Kā Venecuēla nonāca kraha priekšā: trīs galvenie iemesli (30)

aptuveni 80% Venecuēlas mājsaimniecību nespēj izbēgt no dzīves dārdzības lamatām un dzīvo nabadzībā (ekstremālos gadījumos ēdot pat atkritumus un zogot zvēru barību zoodārzos), kā arī aptuveni 74% iedzīvotāju ir zaudējuši vairāk nekā 8 kilogramus no sava svara.

Turklāt cilvēki nereti spiesti stāvēt rindā pēc pārtikas produktiem līdz vēlai naktij un vienkārša saslimšana var izrādīties letāla. Tas tādēļ, ka medikamentu un ķirurģijas materiālu trūkuma dēļ pilnvērtīgi darbojas mazāk nekā 10% operāciju un intensīvās terapijas nodaļu. Tāpat valstī ļoti «pieklibo» elektrības un ūdens piegāde un nav atļauts ieliet vairāk par atļauto devu benzīna dienā, intervijā ziņu aģentūrai LETA pauda Venecuēlā dzīvojošais Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda pārstāvis Dienvidamerikā un Karību valstīs Guntars Gedulis-Stengrevics.

FOTO: Venecuēlas ekonomiskā krīze

Rodas jautājums – kā valsts ar pasaulē lielākajām naftas rezervēm varēja līdz kam tādam nonākt? Ironiski, bet tieši nafta ir arī daļa no Venecuēlas problēmām. Precīzāk – uzskats, ka ar tās palīdzību var salāpīt visus budžeta robus un dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Lai paskaidrotu, ko es domāju, nedaudz jāpalūkojas uz Nikolasa Maduro idejiskā tēva un priekšteča Ugo Čavesa darbību 21. gadsimta pirmajā desmitgadē. Viņa laikā valstī tika sākta tā saucamā Bolivāra revolūcija, kas principā bija mēģinājums ar sociālistiskas ekonomiskas politikas palīdzību valstī samazināt nabadzību un to nostādīt uz pārticības ceļa. Lai to izdarītu, valsts finansēja plašus nabadzīgāko slāņu atbalsta projektus – tika izsniegta pārtika, medikamenti, celti mājokļi un veikti citi pasākumi dzīves kvalitātes uzlabošanai. Lai gan vairums ekonomistu piekrīt, ka Čavesa politikai bija būtiski panākumi (piemēram, The Guardian ziņo, ka 1999. gadā 23,4% iedzīvotāju dzīvoja galējā nabadzībā, bet 2011. gadā tie jau bija 8,5%),

tā tika veidota, balstoties uz liela budžeta deficīta veidošanu (aizņemoties lielus naudas līdzekļus).

Tomēr budžeta deficīts tika uzturēts salīdzinoši pārvaldāmā līmenī augsto naftas cenu 21. gs. pirmajā pusē dēļ. Situācija būtiski mainījās brīdī, kad naftas cenas 2014. un 2015. gada mijā sāka krist un deficīts sāka iziet no jebkādiem rāmjiem. Tomēr Venecuēlas valdībai nu jau Maduro vadībā nepietika drosmes būtiski samazināt Čavesa iesāktās sociālās palīdzības programmas un riskēt ar iedzīvotāju dusmām. Tāpēc tā izvēlējās klasiskās zāles – drukāt papildu bolivārus (Venecuēlas nacionālā valūta). Savukārt kas notiek brīdī, kad naudas piedāvājums ekonomikā kļūst par lielu? Tās vērtība samazinās, kļūstot par pirmo Venecuēlas inflācijas pīlāru.

Savukārt, par otru pīlāru var uzskatīt Čavesa veikto nacionalizācijas politiku, kura ir veicinājusi Venecuēlas uzņēmumu ražošanas lejupslīdi un valsts lielāku atkarību no importa.

Savukārt ņemot vērā to, ka 95% no Venecuēlas eksporta nu jau veido naftas pārdošana, tās zemāka cena arī nozīmē mazāku spēju importēt nepieciešamās preces – līdz ar to preču deficītu un vēl lielāku cenu pieaugumu, savā rakstā norāda Tils Indāns. Vienlaikus, The Independent norāda, ka būtisku lomu spēlē arī Venecuēlas ekonomikā esošās ārvalstu valūtas pakāpeniskā aizplūšana, jo tieši tā tiek izmantota importiem. Papildus tam visam ekonomikas attīstībai nepalīdz arī valstī augstais korupcijas līmenis un naftas ražošanas produktivitātes kritums, kurš kopš Čavesa aiziešanas ir kļuvis izteikts, norāda youtube politiskās analīzes kanāla VisualPolitik autors Saimons Vistlers.

FOTO: Nemieri Venecuēlā

Šāda veida ekonomiskās problēmas agri vai vēlu noved arī pie izmaiņām sabiedrības dzīvē. Venecuēlas gadījumā tas ir spilgti izpaudies noziedzības līmeņa pieaugumā, jo daudzi iedzīvotāji saprot, ka reāli izdzīvot var tikai zogot, iesaistoties Latīņamerikā plaši attīstītajā narkotiku biznesā vai veicot citas nelegālas darbības. Tas savukārt galvaspilsētu Karakasu ir padarījis par vienu no pasaules bīstamākajām pilsētām ar pasaulē augstāko slepkavību skaitu. Norietot saulei, iestājas pašpasludināta komandantstunda, rakstā norāda Indāns. Vienlaikus Venecuēlas iedzīvotāji ir sākuši regulāri iziet ielās un protestēt pret valdošajām sadzīves problēmām. 2018. gadā vien valstī norisinājās 12 715 reģistrēti protesti, ziņo Venecuēlā bāzētā nevalstiskā organizācija - «Venecuēlas sabiedriskā konflikta observatorija». Nereti tajos norisinājās arī vardarbīgas sadursmes ar valdības varas iestādēm.

Līdz ar to opozīcijai ar Gvaido priekšgalā bija pamatots iemesls cerēt uz lielu sabiedrības atbalstu pēc sava gājiena izdarīšanas. Tas noteikti bija iedrošinošs faktors, kas noveda pie pašreizējiem notikumiem.

Iemesls Nr. 2: Maduro varas nostiprināšana

Tomēr, kaut arī sabiedrība pieprasa uzlabot bēdīgo sadzīves situāciju un Maduro aiziet, politiķis amatu pamest negrasās. Turklāt tā vien izskatās, ka viņš dara pavisam pretējo – stūrē valsti lielākas vienpersoniskas varas virzienā. Jānorāda, ka Maduro ir sācis mēģinājumus apiet valsts konstitūcijā noteiktos ierobežojumus savai varai. Neskatoties uz to, ka jau minētā 2015. gadā ievēlētā Nacionālā asambleja ir uzskatāma par galveno valsts iedzīvotāju gribas pārstāvniecības orgānu un arī galveno Venecuēlas likumdevēju,

Nikolass Maduro, pamatojoties uz nepieciešamību valstī izveidot jaunu konstitūciju, ir izveidojis alternatīvu parlamentu – Nacionālo konstitucionālo asambleju.

Kāda ir atšķirība? Šajā pārsvarā ir pārstāvēti Maduro atbalstītāji, un aiz tās maskas prezidents cenšas palielināt savu varu. Būtiski, ka vēlēšanas, kurās šī asambleja tika izveidota, neatzīst lielākā daļa starptautiskās sabiedrības. Tāpat tā neatzīst arī šā paša parlamenta paziņojumu par likumdošanas varas Nacionālajai asamblejai atņemšanu. Tiesa, The Guardian norāda, ka šis gājiens esot bijis vairāk simbolisks un reālā vara tai esot atņemta jau neilgi pēc ievēlēšanas – 2015. gadā.

FOTO: Venecuēlas veikalu tukšie plaukti

Maduro ir nostiprinājis savu kontroli arī pār tiesu varu. Ņemot vērā Venecuēlas bijušās augstākās tiesneses Luīzes Ortegas Diazas (iecelta amatā ar opozīcijas parlamenta piekrišanu) pretestību viņa politikai, Maduro panāca, ka Konstitucionālā asambleja viņu 2017. gadā atceļ no amata. Baidoties no vajāšanas, Ortega 2017. gadā aizbēga uz kaimiņos esošo Kolumbiju. Līdzīgs liktenis ir piemeklējis arī citus pret Maduro noskaņotus tiesnešus, kuri ir valsti atstājuši un izveidojuši paši savu, neatkarīgu tiesu. Savukārt varas pārņemšanas kronis norisinājās 2018. gada 20. maijā, kad prezidents Maduro tika ievēlēts uz otro termiņu par spīti niecīgajam atbalstam sabiedrībā.

Gan politiskā opozīcija, gan Latīņamerikas kaimiņvalstis, gan arī plašāka starptautiskā sabiedrība uzsver, ka vēlēšanu rezultāti bija viltoti un starptautiski neatzīstami.

Kāpēc šāds pieņēmums? Pirmkārt, valsts galvenā vēlēšanu uzraudzības komiteja sastāv no Maduro atbalstītājiem, otrkārt, daudziem opozīcijas kandidātiem bija liegts piedalīties un daudzi arī vēlēšanas boikotēja, treškārt, tiem, kuri piedalījās, tika sniegts pārāk maz laika veidot priekšvēlēšanu kampaņas, ceturtkārt, vēlēšanās nepiedalījās uzticami starptautiskie novērotāji, piektkārt, Venecuēlas vēlētāju saraksti, ļoti iespējams, bija neprecīzi (lielākas iespējas ar tiem manipulēt), sestkārt, valdība izmantoja izsalkumu kā ieroci un piedāvāja pārtiku tiem, kas balso par Maduro, norāda Miami Herald slejas autors Antonio Marija Delgado. Ziņots arī par vairākiem vēlētāju iebiedēšanas gadījumiem.

Vienlaikus ir veikts nopietns darbs pie, domājams, būtiskākā varas instrumenta – armijas atbalsta iegūšanas. Lai panāktu militāristu uzticību, Maduro pirmkārt ir pievēris acis uz to veiktajām nelegālajām darbībām – gan sadarbību ar narkotiku tirgotājiem, gan kontrabandistiem, gan arī mahinācijām melnajā valūtas tirgū. Cits LSM analītiskās rubrikas «Status Quo» autors Aleksandrs Blūms savā rakstā norāda, ka Venecuēlā praktiski pastāv divi valūtas kursi - «oficiālais» un melnajā tirgū esošais. Militāristi šo situāciju izmanto, lai melnajā tirgū iegādātos bezvērtīgos bolivārus un pārdotu tos valdībai par simtiem reižu lielāku summu («oficiālajā» kursā šīs valūtas vērtība ir daudz lielāka). Tāpat Maduro ir mērķtiecīgi nomainījis armijas vadības sastāvu pret viņam lojālajiem indivīdiem.

FOTO: Venecuēla izlaiž "suverēno bolivāru"

Ņemot vērā Maduro de facto kontroli pār valsts institūcijām un viņa gatavību palikt prezidenta amatā vēl vismaz sešus gadus, opozīcijai neatlika nekas cits, kā rīkoties radikāli – pamatoti pasludināt Maduro prezidentūru par nelegālu (ja ņemam vērā, ka vēlēšanu rezultāti netiek atzīti, Maduro termiņš ir jau beidzies) un grupēties aiz prezidenta pienākumu izpildītāja līdz vēlēšanām - Gvaido muguras. Tas bija vienīgais veids, kā izbēgt no Maduro varas lamatām. Turklāt Gvaido pusē šajā gadījumā stāv arī Venecuēlas konstitūcija, kurā ir iekļauts pants par iespēju parlamenta priekšsēdētājam ieņemt pagaidu valsts vadītāja lomu, ja valstij nav prezidenta.

Cerības, ka Maduro atdos varu labprātīgi, pašreiz valdošās nostiprinātās varas režīmā jau bija izsmēluši neskaitāmie iepriekšējie protesti un pieredze ar vēlēšanu rezultātu viltošanu.

Iemesls Nr. 3: Maduro sadusmo starptautiskos spēlētājus

Tomēr, visticamāk, Gvaido nebūtu uzdrīkstējies izdarīt šādu gājienu, ja viņam nebūtu pārliecības par iespējamību iegūt viņa Venecuēlas projektam vismaz kādu starptautisku atzinību. Gvaido par laimi, Maduro šajā jomā arī bija izdarījis lielu pakalpojumu. Viņa ekonomikas vadības stils ir izraisījis milzīgas bēgļu plūsmas, kuras ir radījušas slogu kaimiņvalstu – Kolumbijas, Brazīlijas un citu Latīņamerikas valstu ekonomikām. Lielākā daļa no tām jau ir paziņojušas par atbalstu Gvaido prezidentūrai.

Maduro līdzīgi ir bijis kā dadzis acī arī Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras primāri nevēlas redzēt destabilizējamies reģionu tik tuvu tās dienvidu robežai un attīstāmies (daudzās valstīs par teroristisku atzīto) organizāciju «Hezbollah» (Venecuēlas valdībai ar šo grupējumu ir saikne).

Jau pirms pašreizējās krīzes Trampa administrācija pret Maduro režīmu bija noteikusi ekonomiskās sankcijas. Galu galā – Latīņamerikā notiekošais vienmēr ir izraisījis pastiprinātu Vašingtonas uzmanību. Atliek tikai atcerēties, kas notika pagājušā gadsimta 60. gados, kad PSRS nolēma izvietot savas kodolraķetes Kubā. Turklāt Maduro cilvēktiesību pārkāpumi un Venecuēlas izaicinājumi ir bijuši jūtīgi punkti arī Eiropas Savienības valstīm. Jau pašlaik Spānija, Francija, Vācija un Lielbritānija ir izteikušas Maduro ultimātu – astoņu dienu laikā sarīkot jaunas, brīvas un caurskatāmas vēlēšanas. Pretējā gadījumā Gvaido tiks atzīts par likumīgo valsts prezidentu.

FOTO: 80% Venecuēlas galvaspilsētas palikuši bez elektrības

Ko varam sagaidīt nākotnē?

Vairums Venecuēlas pētnieku uzsver, ka ir ārkārtīgi grūti paredzēt, kā pašreizējais saspīlējums varētu atrisināties nākotnē. Tiesa, vairums piekrīt, ka pastāv liels vardarbības risks. Savas varas noturēšanai Maduro varētu izvēlēties pret protestētājiem vērst viņam lojālo armiju. Tāpat arī ASV ir norādījušas, ka militārs risinājums pašreizējās krīzes atrisināšanai vēl arvien ir iespējams. Tas domājams, ka varētu notikt koordinācijā ar Kolumbiju un citām ASV reģionālajām sabiedrotajām.

Savukārt šāds ASV gājiens varētu izraisīt to valstu pretestību, kuras Maduro režīma veidolā redz sabiedroto Latīņamerikā, – Krievija, Ķīna, Irāna, Sīrija, Turcija, Kuba, Nikaragva un citas. Jau pagaidām šīs un citas valstis ir atsacījušās atzīt Gvaido varu un uzsver, ka starptautiskā sabiedrība nedrīkst iejaukties Venecuēlas norisēs. Lai gan šīs valstis, visticamāk, nepalīdzēs Maduro režīmam ar saviem militārajiem spēkiem, tās militāras intervences gadījumā varētu amerikāņiem traucēt ar citiem instrumentiem – piemēram, ieroču piegādēm vai ekonomisko palīdzību. Šādi traucējošie pasākumi varētu būt būtiski, jo ģeopolitiskās analīzes portāls «Stratfor» norāda, ka amerikāņu karavīri ātri no Venecuēlas prom netiktu. Būtiski norādīt, ka pagājšnedēļ raidsabiedrība Reuters ziņoja par Krievijas pseidoprivātās militārās kompānijas «Vāgnera grupa» klātbūtni un iesaisti Nikolasa Maduro drošības nodrošināšanā. Politiskā riska analīzes kompānijas «Eurasia Group» direktors Ians Brēmers pieļauj domu, ka tie varētu tikt izmantoti arī Maduro eskortēšanai prom no valsts.

Par Maduro armiju runājot, daudzi analītiķi arī uzsver, ka Gvaido teorētiski būtu iespējams iegūt Venecuēlas armijas ierindas karavīru lojalitāti.

Tas tādēļ, ka ekonomiskie ieguvumi no Maduro puses pārsvarā sasniedz tikai ģenerāļu līmeni.

Šāds pavērsiens savukārt ļautu nosliekt spēku līdzsvara kausus Gvaido pusē. Ne velti pašpasludinātais prezidenta pienākumu izpildītājs ir apsolījis amnestiju jebkuram, kas no Maduro novērsīsies, un vēl pagājušajā svētdienā aicināja armiju nostāties protestētāju pusē.

Lai ko nestu Venecuēlas nākotne, ir skaidrs, ka valsts iedzīvotāju pacietības mērs kļūst arvien pilnāks. Lai gan nav skaidrs, vai Maduro dienas tik tiešām ir skaitītas un vai šī krīze ievadīs viņa politisko galu, ir skaidrs, ka valsts ar pašreizējo ekonomisko politiku pastāvēt nevar. Pārmaiņu vējiem ir jānāk – ja ne tagad, tad vēlāk noteikti.