Lūsis komentē ⟩ Vai tu medīsi, kad man vairs nebūs sešpadsmit? (41)

Vienā ierakumu pusē ir mednieki, kuri vēlas medībām piesaistīt lielāku skaitu jauniešu, jo mednieku daudzums Latvijā arvien sarūkot. Tāpat mednieki uzskata, ka šādi varēs kvalitatīvāk pavadīt laiku kopā ar saviem dēliem (jā, meitas acīmredzot šajā vidē netiek uzskatītas par līdzvērtīgām atvasēm), jo – ja nevar šaut, jauniešu interese par medībām noplokot. Turklāt mednieki jau tāpat atļaujot jauniešiem iemēģināt ieročus, un viņi ir sašutuši par to, ka daļa sabiedrības tagad cenšas mācīt, kā pareizi audzināt pašu bērnus.

Šie it kā ir visnotaļ loģiski argumenti, bet... Latvijā sarūk ne tikai mednieku, bet visu valsts iedzīvotāju daudzums. Tauta noveco, izbrauc no valsts, samazinās dzimstība, laucinieki pārceļas uz dzīvi pilsētās – ņemot vērā visus šos aspektus, es teiktu, ka mednieku skaits ir visnotaļ stabils un pārliecinošs. Palielināt mednieku daudzumu savukārt iespējams, ne tikai piesaistot medībām bērnus, bet arī palielinot par tām interesi pieaugušo vidū, bet tas nu tā.

Kas attiecas uz kvalitatīvi pavadītu laiku ar ģimeni un bērniem – ja tas būtu pašmērķis, tad šie paši tēvi tā vietā, lai katru nedēļas nogali dotos uz mežu, šo laiku pavadītu kopā ar savām ģimenēm. Ja vienīgais veids, kā ieinteresēt savu bērnu par medībām, ir ieroča turēšana, iespējams, der ar viņu parunāt par to, kas ir medības un kāpēc tās nepieciešamas. Savukārt pa kluso atļaut savam bērnam pašaut mērķī ir gluži kā ģimenes jubilejā atļaut viņam iedzert kādu glāzi alkohola – skaidrs, ka pirmās reizes to labāk darīt vecāku un ģimenes uzraudzībā, tomēr nez vai likumā vajadzētu atrunāt, ka pieaugušo klātbūtnē bērni var sākt kost no 14 gadu vecuma.

Otrā karojošajā frontē ir kaislīgi dzīvnieku aizstāvji, kas dzīvo pilsētā un meža zvērus ir redzējuši tikai ekskursijā pa Līgatnes dabas takām vai zoodārzā. Tā kā šie cilvēki medībās saskata tikai barbarisku asinsizliešanu un neko nezina par to lomu medību resursu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un atjaunošanās spējā, tad izmaiņas ieroču aprites likumā viņi principā redz kā vēlmi bērniem iedot ieročus, lai tie varētu mežā izlaist pāris aptveres pa tikko dzimušiem lūsīšiem.

Šī cilvēku grupa uzstāj, ka sešpadsmitgadīgi jaunieši vēl nav pietiekami nobrieduši, lai viņiem ļautu patstāvīgi rīkoties ar šaujamieročiem. Viņi norāda arī uz to, ka šaujamieroča nēsāšanas atļauju Latvijā var iegūt vienīgi pēc pilngadības sasniegšanas, gluži kā tas ir ar balsstiesībām, autovadītāja apliecību vai tiesībām iegādāties cigaretes un alkoholu.

Tā, protams, ir, bet... 16 gados cilvēks ir pietiekami nobriedis, lai iegūtu traktora vadītāja apliecību, lai ar baltajām tiesībām kopā ar pieaugušu autovadītāju piedalītos ceļu satiksmē kaut vai Rīgas centrā, lai ar vecāku piekrišanu salaulātos ar savu mīļoto vai stātos tiesiskās darba attiecībās. No 14 gadu vecuma jaunietis ir pietiekami nobriedis, lai likuma priekšā par savu rīcību uzņemtos kriminālatbildību, bet bises lietošanai pieaugušu un profesionālu mednieku uzraudzībā acīmredzot nepieciešams citas raudzes briedums.

Vai vajadzētu nepilngadīgiem cilvēkiem ļaut lietot šaujamieročus? Liberālais pilsētnieks manī saka: “Protams, nē!” - bet laucinieks manī, kurš bērnībā ar divstobreni šāva pa bundžām, saka: “Kāpēc gan ne?” Kopsaucējs visdrīzāk ir kaut kur pa vidu. Šī pat nav tēma, par ko būtu vērts tik azartiski diskutēt, jo, kamēr mednieki saviem dēliem bises deva pa kluso, tas nesatrauca absolūti nevienu, bet, kolīdz to vēlas padarīt legālu, diskusijas izvēršas gluži kā par geju laulībām: “Lai viņi savā mežā ar savām bisēm dara, ko vēlas, bet nebāziet to visiem sejās un nemainiet likumus!”

Latvijā ir ap 22 tūkstošiem mednieku. Vidējais mednieka vecums Eiropā ir 58 gadi, tātad varam pieņemt, ka to mednieku skaits, kuru bērni ir tieši 16–18 gadus veci, ir niecīgs, minēšu, ka runa ir par maksimums 200–500 jauniešiem. Salīdzinājumam – jaunsardzē, kurā notiek arī apmācības ar ieročiem, darbojas vairāk par astoņiem tūkstošiem jauniešu un bērnu no 10 gadu vecuma. Protams, jaunsargus sabiedrība redz kā patriotiskus jauniešus, kas nākotnē aizstāvēs valsti no ārējām briesmām, bet medniekus kā asinis alkstošus sociopātus, kas tīri izklaides pēc mežā apšauda dzīvniekus. Droši vien par šo tēmu vajadzētu runāt biežāk nekā reizi gadā, lai veicinātu abu pušu izpratni kā par medībām, tā arī par cieņpilnu izturēšanos pret potenciālo medījumu.