Analītiķi spriež, ka “Airbus A380” pārdošana nevedās tik labi, kā sākotnēji plānots, lidaparātu dārdzības dēļ. Lidmašīnai ir klasisks 20. gadsimta beigu daļas dizains un četri dzinēji, kas no energoefektivitātes viedokļa tiek uzskatīti par novecojušiem un neekonomiskiem.
Šādas lidmašīnas ražošanas izmaksas ir augstas – lidaparāta izmēru dēļ nepieciešama īpaša infrastruktūra, kas izmaksā vairāk. To gan atsver “luksusklases” pasažieri, kuri par aviobiļetēm maksā ievērojamas summas, tomēr lidmašīnas izmērs ir izšķirošais faktors, ja runā par lidostām. Ļoti neliels skaits lidostu ir piemērots tik lielu lidaparātu uzņemšanai – viena no tām ir Londonas Hītrovas lidosta. Šeit arī rodas problēma – ar šāda modeļa lidmašīnu ir iespējams doties ļoti ierobežotā skaitā maršrutu.
Piemēram, Londonas-Ņujorkas maršrutā, kas ir pasaulē populārākais starpkontinentālais maršruts, nav nevienas “A380” lidmašīnas.
“Airbus” lika lielas cerības uz aviokompānijām, kuras milzīgo lidmašīnu varētu lietot, lai palielinātu pasažieru plūsmu aviosatiksmes mezglos. Bija domāts, ka lidmašīna ar vairāk pasažieru vietām ļaus efektīvāk izmantot lidostas ar ierobežotām iespējām. Tomēr pasūtījumi no, piemēram,“British Airways” neattaisnoja uz sevi liktās cerības.
Pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad “Airbus A380” nokļuva vairāku aviokompāniju rīcībā, aviosatiksmes mezgli (pārsēšanās lidostas) tika izmantotas daudz mazāk – nereti ceļotāji pārsēdās uz salīdzinoši nelielajām lidmašīnām, piemēram “Boeing 737”.
Par “A380” galveno bāzi tiek uzskatīta Dubaijas lidosta. Citas globāli svarīgās lidostas, piemēram, Parīze, Amsterdama, Frankfurte, Singapūra, Honkonga, un Atlanta, apkalpo mazākas lidmašīnas. Skatoties nākotnē, šīs lidostas par efektīvākām lidmašīnām uzskata “Airbus A350” un “Boeing 777X” modeļus.