Jautājumi pagātnei jeb franču brīdinājums

Būtu savādāk

Vēsturnieki vienmēr ir spēlējušies ar šiem jautājumiem – kā būtu, ja viss būtu norisinājies citādi. Eksistē pat pieņēmumu prognožu virziens, kura košākais pārstāvis pašlaik ir Ričards Evenss (Richard J. Evans, Altered pasts: Counterfactuals in history). Viņš spriedelē par to, ka Lielbritānijai nevajadzēja pievienoties Pirmā pasaules kara frontei. Vēlme neatļaut Vācijai iegūt dominējošo stāvokli Eiropā esot bijuši izšķiroša. Britiem skaudušas vācu ambīcijas un darbaspējas.

Ja toreiz karu nebūtu bijis, tad jau pagājušā gadsimta sākumā Vācija būtu kļuvusi Eiropā tikpat ietekmīga, kā tā ir pašlaik ES ietvaros. Tādi vācieši nebūtu jutušies pazemoti, nebūtu Versaļa miera 1919.gadā un Hitleram nebūtu vajadzības nonākt pie varas 1933. gadā. Pie viena Lielbritānija būtu saglabājusi savas kolonijas un mēs joprojām būtu Romanovu impērijas sastāvdaļa. Protams, „kas būtu, ja būtu bijis citādi“ viedokļi ir cieši saistīti ar paša fantazētāja politisko orientāciju. Vieniem būtu gribējies saglabāt kolonijas, citiem lielvalsts impēriju ambīcijas, taču visai maz šajās fantāzijās tiek domāts par parastajiem cilvēkiem. Proti – kā būtu klājies tieši mums?

1918. gadā Pirmais pasaules karš bija beidzies, neskaitāmas monarhijas sagrautas un republikas dibinātas, desmitiem miljonu cilvēku gājuši bojā. Toreiz bija pamats cerēt, ka Parīzes miera konference (1919) izglābs mūsu veco kontinentu. Tiks izveidota gudra sistēma, kas novērsīs karus nākotnē un visus konfliktus turpmāk atrisinās vienīgi diplomātisko sarunu ceļā.

Diemžēl Itālija, Vācija un Ungārija jutās pazemotas un jauno valstu attīstības iespējas tika apšaubītas. Kapitulācija pieprasīja maksāt uzvarētājiem un noveda vāciešus pie milzu trūkuma un sabiedrības neapmierinātības. Tas viss bruģēja ceļu fašismam un nacismam. Kašķis turpinājās, jo nekarot eiropieši vēl nebija iemācījušies.

Daudziem šķiet, ka šī situācija ir atkārtoti ieradusies pie mums šodien. Putins nav spējis nodrošināt krieviem labklājību un tāpēc kacina viņus jaunam karam. Viņa satelīti ar dzeltenām vestēm skraida pa Parīzi, jo ar Breksitu Lielbritānijā ir jau tikuši galā.

Tas ievārīts, un nelāgais rezultāts nav grūti prognozējams. Pie mums Latvijā boļševiku revanšisti sit bungas ar Ušakova tēlu svētā mocekļa vietā, jo viņiem ir vienalga - vainīgs vai nevainīgs. Galvenais, ka pašu cilvēks. Vai atkal esam uz bruņota konflikta sliekšņa, pateicoties tam pašam nacionālismam?

Fašisma anatomija

Liberālisms un sociālisms nepiedzima paši, tos konstruēja ekonomisti un filozofi pie saviem rakstāmgaldiem (Adams Smits, Džons Mils un Kārlis Markss). Turpretī fašisms piedzima pats uz ielas brīdī, kad harismātisks tautas tribūns mēģināja uzrunāt neapmierinātos, trūcīgos tautiešus. Solot viņiem „debesmannu brokastīs – pusdienās – vakariņās“ un norādot uz atbilstošām vainīgo personu grupām, kas traucē šo laimi sasniegt. Tātad – ja vēlaties ātri nonākt politikas augstumos un kļūt populārs, soliet tautai to, ko cilvēki vēlas dzirdēt. Nevajag atzīties, ka neprotat šo mērķi sasniegt.

Tas nevienam nav jāzina brīdī, kad tiek solīts un apsolīts. Tad visi ir priecīgi un balso par jums! Tas pārējais būs pēc tam - vēlāk. Tagad vajag solīt, un tas jādara iespējami pārliecinoši.

Hitlera partija Vācijā un Musolīni Itālijā bija pirmās šādas partijas Eiropā, kuras mēs šodien dēvējam par populistiem. Proti par tādiem, kas sola un visi viņiem notic.

Galu galā Hitlers arī daudz runāja par rases tīrību un viņam daudzi noticēja, lai gan Waffen-SS rindās tika pieņemti ne tikai krievi vai ukraiņi, bet pat Bosnijas musulmaņi. Tas pats Musolīni 1938.gadā ieviesa antisemītisma likumu pēc vācu parauga, bet viena trešā daļa Itālijas fašistu partijas biedru bija tieši ebreji. Tagad mēs redzam līdzīgu partiju dzimšanu no jauna. Atkal tie paši saukļi, liekulība un melošana pa visu ģīmi. Atkal apdraudētība no migrantiem un gatavība būvēt fiziskus mūrus, sienas un cietokšņus reālas politikas un diplomātijas vietā. Izklausās glābjoši, taču vai tā patiešām ir?

Ja cilvēkiem trūkst darba, nav naudas un izdzīvošanas nolūkā jābēg uz ārzemēm pēc palīdzības, tad līdzšinējā Eiropas politika nav vadīta apmierinoši un liela daļa vainas ir tomēr jāuzņemas tai pašai Eiropas Savienības vadībai Briselē un Strasbūrā. Jo fašisms dzimst tikai un vienīgi panikas stāvoklī. Tieši nervozitāte un panika ir fašisma galvenie dzinējspēki. Tā ir sacelšanās pret pastāvošo kārtību, kuru realizē sabiedrības slāņi, kas jūtas zaudētāji. Valstu sabrukumi, boļševiku apvērsums pēc 1917.gada un sekojošā finanšu krīze panāca fašistu uzplaukumu starpkaru periodā. Kāpēc mēs šodien esam atgriezušies pie tās pašas situācijas?

Musolīni stils

Šis diktators nonāca pie varas ļoti strauji. Sākumā pieslējās sociālistu partijas kreisajām spārnam un jau 1912. gadā (29 gadu vecumā) kļuva par partijas avīzes „Avanti!“ galveno redaktoru. Tieši avīze viņam palīdzēja izplatīt savas idejas un iegūt piekritējus. Taču pēc kara viņš no partijas tiek izmests un tāpēc nodibina nākamo avīzi „Il Popolo d'Italia“, uzmetas par demobilizēto kara veterānu šefu un jau 1919. gadā nodibina pirmo fašistu kaujas vienību.

Šis grupējums sevi uzskatīja par kreisajiem. Vēl vairāk - par revolucionārajiem kreisajiem. Tika izveidota melno kreklu uniforma, patriotisma atribūtika, partijas programma, un kauja ar pastāvošo iekārtu varēja sākties. Ar ko tad fašisti atšķīrās no komunistiem? Ar ekstrēmu nacionālismu. 1919. gadā Itālijā valdīja haoss, tāpēc notikumi Krievijā deva iedvesmu līdzīgiem pārkārtojumiem. Taču izvēlētā politika nenoderēja.

Masas nesekoja viņa revolucionārajai retorikai. Nācās mainīt pozīciju, un tāpēc fašisti pagriezās pa labi. 1922. gadā armijas šefs un karalis Viktors Emanuels III piešķīra premjerministra posteni Musolīni. 1933. Hitlers sagrāba varu Vācijā. Francijā nekas tamlīdzīgs nenotika, lai gan pretendents bija, bet pie varas viņš netika. Spānijā un Rumānijā fašistus aizslaucīja militāristi. Tas nozīmē, ka var nekapitulēt tā, kā padodas citi. Var iet savu ceļu.

Vai tas var atkārtoties šodien?

Vai var izveidoties situācija, kas piespiež politisko eliti nodot varu ekstrēmistu grupējumiem? Tieši tāpat, kā tas notika pirms 100 gadiem? Ar argumentu, ka tā noteikti vajag darīt, jo citādi būs vēl sliktāk? Loģiski tā šodien nevarētu notikt. Taču, piemēram, Ruandā un bijušajā Dienvidslāvijā tieši nacionālisma dēļ sākās karš 90. gados. Notikušais atgrūda šīs valstis atpakaļ attīstībā par 20 - 30 gadiem.

Kāpēc nacionālisms skaitās bīstams? Domāju par to brīdī, kad uzvelku savu karogu septiņu metru mastā. Skatos, kā tas plīvo vējā, un spriežu, ka šā simbola vārda nav veiktas nekādas nejēdzības pret citām tautām. Neskaitot, protams, Vairas Vīķes-Freibergas un Sandras Kalnietes atbalstu ASV uzbrukumam Irākai prezidenta Buša ēnā.

Taču kolēģim Larim liekas, ka nacionālisms ir instinkts, kuru nevajadzētu veicināt un atbalstīt. Es runāju pretī un apgalvoju, ka visiem mums ir un pieder lieliskā mājas sajūta jeb teritorija, kas saucas dzimtene. Tās ir ļoti spēcīgas jūtas, un normālās devās nevienam netraucē, radot prieku, komfortu un gandarījumu. Kāpēc tad Larim bail no nacionālisma?

Viņš nacionālismu salīdzina ar alkoholismu. Pāris glāzītes padara cilvēkus patīkamus un atbrīvotus, taču vesela pudele jau izraisīs nepatīkamas reakcijas un nejaušs garāmgājējs var tāpēc ciest nepamatoti. Piesardzība šajā jomā neesot par skādi nekad – tā domā Laris.

Uz alkohola pudelēm un cigaretēm ir brīdinoši uzraksti par to, ka atkarība var izraisīt problēmas. Uz nacionālisma šāda uzraksta joprojām nav. Larim liekas, ka vajadzētu izveidot brīdinošus uzrakstus. Piemēram: „pārspīlēts nacionālisms ir bīstams veselībai“, ar to saprotot, ka nevajag trāpīties pa kājām kādas citas tautas supernacionālistiem nepiemērotā brīdī.

Piemēram, pēc futbola mačiem vai 9. maija svinībām Pārdaugavā. Vēl viņam liekas, ka noderēs arī brīdinājums „nacionālisms izraisa atkarību“, ar to saprotot, ka mūsu komandas zaudējums sportā šādi kļūst par nacionāla mēroga nelaimi un to sāk saukt par „piekāpšanos“, lai sabiedrība tāpēc nekrīt depresijā.

Kā tad paliek ar nacionālajām kustībām, kas cīnās pret globālismu, baidās no migrantiem, čakli uzknābā Kremļa propagandas šausmu stāstus par „Sorosa liberāļiem“ un reportāžas no skolām bez zviedru bērniem. Ticot, ka „pie šā posta“ var novest liberālisms un politiskais korektums. Kas viņi ir? Šķiet, ka viņus var uzskatīt par autoritārisma piekritējiem, kas kaislīgi tic, ka ir iespējams pagriezt laiku atpakaļ par 100 gadiem un reanimēt dzīvesstilu pastalās, vīzēs pie akas vindas. Cerot uz laimi pagātnes atklātnē.

Francijas prezidents Emanuels Makrons nesen brīdināja, ka jebkāds nacionālisms var mūs visus novest pie vienotas Eiropas sabrukšanas, jo tad mēs atkal būsim turpat, kur 1918. gadā. “Mums te notiek iekšēja šķelšanās un jūtamas šaubas.

Var pat novērot zināmu pilsoņu karu ideju līmenī,” pauda Francijas prezidents savā uzrunā Eiropas Parlamentam Strasbūrā. Viņš brīdināja no Viktora Orbana neliberālās demokrātijas, kas faktiski ir jauns agresīvā nacionālisma veids.

Franču brīdinājums ir noskanējis. Vai mēs to dzirdējām un sapratām?