Latvijai ir jāņem vērā piecas rekomendācijas Krievijas agresijas atturēšanai (26)

Minētajā Latvijas Ārpolitikas institūta publikācijā ir apkopoti Latvijas vadošo ārpolitikas ekspertu raksti par mūsu valsts ārpolitikai aktuāliem jautājumiem 2018. gadā un iespējām, kā arī izaicinājumiem, kuri mūsu valsti gaida jau šogad. 2018. gads Latvijai nesis uzlabojumus drošības situācijā un vienlaikus arī jaunus starptautiskus un reģionālus pārbaudījumus. Arī 2019. gads solās būt dinamisks un iespēju un izaicinājumu pilns. Tāpēc Latvijai būs jāizdara sarežģītas izvēles ārējās un drošības politikas jautājumos, teikts Latvijas Ārpolitikas institūta mājaslapā.

Rekomendācija Nr.1: jāturpina militāro spēju attīstīšana

«Lai gan Latvija nekad nespēs sasniegt militāro paritāti ar Krieviju, taču NBS var attīstīt kaujas spējas, kuras ļautu nodarīt pretiniekam ievērojamus zaudējumus un paaugstinātu militārās agresijas slieksni,» raksta Rostoks. Pagājušajā gadā Latvija turpināja investēt savas pretgaisa aizsardzības un gaisa telpas novērošanas spēju attīstībā. Mūsu valstij tika piegādāta pretraķešu aizsardzības sistēma «Stinger» no Dānijas, noslēgti līgumi par prettanku raķešu sistēmas «Spike» piegādi un arī taktisko bezpilota lidaparātu «RQ-20A Puma» un četru helikopteru «Black Hawk» piegādi. Esam veikuši būtiskas investīcijas arī militārās mobilitātes nodrošināšanā un spējās veikt uzņemošās valsts funkcijas NATO spēkiem. Būvējam gan jaunas kazarmas, gan noliktavas, gan arī štābus, rakstā norāda Rostoks.

Rekomendācija Nr.2: nepieciešama aktīvāka darbība NATO ietvaros

Rostoks norāda, ka bez NATO sabiedroto iesaistes Krieviju atturēt nav iespējams lai cik ļoti mēs censtos. Šā iemesla dēļ mums būtu jāturpina aktīvāk darboties alianses ietvaros. Vienlaikus pētnieks uzsver, ka 2018. gadā noticis NATO Briseles samits, kurā tika pieņemti vairāki būtiski lēmumi Baltijas drošībai. Svarīgākie no tiem – lēmums Ādažu bāzē izvietot daudznacionālās divīzijas «Ziemeļi» štābu. «Tas būs daļa no NATO kopējās komandķēdes, un tā uzdevums būs nodrošināt vienotu komandvadību divīzijas lieluma militārai vienībai militāra konflikta gadījumā. Kad štābs «Ziemeļi» būs pilnībā izveidots, tajā strādās ap 300 karavīru. Latvijai ir īpaši svarīgi, lai šī štāba darbībā iesaistītos tās valstis, kā Kanāda, Lielbritānija, Vācija, kuru karavīri jau atrodas Baltijas valstīs NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu ietvaros. Tādā gadījumā militāras krīzes apstākļos štābs varēs koordinēt to valstu vienību, kuras jau atrodas Latvijā, darbību,» raksta Rostoks.

Rekomendācija Nr.3: ar sabiedroto palīdzību jānostiprina gaisa telpas aizsardzība

«Neatņemama Krievijas atturēšanas sastāvdaļa ir spēja aizsargāt Baltijas gaisa telpu no Maskavas iznīcinātāju darbības. Pašu Baltijas valstu rīcībā nav šādu resursu, tāpēc tas būtu iespējams tikai ar sabiedroto palīdzību,» raksta Rostoks. Pagājšgad arī šajā sfērā notika kāda būtiska attīstība. «ASV likumdevēji NATO ietvaros ieteica atbalstīt pāreju no Baltijas gaisa telpas patrulēšanas uz Baltijas gaisa telpas aizsardzības misiju. Lai arī šis aicinājums ir vairāk uzskatāms par politisku atbalstu un pagaidām neparedz specifiskus uzdevumus vai finansējumu, tomēr tas varētu būt potenciāli nozīmīgs nākotnē, ja NATO ietvaros ASV izvēlētos atbalstīt Baltijas valstu gaisa telpas patrulēšanas misijas mandāta maiņu,» raksta Rostoks.

Rekomendācija Nr. 4: pievērst uzmanību atturēšanas komunicēšanai pretiniekam

Tomēr ar savu un sabiedroto militāro spēju attīstīšanu Baltijā nepietiek, lai nodrošinātu Krievijas agresijas atturēšanu. Ir nepieciešams šīs spējas arī komunicēt pretiniekam un to pārliecināt, ka nepieciešamības gadījumā tās tiks lietotas pašaizsardzībai. Tikai tad tas uzskatīs, ka agresija radīs pietiekami lielus zaudējumus un daudz labāk būtu to nesākt, raksta Rostoks. Vienlaikus pētnieks arī norāda, ka «NATO ietvaros nav pilnīgas vienprātības attiecībā uz to, kā atturēšanu komunicēt Krievijai. Latvija, līdzīgi kā, piemēram, Somija, pārsvarā ļauj darbiem runāt pašiem par sevi, proti, Latvija īsteno atturēšanas pasākumus un ļauj Krievijai pašai izdarīt secinājumus. Tomēr atturēšanas politikas konsekventa īstenošana ilgākā laika posmā ir problemātiska, jo pastāvīgi norisinās diskusijas par to, cik naidīgs ir pretinieks un kādi ir tā nodomi. Ja politiskais un sabiedrības atbalsts atturēšanai mazinās, tad tās aizstāvjiem var rasties kārdinājums pretinieku parādīt naidīgāku, nekā tas patiesībā ir (tādējādi izprovocējot agresiju). Līdz ar to atturēšanas īstenošanā pastāvīgi ir jāņem vērā divas galējības. Attiecībās ar pretinieku tai nevajadzētu būt pārmērīgi provocējošai vai samierinošai, savukārt attiecībās ar sabiedrību ir jācenšas atrast vidusceļu starp sabiedrības pārlieku iebiedēšanu un nomierināšanu.»

Rekomendācija Nr. 5: valdībai jāsaprot, ko tā vēlas no sabiedrības

Ņemot vērā, ka atturēšanas veidošanā nav iesaistīta tikai valdība, bet arī dažādas interešu grupas (piemēram, militārās industrijas nozares uzņēmēji), valstij būtu jādefinē konkrētas lietas, kuras no tām vēlētos saņemt. «Īpaši tāpēc, ka valdība nenoliedzami ir ieinteresēta vietējo drošības un aizsardzības uzņēmumu attīstībā, jo tādējādi tiek samazināta atkarība no munīcijas un militārā ekipējuma piegādēm no citām valstīm, kā arī samazinās ekipējuma remontēšanas laiks. Tāpat arī militāro spēju attīstības procesā ir iespējams sniegt atbalstu arī Latvijas tautsaimniecībai,» rakstā norāda Rostoks. Tomēr ir runa arī par plašākām sabiedrības grupām, un valdībai būtu jāsaprot, kādus upurus sabiedrība būtu gatava nest drošības un aizsardzības vārdā, kā arī - kā mainīt sabiedrības priekšstatus par to, kādu ieguldījumu tai vajadzētu sniegt atturēšanas politikas īstenošanā,» norāda Rostoks.