Notiesātais Janukovičs, revolūcija Venecuēlā? Pieci svarīgākie pasaules notikumi šonedēļ (3)

ASV un ES

Otrdien, 22. janvārī, Vācija un Francija parakstīja sadraudzības līgumu, kas paredz stiprināt politiskās, ekonomiskās un militārās attiecības, lai spētu labāk reaģēt uz modernajiem izaicinājumiem Eiropas Savienībā. Tas ir īpaši aktuāli laikā, kad Lielbritānija gatavojas bloku pamest un pieaug populistisko spēku ietekme. Abas līguma parakstītājas jau ir deklarējušas, ka no šā brīža to attiecības pāriet jaunā līmenī.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Papildus citām lietām līgumā tiek runāts arī par «kopīgas militāras industrijas» veidošanu un parādās arī tādi jēdzieni kā «kopīga militāra kultūra» un «kopīga Eiropas armija», un tiek uzsvērta nepieciešamība tos abus veidot. Tas savukārt norāda uz to, ka ideja par vienotas eiropiešu militāras struktūras izveidi ir dzīva un divas galvenās ES valstis ir gatavas spert konkrētus soļus tās radīšanā. Šī iecere gan ir izraisījusi plašu kritiku gan no eiroskeptisko spēku, gan arī ASV puses. Eiroskeptiķi uzsver, ka tādā veidā tiek pārāk atdota dalībvalstu suverenitāte, bet amerikāņi uzsver, ka tiks samazināta NATO ietekme. Turklāt, lai ko tādu panāktu, eiropiešiem būs nepieciešams veikt milzīgas investīcijas. Ir jautājums, vai šādus tēriņus izdosies apstiprināt dalībvalstu parlamentos.

Postpadomju telpa

24. janvārī Ukrainas tiesa atzina bijušo valsts prezidentu Viktoru Janukoviču par vainīgu valsts nodevībā un piesprieda viņam 13 gadus cietumā. Ja viņš šo lēmumu nepārsūdzēs, Ukrainai būs tiesības Interpolam pieprasīt viņu aizturēt un pārvest uz dzimteni, kur bijušais prezidents izciestu sodu. Šis spriedums tiek pamatots ar faktu, ka Janukovičs ir mēģinājis kaitēt valsts suverenitātei, jo ir vērsies pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina ar lūgumu pret viņa valsti vest karu.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Kādreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs varu zaudēja 2014. gadā, kad norisinājās masu protesti Kijevā un citās valsts pilsētās. Saprotot, ka viņa prezidenta dienas ir skaitītas, tika pieņemts lēmums bēgt uz Krieviju un patverties Vladimira Putina paspārnē. Domājams, ka viņš Krievijā atrodas vēl arvien. Lai gan iespējas panākt Janukoviča izdošanu Ukrainai ir ārkārtīgi mazas, tomēr pieņemtais tiesas lēmums ir vēl viens instruments, kā pašreizējā valdība Kijevā var izdarīt uz Janukoviču spiedienu. Atliek tikai vērot, vai Interpolu izdosies iesaistīt un ko izdošanas prasībai liks pretī Krievija.

Tuvie Austrumi un Ziemeļāfrika

24. janvārī pienāca ziņa, ka Eiropas Savienība varētu izbeigt migrantu glābšanas operāciju «Sofija» Vidusjūrā. Par izstāšanos no misijas jau paziņojusi Vācija, un tai ir zudis arī galvenās ieinteresētās ES dalībvalsts – Itālijas atbalsts. Tāpat ES Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos – Frederikai Mogerīni pietuvinātās amatpersonas uzsver, ka ir sasniegti arī svarīgākie glābšanas misijas mērķi. Piemēram, būtiski ierobežota cilvēku kontrabanda un apmācīta Lībijas starptautiski atzītās valdības kontrolē esošā krasta apsardze.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Operācija «Sofija» ilgi ir tikusi uzskatīta par vienu no būtiskākajām ES atbildēm migrācijas mestajiem izaicinājumiem Vidusjūrā. Ar tās palīdzību ir izdevies kaut nedaudz palielināt kontroli pār milzīgajām migrantu plūsmām uz Eiropas krastiem no Lībijas un citu Ziemeļāfrikas valstu teritorijām. Operācijas potenciālā izbeigšana norāda, ka Eiropas Savienība tagad vēlas uzticēt vairāk atbildības nelegālās migrācijas apkarošanā pašai Lībijas valdībai. Tiesa, šajā gadījumā ir jautājums, vai šāds lēmums vēl nav priekšlaicīgs un Lībija šo nastu ir gatava uzņemties. Jāatceras, ka valstī vēl arvien norisinās pilsoņu karš un starptautiski atzītās valdības kontrolē nav pat puse no visas Lībijas teritorijas. Katrā gadījumā, ja šai valdībai parādīsies zināmas problēmas, Eiropas Savienībai var būt nepieciešams savu iesaisti atkārtoti kāpināt.

Tālie Austrumi

22. janvārī Maskavā notika Japānas premjerministra Šinzo Abes vizīte, kuras laikā viņš tikās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Vizīte galvenokārt bija veltīta vairākas desmitgades ieilgušā Kuriļu salu teritoriālā strīda apspriešanai. Šā strīda dēļ Japānas un Krievijas starpā vēl arvien kopš Otrā pasaules kara gadiem nav noslēgts miera līgums un nav arī panākta robežlīguma parakstīšana. Diemžēl tikšanās beidzās bez rezultātiem. Abas puses gan vienojās par nepieciešamību turpināt darbu un pie šā jautājuma atkal atgriezties nākotnē.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Kuriļu salu strīds principā ir PSRS mantojums, kuru ir saņēmusi Krievijas Federācija. Otrā Pasaules kara beigās, 1945. gadā Kuriļu salu dienviddaļu PSRS karaspēks okupēja, un pēc tam šī valsts iekļāva to savā teritorijā. Tokija šādu darbību ir nosodījusi un pieprasījusi okupētās teritorijas atdot. Maskava, protams, to darīt ir atteikusies. Vēl nesen Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka Tokijai būtu jāatzīst tās suverenitāte pār Kuriļu salām. Kremlis, tiesa, ir signalizējis, ka gaida lielākas Japānas investīcijas Krievijā. Tas varētu padarīt to pielaidīgāku un sniegt nepieciešamo impulsu sarunām.

Latīņamerika

Trešdien, 23. janvārī, Venecuēlas opozīcijas kontrolētā parlamenta priekšsēdētājs Huans Gvaido pasludināja sevi par prezidenta pienākumu izpildītāju un pieprasīja pašreizējā prezidenta Nikolasa Maduro atkāpšanos. Gvaido par šādu soli izšķīrās pēc tam, kad, sekojot viņa aicinājumam, Venecuēlas pilsētu ielās izgāja simtiem tūkstoši cilvēku un pieprasīja Maduro atkāpšanos. Vienlaikus jaunais politiķis ir solījis arī apsvērt pašreizējam prezidentam piemērot amnestiju. Tomēr tikai ar norunu, ja viņš atkāpsies un palīdzēs valstī atjaunot demokrātiju. Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā jau ir sākušās policijas un protestētāju sadursmes. Pret demonstrantiem ir tikuši raidīti asaru gāzes šāviņi un gumijas lodes. Būtiski, ka Gvaido jau ieguvis 10 Latīņamerikas valstu, kā arī ASV un Kanādas starptautisko atzīšanu. Tāpat arī Eiropas Parlamenta prezidents un Vācijas ārlietu ministrs ir aicinājuši Maduro atkāpties no amata.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Tā vien izskatās, ka politiskā krīze, kura Venecuēlā ir briedusi jau ļoti ilgi, beidzot ir sākusies. Ņemot vērā valsts ārkārtīgi bēdīgo ekonomisko situāciju, nav pārsteigums, ka cilvēki ir neapmierināti ar Maduro darbu un vēlas redzēt viņu aizejam. Tāpat viņa politika ir jau apnikusi arī daudzām citām Latīņamerikas valstīm (no Venecuēlas plūstošo migrantu dēļ), tāpēc nav brīnums, ka tās jau pašlaik ir no Maduro novērsušās. Līdzīgās domās par viņu ir arī ASV un citas Rietumvalstis. Tomēr ir jautājums, vai Maduro patiešām aizies. Viņu vēl arvien turpina atbalstīt armija, kas ir ļoti spēcīgs instruments varas noturēšanai. Tāpat ir jautājums, kā starptautiskā sabiedrība reaģēs, ja Maduro tik tiešām izvēlēsies karaspēku lietot. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo jau ir paziņojis, ka tādā gadījumā tiks izskatītas visas opcijas. Katrā gadījumā notikumi turpmākajās dienās noteikti turpinās attīstīties un tiem būtu vērts sekot līdzi.