz augšu saskrullētas ūsās un auskaru vienā ausī. Čubs savā ziņa bija kazaka vizītkarte vai parole. Kazaki uzskatīja, ka matos ir enerģētisks spēks. Ja tos nogriež pavisam, kareivis zaudē “aizsardzību”.

Uzskatīja, ka čubs vajadzīgs, lai pēc tam, kad kazaks ir kritis kaujas laukā, eņģelis viņu spētu pacelt un nogādāt paradīzē.

Vēl kāda leģenda vēsta, ka Dievs mirušu kareivi aiz čuba izķeksēja no verdoša katla ellē, kurā viņš nonāca par grēku - cilvēku, lai arī viņi bija ienaidnieki, nogalināšanu.

Kazaku "zelta laikmets"

Pārsteidzoši, bet daži 16. gadsimta nocietinājumi saglabājušies līdz mūsdienām. Tomēr populārākais Hortices apmeklētāju vidū ir vēstures un kultūras komplekss “Zaporožjes Seča” ar autentiskiem kazaku galvaspilsētas elementiem, bet galvenais - vēsturisku kazaku “zelta laikmeta” gaisotni. Lai gan ideja par kazaku vēsturiskās pilsētas rekonstrukciju radās 1965. gadā, ideoloģisku apsvērumu dēļ tā netika realizēta. Kazaku laikmets atdzima 2004. gadā.  

Kompleksu ieskauj valnis un nocietinājumi - tieši tādi, kādi tie bija 16., 17. gadsimtā.

1775. gadā Krievijas cariene Katrīna II izdeva pavēli likvidēt Zaporožjes Seču.

Toreiz vairāk nekā 5000 Zaporožjes kazaku devās uz Osmaņu impēriju. Vēlāk zemēs aiz Donavas kazaki nodibināja Aizdonavas Seču. 

Ukrainas kazaku nevaldāmais gars te burtiski virmo gaisā. Sala - muzejs ir fantastiska vieta! Pa labi no ieejas vārtiem atrodas pulvera pagrabs, pa kreisi skola, centrā tā sauktais maidāns. Baznīca ir Sečas augstākā un sarežģītākā būve. Tā ir piepildīta ar ikonām, ko radījis Zaporožjes mākslinieks Valērijs Bulats. Ļaudis saka, ka no tām staro dievišķa gaisma. 

Tāpat kā pirms daudziem gadsimtiem, arī tagad Zaporožjes Sečā jauni ukraiņu vīrieši  apgūst cīņas mākslu, bet būtībā - sargā tradīcijas un demonstrē, kas īsti ir kazaki.

Viņi paši saka, ka nevis tēlo kazakus un spēlē kara spēles, bet gan dzīvo kā viņi - brīvi, neatkarīgi, lepni. 

Mūsdienu Ukrainā Hortica joprojām ir simbols brīvībai un kazaku nesalaužamajam garam.