"Ellē nokāpušie" (15)

Janas ģimene savās mājās ir uzņēmusi 14 ievainotos ukraiņu karavīrus, kuri ar Janas pārvaldītā “Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonda” palīdzību ārstēti Latvijā. Lielākais ievainoto skaits, kas vienlaikus uzturējušies Janas ģimenē, - pieci karavīri. Bet ievainotie nav vienīgie palīdzības saņēmēji -  mūsu sarunas laikā Janas mājās ar mani draudzēties nāk četri no patversmes pieņemti suņi, mājās ir arī četri kaķi.

Uz jautājumu, kāpēc palīdz ukraiņiem, viņa atbild: “Mans tētis bija ukrainis, līdz ar to Ukraina ir tuva. Vispār jau es Ukrainai un ukraiņiem biju atmetusi ar roku pēc tam, kad viņi par  prezidentu ievēlēja cietumnieku.

Bet, kad sākās Maidans un viņus tur ar ūdensmetējiem salā apšaudīja… pēc tam Krievijas uzbrukums... Personīgais sentiments - kā tu vari nepalīdzēt, ja gulošos sit.”

Par notiekošajām nejēdzībām Ukrainā, medicīnā un politikā tai skaitā, Janai mēle ir asa. Bet viņa atzīst, ka tikpat asa viņa kļūst tad, kad skatās uz Latvijas politikā notiekošo. Janas pārdomas un vērojumi, ar kuriem viņa dalās savā Facebook kontā, ir izsvērti un analītiski. Galvenās viņas aizskartās tēmas - Ukraina un dzīvnieku tiesības.

Mūsu sarunas laikā Jana stāsta par milzīgajām nejēdzībām Ukrainā, cenšoties ieskicēt tur valdošo elles dziļumu, ar kuru viņa ir labi iepazinusies, palīdzot ievainotajiem, velkot paralēles ar nejēdzībām Latvijā.

Fonda dibināšana

2014. gada jūlijā, kad pasauli pāršalca notiekošais Austrumukrainā, uz Dņepropetrovskas apgabalu vizītē aizbrauca toreizējais ierēdnis Renārs Putniņš un Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. Slēgšanai paredzētais Dņepropetrovskas hospitālis pēkšņi bija atkal kļuvis vajadzīgs, to tagad pārpludināja no frontes evakuētie ievainotie ukraiņu karavīri. Apiņa vērtējums par šo hospitāli toreiz bija nesaudzīgs - viss, kas tam ir vajadzīgs, ir divi dēļi un četras naglas. Neviens Latvijā toreiz nevarēja iedomāties, ka kara medicīna Ukrainā ir tik traģiskā stāvoklī. Putniņš ar Apini pēc atgriešanās Latvijā nodibināja “Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fondu”, kuram par vadītāju uzaicināja Janu.

“Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonds” ir nevalstiska organizācija, kas par brīvprātīgiem ziedojumiem Latvijā ārstēja ievainotos Ukrainas karavīrus; paralēli arī Latvijas Ministru kabinets par nodokļu maksātāju līdzekļiem īsteno palīdzību ievainotajiem ukraiņiem.

Jau tā paša gada oktobrī ar fonda palīdzību uz Latviju tika atsūtīti pirmie divi puiši. Odesas kara hospitāļa operācijas pārcietuši, volontieru nosūtīti rehabilitācijai uz Latviju. 25 gadus vecais Koļa bija cietis gradu (reaktīvās raķešu palaišanas sistēmas) apšaudē, ar hospitālī sašūtu sēžas nervu, 23-gadīgais Vadims ar sadragātu labās rokas elkoni, pēc operācijas bija vajadzīgs atkal iekustināt roku.

Puiši sākotnēji tika uzņemti rehabilitācijai, bet ātri vien tapa skaidrs, ka Odesā saņemtā palīdzība ir bijusi Otrā pasaules kara medicīnas līmenī.

Jana noorganizēja konsultācijas pie mikroķirurga Mārtiņa Kapicka, kura vērtējums par Odesas kara hospitālī veiktajām operācijām - nepietiekamas, steidzami jāglābj, kas vēl glābjams.

Ukrainas militārās medicīnas aizkulises

Ārstēties Latvijā nonāk tie puiši, kam Ukrainā kādu iemeslu dēļ nav sniegta kvalitatīva palīdzība; tiem, kas ir adekvāti ārstēti Ukrainā, palīdzība ārzemēs nav nepieciešama. Par šiem neadekvāti ārstētajiem tad arī ir stāsts.

Ukraiņu militārā un civilā medicīna ir grūti saprotama.

“Ukraiņu militārie ārsti bieži vien priekšroku dod civilajiem pacientiem, kas ar kukuļu palīdzību apiet rindas un pie operācijām tiek ātrāk par ievainotajiem karavīriem.

Ja karavīrs nav spējīgs samaksāt par implantiem, stieņiem, pretsāpju līdzekļiem, antibiotikām, viņam savu kārtu var nākties gaidīt pat vairākus mēnešus garā rindā,” Ukrainas militārās medicīnas aizkulises atklāj Jana.  Visa sistēma ir balstīta uz kukuļošanu. Sākot ar kukuļiem, kas tiek doti, lai ar labākām atzīmēm pabeigtu vidusskolu, un kukuļiem, kas vajadzīgi, lai iestātos augstskolās. Sesiju nokārtošanai tāpat. Lai iekārtotos darbā Kijevā gluži parastā slimnīcā, jaunajam ārstam kukulī var pieprasīt pat 10 tūkstošus eiro. Zinot šo shēmu, top skaidrs, kāpēc ārstēšana saistīta ar kukuļošanu, - dakterim ir jāatpelna “ieguldītā” nauda.

“Kā var ārsts mēnešiem neoperēt tādu ievainotu zaldātiņu! Kā var slimnīcā nebūt zāļu? Ievainotajiem, kas nāk uz invaliditātes grupas noteikšanu, ar kukuļa palīdzību ir jānopērk sev grupa. Likumi aizvēsturiski, kas mūsdienās nav interpretējami. Ar medicīnas dokumentāciju, ar ko ievainotie ieradās Latvijā, var noslaucīt "vienu vietu". Tie cilvēki, kuriem no vecās sistēmas ir labums, pārmaiņām turas pretī visiem spēkiem. Bet Ukrainā pamazām notiek izmaiņas. Gan likumdošanā (piemēram, tikai pavisam nesen Ukrainā pieņemts likums, kas kriminalizē vardarbību ģimenē, un beidzot ar likumu aizliegtas seksuālas attiecības ar bērniem; pirms gada nedaudz pamainīta darba likumdošana, atceļot liegumu sievietēm strādāt ogļu šahtās vai par vilcienu mašīnistēm - viņas tur vienmēr ir strādājušas, taču nelegāli, līdz ar to bez sociālām garantijām), gan likumu piemērošanā (civilajā medicīnā ievērojami uzlabojusies zāļu pieejamība slimnīcās u.c.). No otras puses, tur ir daudz cilvēku vispār bez kritiskās domāšanas." (Jana sit pie koka.)

Tie mediķi, kas strādā pašā frontes līnijā, ir brīnumdari, kas strādā no sirds un profesionāli. Bet frontē primārais uzdevums ir izglābt dzīvību, piemēram, amputējot sadragātu roku, nevis atjaunot nerva darbību.

Papildus tam visam Ukrainā dakteri ir nepamatoti augstās domās par savu profesionalitāti un lepojas ar to, ka nav šauri specializējušies. Ārstiem Latvijā, apskatot Ukrainā ārstētos pacientus, ir cits viedoklis. Ukrainā maz dakteru lasa angliski, maz grib izglītoties un attīstīties, strādā ar novecojušām zināšanām un līdzekļiem.

Viņiem ir bail palikt vieniem

Darbošanās ar ievainotajiem ir daudz laikietilpīgāka un niansētāka, nekā varētu likties. “Viņus nevar vienkārši atvest uz Latviju, ielikt nodaļā un atstāt mediķu atbildībai, kā valsts programmā. Viņiem ir bail palikt vieniem, vajag cilvēkus apkārt, ar ko parunāt, bet kas prot “nelīst dvēselē”,” stāsta Jana. Viņas ikdienas rūpēs ietilpa daudz vairāk nekā tikai formalitāšu nokārtošana un ievainoto puišu nogādāšana līdz palātas gultai. Kā piemēru Jana stāsta par puisi, kurš Latvijā valsts programmas ietvaros ieradās ārstēt roku. Uzreiz kļuva skaidrs, ka puisim sprādzienā cietusi ne tikai roka, bet arī dzirde, un vajadzētu viņu parādīt ausu ārstam. Gaiļezera lori apskatās un pārsūta pie Stradiņu loriem. Lai turpinātu konsultēties, vajag sarunāt vizīti pie ārsta, puisi aizvest uz Pārdaugavu un samaksāt. Puisis ir pliks kā baznīcas žurka. “Sarunāju, samaksāju. Veselības ministrija vēl joprojām to naudu nav atskaitījusi atpakaļ,” atceras Jana.

Ievainojuma laikā bungplēvīte bija pārplēsta un izmežģīti dzirdes kauliņi; vienīgais, kā puisim palīdzēja Ukrainas ārsti, bija ieteikums, ejot dušā, ielikt ausī vati...

Kad Latvijā tapa skaidrs, ka ārstēšana ir  iespējama un ir vajadzīga neplānota operācija, radās problēma, jo Valsts programmā holistiska attieksme pret pacientu nav paredzēta: ja atlidoja ārstēt roku Gaiļezerā, tad ārstēt ausi Stradiņos ir teju neiespējami, kaut arī abas traumas gūtas vienlaikus. Galu galā puisi pilnībā izārstēja valsts programmas ietvaros. Roku Gaiļezerā un ausi Stradiņos. Pēc auss operācijas daktere bija šokā, jo šīs operācijas viņa savulaik bija mācījusies Kijevā. “Kāpēc viņam nepalīdzēja Ukrainā?”

Šis ir viens piemērs, bet tādu ir bijis daudz. Tāpēc Jana vairs nepiekrīt sastrādāties ar valsts programmu neoficiāli. “Ārlietu ministrija mani uzrunāja, kad 2017. gada aprīlī Ministru kabinets atkal piešķīra 34 tūkstošus ievainoto Ukrainas aizstāvju ārstēšanai; atbildēju, ka ļoti labprāt sadarbošos arī turpmāk, bet tikai oficiāli," stāsta Jana. Līdz tam sadarbība notika neoficiāli, oficiāla partnerība fondam tika atteikta, motivējot to ar neiespējamību par partneri valsts finansētās programmas izpildei izvēlēties nevalstisko organizāciju. "Bet septembrī medijos ieraugu, ka noslēgts trīs ministriju sadarbības memorands ar Sarkano Krustu. 2017. gada 31. augustā Ārlietu ministrijā tika parakstīts Ārlietu ministrijas, Labklājības ministrijas, Veselības ministrijas un biedrības «Latvijas Sarkanais Krusts» līgums par sadarbību karadarbībā Ukrainā cietušo personu ārstēšanai un rehabilitācijai Latvijā.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2017. gada 25. aprīļa rīkojumu Ukrainas karavīru ārstēšanai tika piešķirti 34 000 eiro no valsts budžeta programmas «Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem». Ukrainas krīzes laikā cietušo personu ārstēšana 17 Latvijas ārstniecības  iestādēs tika sākta 2014. gadā un turpināta 2015. un 2016. gadā. Izmantojot valsts atbalsta programmu, Latvijā šo gadu laikā ārstējušies vairāk nekā 30 Ukrainas karavīri. Bet Sarkanajam Krustam nav nekādas pieredzes Ukrainas karavīru ārstēšanā Latvijā. Ja Sarkanais Krusts ar to būtu nodarbojies, tad taču nebūtu bijusi vajadzība pēc mūsu fonda, vai ne?” prasa Jana.

2017. gadā piešķirtos 34 000 eiro Latvijas Sarkanais Krusts, kā arī paši atzīst - pieredzes trūkuma dēļ šajā jomā, nespēja izmantot. 2018.gada 13. septembrī nauda nodota ne jau vairs ievainoto Ukrainas karavīru ārstēšanai, bet rehabilitācijai Latvijā. Papildu 5000 eiro piešķirti diviem Latvijas ārstiem “komandējumam pacientu atlasei Ukrainā”. 

“Tā vietā, lai sūtītu karavīrus uz rehabilitāciju dažādās Eiropas Savienības valstīs, visiem ievainotajiem ukraiņu karavīriem rehabilitāciju vajadzētu iziet turpat Ukrainā, kur tas ir desmit, divdesmit reizes lētāk nekā šeit, turklāt nesliktā līmenī, bet Krievijas-Ukrainas kara veterāniem vispār par velti,” strikta ir Jana. “Ja ir vajadzīga palīdzība ārvalstīs, tad operāciju veikšanai. Manuprāt, ļoti negodīga pret Latvijas nodokļu maksātājiem ir ievainoto ņemšana uz rehabilitāciju pie mums. Rehabilitēties ukraiņiem piedāvā arī citur Eiropā. Bieži vien tie, kas ārstējušies Latvijā, pēc tam nokļūst arī citur - Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Bulgārijā, Spānijā un citur. Par valsts piešķirto naudu divi Latvijas ārsti brauca uz Ukrainu, lai atlasītu pacientus rehabilitācijai. Mūsu fonds pacientus atlasīja, izmantojot interneta sniegtās bezmaksas priekšrocības.. Ja patiešām gribam palīdzēt ārstēt ukraiņu karavīrus, tas ir jādara pavisam citādi un ne obligāti par nodokļu maksātāju līdzekļiem.”  

Kad fonds veda uz Latviju pirmos puišus, bija vēl vajadzīgas vīzas. Gadījās arī tā, ka vīzas derīguma termiņš - 30 dienas - beidzās. Pilsonības un imigrācijas dienests nāca pretī un palīdzēja.

Viens no smagākajiem Latvijā ārstētajiem pacientiem, 22 gadus vecais ložmetējnieks Juročka, 2015. gada janvārī Latvijā nokļuva pēc veselas virknes elles līkloču - ievainots, ar sadragātu elkoni, evakuācijā no frontes iekļuvis Krievijas karavīru sarīkotā apšaudē, kurā ievainots vēl vairāk - lode galvā pārrāva redzes nervu, izraisot galvas smadzeņu kontūziju un (pārejošu) pilnīgu aklumu, sprādzienā sadragāts otras rokas augšdelms.

Odesas kara hospitālī pa brīdim atmostoties no bezsamaņas, Juročka esot šausmās kliedzis, jo viņam šķitis, ka ir nokļuvis gūstā pie čečeniem.

Ievainotā acs izžuva, aizšūta ciet. Roka ar sadragāto elkoni iekārta saitē, galvā palikusi lode, un neiedomājami  sāpēja plecs. Māte ar volontieru palīdzību izkarojusi operācijas, pēc kurām ukraiņu ārsti viņu pasludināja par veselu. Pirmā operācija, ko Gaiļezerā Juročkam uztaisīja, - izņēma no augšdelma stieni, kas bija nepareizi ievietots. Tādiem Odesas ārstiem Latvijā sen būtu diplomi atņemti.

“Slava Ukrainai, varoņiem slava” un oligarha privātā lidmašīna

2014. gada vasaras sākumā divi puiši okupētās Luhanskas centrā publiski paspieda viens otram roku un skaļi teica: “Slava Ukrainai, varoņiem slava!” Viņus aizturēja, cietumā piekāva un spīdzināja. Viens no viņiem pēc tam nokļuva Latvijā ārstēties. "Viņu dabūja no tā elles pagraba ārā it kā tāpēc, ka viņa tētis bija Kolomoiska dobrobatam (oligarha Igora Kolomoiska finansēts brīvprātīgo bataljons) kaut kāds priekšnieks," stāsta Jana. 

Puisi specreisā atsūtīja uz Latviju ar privāto lidmašīnu, jo Ukrainas ārsti atzina, ka kāju glābt no amputācijas viņiem nav pa spēkam.

Klāt “piemeta” paralizētu karavīru Vaņu, kuram tika sasolīts, ka Latvijā viņu atkal dabūs uz kājām. "Vaņas stāvokli bija iespējams stabilizēt, bet viņu nebija iespējams izārstēt. Kad es iesaistījos, Vaņa gulēja rehabilitācijas nodaļā, Latvijā viņam bija izdarīts viss iespējamais, medicīnisku iemeslu atrasties Latvijā nebija, un radās jautājums, kā viņu aizvest atpakaļ uz Ukrainu. Vaņa gulēja gultā, asaras bira - tik ļoti viņš gribēja uz mājām," atceras Jana. “Kāpēc es uz šejieni vispār braucu? Es gulēju slimnīcā Ukrainā, un tur vismaz man apkārt bija karavīri, volontieri, sieva ciemos atnāca, vismaz kaut kāda dzīve notika.” Viņu varēja aizvest atpakaļ tikai guļus stāvoklī mediķu uzraudzībā. Bet finansējums tam nebija paredzēts. Galu galā tika noorganizēts specreiss, kas uz Latviju atveda sešus jaunus ievainotos un atpakaļ Vaņu. "Mūsu fonds bija gatavs apmaksāt Vaņas sievai braucienu uz Latviju, lai apmācītu viņu, kā kopt pilnībā paralizētu pacientu - kā samazināt briesmīgās spinālās sāpes, kā masēt, lai nebūtu izgulējumu. Viņi abi bija no sociāli nelabvēlīgas vides. Vīrs pirms tam strādājis nelegālajās ogļraktuvēs. Latvijas puse bija gatava iedot sievai bezmaksas vīzu, bet Ukrainā viņa nespēja atrast naudu, lai izgatavotu ārzemju pasi. Tāpēc sieva tā arī neatbrauca. Bet atbrauca Kolomoiska padomnieks un uz Vaņas fona uztaisīja sev publicitāti."

Fonda slēgšana

“Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fondam” pārsvarā ziedoja privātpersonas. Fondam ir palīdzējuši ļoti daudzi. “Cik Dr.Kapickim tas nervus ir prasījis!  Acu protezētājs Valdis Valters brauca uz Kijevu vairākkārt un salika vairākus desmitus acu protēžu.” Lai cik tas liktos dīvaini, Latvijā dzīvojošajiem ukraiņiem bija maz intereses par fonda darbību, par palīdzēšanu ievainotajiem tautiešiem. Atsevišķi izņēmumi, kā ukraiņu aktīviste Tatjana Lazda ar savām domubiedrenēm, daži citi. Fonds turējās lielākoties uz latviešiem, kaut gan palīdzēja arī Šveices ukraiņu diaspora. Kopš 2016. gada fonda pacientiem Ukrainas aviokompānija МАУ (piederoša Kolomoiskim) nodrošināja bezmaksas lidojumus uz Latviju un atpakaļ.

2018. gada decembrī tika uzņemts pēdējais ukraiņu ievainotais un fonds savu darbību beidza.  Iemesli slēgšanai ir vairāki. “Fondu aiztaisījām ciet, jo ir daudz mazāk puišu. Austrumukrainā tagad notiek mazāk kauju. Savukārt akūtie vairs netiek ārā no sistēmas. Ja mums nav sadarbības memoranda ar ministrijām, tad ievainotos ir grūti dabūt ārā no hospitāļiem. Vajadzīgas daudzas un dažādas atļaujas. Pēdējo gadu laikā Ukrainas armijai ir daudzkārt palielinājies finansējums, kas nonāk arī kara medicīnā. Slimnīcas vairs nav motivētas izlaist ārā savus pacientus, jo zaudē finansējumu," stāsta Jana.

Latvijā ir daudzas ukraiņu biedrības. Piemēram “Latvijas ukraiņu biedrību apvienība”, kas neko neapvieno, tikai tāds nosaukums. Viņi 2016. gadā taisīja svētkus “Speķis bez politikas”, kas notika Krievijas prezidenta pārvaldei piederošā sanatorijā Jūrmalā. Kopīgi izveidoja gleznu no speķa, kuru nosūtīja Raimondam Vējonim...