Saūda Arābijā atklāta slepena raķešu ražotne: vai kodolvalstīm būs jaunpienācējs? (15)

Vai Saūda Arābija varētu iegūt kodolieročus?

Atbilde uz šo jautājumu – drīzāk nē nekā jā. No vienas puses, mēs noteikti varam apgalvot, ka Saūda Arābijai būtu nepieciešamā ekonomiskā kapacitāte. Galu galā tā ir ļoti pārtikusi valsts (neskatoties uz milzīgo atkarību no naftas resursiem). Tomēr tajā pašā laikā pastāv ļoti daudz ierobežojumu. Sāksim ar to, ka valsts kodolmateriālu  (urāna un plutonija) apstrādes industrija vēl arvien ir bērnu autiņos.

Paskaidrošu sīkāk - lai būtu iespējams iegūt kodolieročiem derīgu radioaktīvu materiālu, ir nepieciešams vai nu veikt tā bagātināšanu (urāna gadījumā), un/vai speciāli plutonija ražošanas reaktori un/vai spēja iegūt kodoldegvielas pārpalikumus no urāna reaktoriem (plutonija gadījumā).

Savukārt urāna bagātināšanai ir nepieciešamas īpašas bagātināšanas tehnoloģijas (piem. centrifūgas), bet ierocim bāzētam uz plutonija papildus visam arī spēja pārvērst iegūtos kodoldegvielas pārpalikumus ierocim izmantojamā formā (ja tiek izvēlēts šāds iegūšanas ceļš). 

Saūda Arābijai šādu tehnoloģiju un iespēju nav. Tā gan ir paziņojusi par ambiciozu projektu, kura ietvaros līdz 2030. gadam ir paredzēts uzbūvēt 16 kodolreaktorus (aktīvi tiek runāts vien par 2) un arī bagātināšanas centrifūgas, taču šī infrastruktūra būtu paredzēta tikai miermīlīgas kodolenerģijas izmantošanai. Lai ar to palīdzību būtu iespējams veidot kodolieročiem vajadzīgo materiālu, ir nepieciešamas milzīgas investīcijas, intervijā portālam TVNET norāda LSM ārpolitikas analīzes rubrikas «Status Quo» redaktore un Tuvo Austrumu pētniece Elizabete Auniņa. Turklāt būtu jāņem vērā, ka Saūda Arābija jau ilgstoši ir iesaistījusies tās kaimiņos notiekošajā pilsoņu karā Jemenā, kas tai prasa milzīgus finansiālus līdzekļus. Papildus tam valstī pašā par sevi ir novērojama zināma ekonomiskā lejupslīde, kas ir mudinājis valsts valdību pieņemt ambiciozo «Vīzija 2030» attīstības politiku. 

Tad vēl papildu problēma ir arī pašu kodolmateriālu iegūšana, kura starptautiski tiek ļoti stingri kontrolēta, apgalvo Auniņa. Lai gan Saūda Arābijā ir atrodamas urāna raktuves, kuras var tikt izmantotas arī plutonija iegūšanai (satur aptuveni 5% no visas pasaules krājumiem), valsts vēl nav sākusi šo resursu iegūšanu, un vairums ekspertu uzskata, ka tā būtu ļoti dārga.

Ir variants nepieciešamos materiālus iegūt no ārvalstīm, taču ir jautājums, kurš šos ārkārtīgi regulētos resursus Rijādai pārdotu.

Pirmajā mirklī nāk prātā tās galvenais starptautiskais sabiedrotais – Amerikas Savienotās Valstis, taču šajā kontekstā ir novērojama atduršanās pret sienu. Tas tādēļ, ka Vašingtona baidās no jaunas kodolbruņošanās sacensības sākuma starp Irānu un Saūda Arābiju, kura varētu vēl vairāk destabilizēt jau tā nestabilo Tuvo Austrumu reģionu. Turklāt, lai amerikāņi būtu tiesīgi šos resursus un arī citas kodoltehnoloģijas pārdot, tiem ar Saūda Arābiju ir nepieciešams noslēgt tā saucamo «123 vienošanos». Nezinātājam – tā saīsinājumā sauc ASV atomenerģijas akta 123. nodaļu, kura nosaka deviņus kodolieroču neizplatīšanas kritērijus. Valstīm ir jāapsola tos ievērot pirms stāšanās komercattiecībās ar ASV. Tomēr daudzi politiķi ASV kongresā pauž pamatotu kritiku, ka Saūda Arābija to nedarīs un izmantos no ASV iegūtās kodolspējas militāriem mērķiem. Īpaši tādēļ, ka Saūda Arābijai ir nepieņemams liegums pašai izstrādāt savu kodoldegvielu.

Protams, pastāv arī iespēja neiesaistīt ASV un lūgt palīdzību Pakistānai un/vai Ķīnai, ar kurām Saūda Arābijai ir salīdzinoši labas attiecības. Tomēr, ņemot vērā Saūda Arābijas sasaisti ar ASV dominēto globālo kapitālistisko sistēmu, valstij būtu ļoti bīstami uzkāpt amerikāņiem uz varžacīm, norāda Auniņa.

Jāņem vērā, ka Saūda Arābijas galvenā eksportprece – nafta tiek pārdota dolāru valūtā un Saūda Arābijas karaļnams vēl arvien ir ieinteresēts gan veikt prāvas investīcijas Rietumvalstu ekonomikās, gan arī saņemt palīdzību sava projekta «Vīzija 2030» realizācijā.

Turklāt problēma ir šāda: pat ja Saūda Arābija sāktu slepenu kodolbruņošanos un neteiktu par to pasaulei, zustu viena no galvenajām kodolieroču politiskajām jēgām – atturēšana. Kāpēc gan Irānai baidīties uzbrukt Saūda Arābijai, ja Irāna par šādu ieroču eksistenci nezina?

Visbeidzot, pētniece norāda, ka Saūda Arābijai atšķirībā no tās pašas jau minētās Irānas nav nepieciešamā zinātniskā kapitāla. Tās veiktie pētījumi kodolenerģijas jomā ir vairāk vērsti uz zinātnes (īpaši medicīnas nozares) attīstību, nevis uz bruņošanos. Turklāt Saūda Arābijas izglītības sistēmā valda līdzīgas problēmas kā citās Tuvo Austrumu valstīs – kritiskās domāšanas trūkums, novecojušas apmācības metodes un izglītības saturs, kā arī bagātāko skolnieku un studentu priviliģēšana. Tas viss ievērojami traucē inovāciju un svaigu zinātnisku ideju attīstībai. Līdz ar to ir jautājums, vai Saūda Arābija pati spētu apkalpot savu militāro kodolinfrastruktūru, ja tai tāda būtu. Var gadīties, ka jau atkal būs jāvēršas pie starptautiskajiem sabiedrotajiem, kur Rijādu sagaidītu jau augstāk minētās problēmas. 

Ko no tā varam secināt? Kaut arī šāda militārā bāze tika atklāta un tika izteikts augstāk minētais viedoklis, valsts spējas iegūt kodolieročus saglabājas salīdzinoši mazas. Saūda Arābijai nebūt nav nepieciešamā kodolieroču ražošanas kapacitāte un pastāv arī ievērojamas problēmas un ierobežojumi tās iegūšanai no ārvalstīm. Lai kā mums varētu likties, ka kodolneizplatīšanas režīms pasaulē sagrūst, neveiksmes stāsti nav pilnīgi visur. Vismaz šajā gadījumā noteikti ne.