Ministri tuvplānā. Šuplinska: "Atbildīgāk izvēlēties savu nākotni" (4)

Intervijā Latvijas Televīzijai pirms valdības apstiprināšanas jūs teicāt, ka budžetā nav paredzēta nauda skolotāju atalgojuma grafika ievērošanai. Precizējiet, cik naudas ir nepieciešams vispārizglītojošo skolu pedagogu atalgojuma celšanai?   

Tā nauda, kas ir nepieciešama 2019.gada budžetam, un ir attiecināma tieši uz vispārizglītojošām skolām ir 15 miljoni eiro. Un 37 miljoni tad ir 2020.gadā.

Vai šie 15 miljoni jau ir atrasti?

Nē, tieši tie arī ir meklējamā statusā. Izsludināti meklēšanā (smejas).  

Tad kādi ir iespējamie avoti, kur var paņemt šo naudu?

Avoti, kas tika norādīti iepriekšējā valdībā, bija skolu tīkla optimizācija, efektivīzācija izglītības procesā un, trešais, valsts atbalsts.  Es pieļauju, ka pēc sarunas ar jums, mēs vēlreiz iesim [tam] cauri. Nevis pamata budžetam, bet papildus pieprasījumam, ko Izglītības un zinātnes ministrija ir iesniegusi pagājušā gada beigās.  

Vai pastāv risks, ka šo naudu neizdosies atrast?

Es droši vien teikšu tādu frāzi, kas man šobrīd īsti nepatīk (un es esmu koalīcijā, un viss ir labi), bet

sadarbības padomē ir pateikts ļoti skaidri -  2019.gadā mēs strādājam ar tehnisko budžetu.

Man gribētos, lai būtu tālāka likumsakarība – varēja palikt arī tehniskā valdība. Principā ir skaidrs, ka 2019.gada budžets nevar realizēt... Runa nav par jauno politiku, par jaunām iniciatīvām, bet saprāta robežās realizēt to, kas ir uzsākts.  

Par skolu skaita samazināšanu. Savulaik  teicāt, ka iestāsieties pret skolu mehānisku slēgšanu.

Arī šobrīd iestājos.

Šajā sakarā, valdības deklarācijā ir teikts, ka tikšot nodrošināta kvalitātes kritēriju izpilde vidusskolā un ka tikšot izstrādāti kvalitātes kritēriji pamatizglītībai. Kādi būs šie jaunie kritēriji?

Mēs esam uzsākuši šo diskusiju. Bet tādu vienu risinājumu uzreiz es noteikti nepateikšu. Lai runātu par šiem kvalitatīvajiem rādītājiem ir jārespektē tie kritēriji, kas šobrīd ir skolu akreditācijā. Tas ir gan skolēnu spēju apliecinājums radošajos konkursos, gan olimpiādēs, projektos. Kā viņi iesaistās skolas un pilsētas vai novada dzīvē. Vai viņiem, piemēram, ir starptautiskie projekti vai nav. Pamatdoma ir tāda, vai skolēns atražo tikai zināšanas, vai tomēr, ja mēs ejam uz kompetenču pieeju, attīsta šīs kompetences, kas viņam varētu būt, un šos talantus, kas tam bērnam ir. Tā ir virkne tādu pasākumu, kas skolā notiek, bet kas parasti netiek izvērtēti.  

Par pāreju uz mācībām valsts valodā mazākumtautību skolās. Vai šo reformu plānojat īstenot pēc tāda paša grafika, kuru paredzēja Kārlis Šadurskis?

Jā.

Pastāv uzskats, ka noslēdzoties šai reformai, tāpat būs divas paralēlas skolu sistēmas: latviešu skolas un mazākumtautību skolas (pārsvarā krievu) ar latviešu mācību valodu. Kā jums šķiet, vai latviešu vecāki sūtīs savus bērnus uz skolām, kas agrāk bija krievu skolas?

Viennozīmīgi uz šo jautājumu atbildēt nevar. Man ir vairāki piemēri, bet man nav risinājumu. Reģionos šīs problēmas principā nav. Lielākā daļa bērnu jau ir iekļāvušies latviešu valodas apmācībā. Problēma pastāv lielajās republikas pilsētās. Jau valdības deklarācijas [izstrādes laikā] bija šis jautājums, vai mēs varam rakstīt punktu, ka mēs gādāsim par vienotas skolas sistēmas izveidošanu.

Ja šī krievu valodā runājošo cilvēku kopiena nebūtu tik liela, droši vien mēs jau šobrīd deklarācijā rakstītu, ka mēs ejam uz šīs vienotās skolu sistēmas izveidi. Bet, tā kā šī kopiena ir samērā liela, tad mēs patiešām nevaram prognozēt, kā šī pāreja uz valsts valodas apmacību notiks.

Tāpēc nevar uzreiz pateikt, kā mēs to attīstīsim. Bet tālākais solis varētu būt  vienotā skolas sistēma.

Paralēli ir [programma] “skola 2030”, kurā tomēr ir mazliet cita nostāja pret valodu standartu un pret to, kā valoda vispār tiek apgūta, un pret to, kā valoda tiek traktēta.  Ja mēs runājam par šo vienoto skolu, tad pāreja (uz kompetenču pieeju mācību saturā – red.) principā nodrošina to, ka bērniem, kas nāk no ģimenēm, kur runā citās valodas, tas ir vienkāršāk. Viņi adaptējas krietni ātrāk latviskajā dzīvesziņā un latviešu valodā.  

Re:Baltica pētījumā par mazākumtautību skolām Rīgā minēts, ka bērni (un arī skolotāji) no krievu skolām dzīvo savas valodas vidē, kur nav iespēju praktizēt latviešu valodu.  Varbūt runa nav tikai par valodas reformu? Varbūt vajag organizēt kaut kādus ārpusskolas sadraudzības pasākumus krievu un latviešu bērniem?

Tas bija viens no maniem jautājumiem, ja ne gluži pirmajā, tad manā otrajā ministru amatā būšanas dienā. Es jautāju, kādi atbalsta pasākumi ir veikti, lai šo 94 skolu pāreja uz valsts valodas apmācību notiktu veiksmīgāk.  Es pajautāju, vai ir vismaz viens attālināts valodas apguves rīks? Un man atbildēja, ka nē, tāda neesot. Joprojām strādā ar klātienes valodas apmācības grupām.

Mums vienkārši nav attālināta rīka, ar kura palīdzību es kā jebkuras valodas fans varētu to iemācīties. Tas man liekas drusku dīvaini.  

Otrs jautājums, vai mums ir, piemēram, bērnu nometnes, kurās ir iespējams apgūt latviešu valodu, latvisko dzīvesziņu tepat Latvijā esošajām skolām, kur tā [latviskā] vide neesot. Man tika atbildēts, ka tas īsti tā nenotiekot. Par to nedomājot. Man šķiet, ka tā ir vēl viena ļoti laba platforma, ko varētu izmantot.

Trešā lieta. Es mācījos divplūsmu skolā. Šajā skolā ir notikusi pāreja uz vienu valodu. Līdz ar to tā valodas vide ir pamainījusies.

Vai jūs plānojat iedzīvināt ideju par nometnēm?

Tehniskā budžeta apstākļos es nezinu, ko es plānoju. Bet es to turu prātā.

Es pati esmu nometņu bērns. Es zinu, ko nozīmē jebkādas nometnes - sporta, radošās, valodas apguves nometnes. Un man šķiet, ka tas ir viens no rīkiem, kas šo aizspriedumainību, arīdzan valodas barjeru, varētu mazināt.

Es zinu, ka latviešu valodas skolotājiem Latviešu valodas aģentūra rīko vasaras kursus, kas parasti notiek ļoti neformālā gaisotnē. Visbiežāk Liepājā, un ar ļoti labu, jāsaka, pludmales nodrošinājumu utt. Es pati piedalos latgaliešu valodas skolotāju kursos – “Vosurošana”. Tās ir principā piecas darba dienas, nometne, ar ļoti intensīvu kultūras programmu, neformālo daļu, kur apgūst latgaliešu valodu. Bet es nevarēšu atbildēt, vai šāda nometne ir piedāvāta tiem skolotājiem, kas ir šajās mazākumtautību skolās, kuriem varbūt vajadzētu uzlabot savu latviešu valodu.

Iepriekš izteicāt tādu domu, ka, iespējams, cilvēkiem, kas studēja par valsts budžeta līdzekļiem, būtu jānostrādā zināms laiks konkrētajā profesijā pēc absolvēšanas. Vai plānojat to iekļaut likumprojektā?

Uzreiz noteikti nē, bet tāda doma man ir. Vismaz konsultāciju līmenī apspriest šo jautājumu ne tikai ar augstākās izglītības darbiniekiem, bet arī ar daudzajām asociācijām, kas šo nozari pārstāv. Vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, īsti nav skaidrs, kādēļ budžeta vietu plānojums, kas ir šobrīd, nemazina darba spēka iztrūkumu, arī vidēji un augsti kvalificēta darbaspēka iztrūkumu. Kādēļ paliek neaizpildītas budžeta vietas? Kādēļ tās jāpārdala citām specialitātēm?

Es ļoti ceru, ka pāreja uz kompteneču saturu ļaus vidusskolēnam vai profesionālās vidusskolas beidzējam krietni atbildīgāk izvēlēties savu nākotni, ka viņš būs spējīgs lemt ar pedagogu vai savu vecāku starpniecību, ko viņš tiešām gribētu darīt nākotnē.

Nevis tā, ka es atnāku uz pirmo kursu, pastudēju divus mēnešus. Nē, tomēr tas nav mans, eju uz nākamo programmu. Nē, tur arī tomēr nav mans, un visu laiku mainu programmas. Es ļoti ceru, ka atbildība pieaugs jebkurā posmā.  

Nākamais jautājums. Es nevaru pateikt uzreiz, ka tā ir [budžeta naudas] atmaksāšana pēc bakalaura. Man jau šķiet, ka atbildībai būtu jāiestājas tajā brīdī, kad tu vari iet darba tirgū. Dažiem tas ir maģistrs, dažiem tas ir bakalaurs.

Ja darba tirgū atbilstošas profesijas patiešām nav, tad ir jādomā, ka cilvēks līdz galam nav atbildīgs par to, ka viņas nav šajā brīdī. Bet ir vienalga jāplāno un jāskatās, cik un ko mēs ražojam. Īpaši tie, kas brauc uz ārzemēm. Proti, viņi šeit iegūst izglītību, aizbrauc, un paliek tur darba tirgū. Tomēr mums ir jābūt kaut kādai atdevei.

Vai 2020.gadā vidusskola būs obligāta? Tāds bija viens no iepriekšējā ministrijas vadītaja priekšlikumiem.

Nezinu. Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt. Es zinu, ka šī ideja ik pa brīdim pavīd dažādās diskusijās. Teikšu uzreiz, ka man kā augstākās izglītības pārstāvei noteikti tas būtu ļoti tīkami. Bet, ņemot vērā, ka mums visu laiku pietrūkst tieši vidēji kvalificēta darba spēka, es domāju, ka nē. Tas būtu diezgan absurdi.

Ko domājat par bērnu sūtīšanu skolā no sešiem gadiem?

Man ir trīs bērni, un divi no maniem bērniem ir sākuši iet skolā no septiņiem gadiem. Un arī trešo, ja būs iespēja, es noteiktu laidīšu skolā no septiņiem gadiem. Kāpēc? Tāpēc, ka skola nav gatava šim mazajam cilvēkam. Tāpēc, ka tas ir noteikts iniciācijas rits, kurā cilvēks kardināli izmaina to dzīves plūsmu, kas viņam ir bijusi līdz skolai. Un tāpēc, ka skola, kāda ir tradicionālajā izpratnē, uzreiz mēģina bērnu ielikt rāmjos. Un, man tas nav pieņemami.

Vai ir domāts par to, kā celt skolotāja profesijas prestižu?

Ir tāds punkts [valdības] deklarācijā. Un mēs noteikti pie tā strādāsim un domāsim.

Vai ir jau kaut kādas konkrētas iestrādes?

No sava viedokļa skatoties, skolotāju prestižam es tur redzu ļoti daudzas lietas.

Pirmā ir pedagogu sagatavošana.

Ne katru studētgribētāju pedagoģijā būtu jāuzņem. Jābūt ļoti stingrai izvērtēšanas sistēmai. Kas vispār var studēt pedagoģiju? Tas būtu pirmais atlases kritērijs.

Kad es strādāju Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijā, ienākot auditorijā es vērtēju tos studentus, pie kuriem es būtu ar mieru, lai mani bērni mācās, un pie kuriem es negribētu nekad, lai mani bērni mācās. Pirmais, tā ir ļoti spēcīga personība. Vai nu viņa ir, vai nu viņas nav. Un šajā brīdī es nevaru pateikt, ka tas kontingents, kas izvēlas studēt pedagoģiju, ir tajā labākajā kondīcijā gan zināšanu, gan arī vienkārši tādā ziņā, ko mēs saucam par harizmātisku personību.

Kā plānojat risināt to, ka trūkst latviešu valodas pasniedzēju krievu skolās un to, ka vispār trūkst pedagogu?

Vēl nepateikšu konkrētus risinājumus. Mans “glābējsalmiņš” ir programma “Iespējamā misija”. Man liekas, ka atsevišķi šīs kustības elementi ir jāpārņem kopējā skolotāju izglītošanas procesā. Varu teikt tikai to, kas 15. februārī mums ir plānota vizīte pie Edgara Plētiena uz Raunas vidusskolu. Viņš ir ne tikai šīs skolas direktors, bet arī bijušais “Iespējamās misijas” skolotājs. Edgars ir panācis to, ka Raunas vidusskolā ir nostabilizējies gan skolēnu skaits, gan pieaugusi sekmība. Tā ir neliela lauku vidusskola, ko es gribu vienkārši redzēt. Es gribu redzēt, kāda ir tā pieredze.  

Par sporta normatīviem skolās. Vai, jūsuprāt, primārai jābūt formālai normatīvu ievērošanai vai skolēnu fiziskai attīstībai?

Protams, ka primāra ir fiziskā attīstība, nevis normatīvs. Nu, piemēram, mans puika nebūs filologs, jo viņam vienkārši nepatīk lasīt grāmatas, viņš nesaprot, kāpēc viņam vispār tas būtu jādara. Un tad viņš man ir jāinspirē un jāmotivē, kāpēc tas vispār ir jādara.

Tātad, ja mēs redzam, ka bērnam ir citas dotības, viņam, piemēram, patīk matemātika, tas pats sports, un arī mūzika, tad varbūt mēs attīstam šos talantus. Un literatūru varbūt neuzspiežam tik lielā mērā, ka viņš visu laiku izjūt spiedienu, ka viņš strādā uz to atzīmi vai normatīvu.

Līdzīgi ir ar sportu. Ja redzi, ka bērns ir jau pats par sevi fiziski attīstīts, un viņam ir visas iespējamās fiziskās dotības, ko vari izmantot, labi, strādā. Bet, ja redzi, ka  cilvēkam vajag palīdzēt, lai viņam būtu stāja, lai viņš vienkārši pārvarētu savu kompleksu kaut vai iet un mest to bumbu, nu iemāci viņam to. Tā kā, es noteikti neesmu par to, ka mums visi jāpiedzen pēc vienas līnijas. Primārais ir bērna talantu ievērošana un attīstīšana, tas pats arī sportā.