Viņķele: Beidzam ākstīties ar divu grozu sistēmu! (43)

Kādas ir jūsu prioritātes?

Tradicionāli runā par naudas trūkumu veselības aprūpē, un tā arī ir. Bet ir dažas lietas, kam ir un nav saistība ar naudu. Viena no manām prioritātēm:

es gribētu, lai, beidzot šo darbu vai misiju (kad nu tas būs jābeidz), es varētu teikt, ka attieksme pret pacientu, attieksme pret cilvēku veselības aprūpē ir mainījusies. Tas nav gluži naudas jautājums.

Jo šobrīd attieksme ir ļoti fragmentēta. Uz cilvēku lūkojas kā uz tādu diagnožu kopumu, kurš iet cauri dažādām ārstniecības stadijām un iestādēm. Un tās neuztver cilvēku kā vienu veselu ar to, ka viņam ir vēsture, pirms viņš saslimst, un vēsture pēc tam, kad viņš iznāk no slimnīcas. Tā ir tāda ļoti fragmentēta pieeja.

Un jūs vēlaties, lai šī pieeja būtu vienota?

Lai tā ir viendabīga, jo saskaņā ar dažādiem pētījumiem (un tā jau ir tāda aksioma), cilvēka veselību par astoņdesmit procentiem ietekmē sociālekonomiskie apstākļi. Tas, kāda viņam izglītība, kā viņš strādā, kāda [ir] vide, kurā viņš dzīvo. Un tikai divdesmit procenti ir atkarīgi no viņa iedzimtības un arī veselības aprūpes sistēmas snieguma.

Kādas vēl ir prioritātes?

Tad viena, kas mums nāk līdzi kā uzdevums no Saeimas, proti, veselības aprūpes finansēšanas likums, kas pagājušogad ieviesa tā saucamo apdrošināšanu. Apdrošināšana, bet tikai ar piezīmi “tā saucamā”. Šī sistēma ir netaisnīga. Tā dala cilvēkus privileģētākajos un mazāk privileģētos pēc nodokļu nomaksas režīma. Valsts ir atzinusi un piedāvājusi iespējas cilvēkiem savus ienākumus deklarēt dažādos nodokļu režīmos. Un vienā dienā pēkšņi tika izdarīta izvēle, ka par maksātājiem tiek uzskatīti tikai vispārējā nodokļu režīmā strādājošie.

Jūs teicāt, ka laikā līdz jūnijam, kamēr ir atlikta veselības aprūpes pakalpojumu dalīšana divos grozos, līdzšinējā sistēma tikšot pārskatīta. Vai jau ir kaut kādi plāni, kā šo sistēmu labot?

Rīt eju Ministru kabinetā ziņot ar piedāvājumu, kā šo likumu labot. Tie labojumi ir divos virzienos.

Pirmkārt, beidzam (un es nevaru šeit citu vārdu lietot) ākstīties ar divu grozu sistēmu. Proti, ka ir noteikts pakalpojumu apjoms, ko piedāvās vieniem cilvēkiem, un tad ir tas otrs pilnais grozs tiem, kas maksā paaugstināto sociālo apdrošināšanas iemaksu vai veic to maksājumu, pie tam brīvprātīgo.

Tātad viens grozs. Jo tāda divu grozu sistēma apdrošināšanā ir absolūts Latvijas izdomājums. Nav tādu divu grozu. Tas ir netaisnīgi, tas ārstiem uzliek nesamērīgu slogu, izšķiroties pēc kaut kādām pazīmēm [par to], kur ir cilvēka veselībai robežstāvoklis. Vispār es negribu to komentēt. Vienvārdsakot, [nepieciešama] viena groza sistēma. Tas ir viens.

Un otrs – tad piemērojam vienādu pieeju visiem nodarbinātajiem. Vienalga, kādā režīmā viņi strādā. Ja ir izdarīta izvēle par to, ka palielina par vienu procentpunktu sociālās apdrošināšanas iemaksas, tad tieši šo pašu modeli attiecinām arī uz visiem citiem, kas maksā sociālās iemaksas: mikrouzņēmumu nodoklis, pašnodarbinātie. Un, piemēram, patentmaksātājiem nu tad pārrēķina to viena procentpunkta vērtību, un tad palielina patentmaksu. Bet tas ir viegli administrējams. Ja jūs strādājat kādā no šiem dažādajiem nodarbinātības režīmiem, jūs esat apdrošināts. Un tad vēl ārpus paliek nedaudz cilvēku, kas dzīvo no kapitāla pieauguma. Tad tiem būtu nosakāms patiešām obligāts gada maksājums, ja viņi neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Ir pamats uzskatīt, ka šī viena groza sistēma prasīs zināmus ieguldījumus. Kā vienu no veidiem, kā iegūt papildu līdzekļus, jūs nesen bijāt minējusi iespēju dabūt no ārvalstīm naudu par tautiešiem, kas tur strādā un maksā nodokļus, bet ārstējas Latvijā. Kā plānojat to īstenot?

Pirmām kārtām es gribētu viest skaidrību, ka ar šo veselības [aprūpes] budžetu nepapildināsim tik ļoti, cik vajadzētu. Tā ir drīzāk tāda skaidrības viešana un sistēmas sakārtošana, bet mēs nerunājam par summām, kas būtiski mainītu situāciju veselības aprūpes budžetā.

Vienkārši regulējums starp Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm paredz to,

ja cilvēks ir apdrošināts kādā no dalībvalstīm, bet citā saņem pakalpojumus, tad šī pakalpojuma sniedzēja valsts iesniedz rēķinu tai valstij, kurā cilvēks ir apdrošināts. Tas vienkārši ir sistēmas tīrības jautājums.

Skaidrs, ka mums būs jādomā par precīzu informācijas novadīšanas veidu, lai mūsu tautiešus lieki nesatrauktu. Lai nebūtu tā, ka tagad [ir] neskaidrība un nevar saprast: viņš atbrauc apciemot ģimeni, saslimst, kas notiek ar viņa slimnīcas rēķinu? Vai vispār slimnīcā viņam sniegs palīdzību? Jā, sniegs, darīs to. Vienkārši cilvēkam tad ir jāuzrāda vai nu sava EVAK karte, vai arī S veidlapa. Un ne cilvēks pats, bet Nacionālais veselības dienests (NVD) kārto pēc tam rēķinu lietas ar to valsti, kurā cilvēks maksā nodokļus.

Respektīvi, pašiem cilvēkiem nebūs jāuztraucas par šīm lietām?

Nē, viņiem nebūs jāuztraucas. Viņiem ir jānodrošinās ar tām pašām kartēm, ko arī mēs izņemam no NVD, braucot uz ārzemēm, kas apliecina apdrošināšanas statusu Latvijā.

Atgādiniet, kāda ir aptuvenā summa, ko var dabūt šādā ceļā?

Mēs varam lēst pēc noteiktām analoģijām, kā tie maksājumi notiek. Latvija maksā par savu pilsoņu ārstēšanu Eiropas Savienībā ik gadu ap 8 miljoniem eiro. Savukārt mēs šobrīd pieprasām rēķinus citām valstīm tikai par 300 tūkstošiem. Un, skaidrojot situāciju, kādēļ tāda disproporcija, vai patiešām mēs tik ļoti atšķirīgus apjomus apkalpojam šeit, tad atbilde bija tāda, ka to vienkārši nepraktizē. Tas nozīmē, ka ģimenes ārstiem ir jāsniedz informācija. Un, protams, tai norēķinu sistēmai ir jābūt iespējami vienkāršai.

Tā ir informēšanas lieta, tas ir viens. Un aktīvāks NVD darbs. Un trešais – šobrīd jau top tāda datu bāze, kurā būs redzams katra ES dalībvalsts pilsoņa statuss attiecībā uz apdrošināšanu. Tai sistēmai būtu jābūt gatavai divu gadu laikā. Tas būtiski uzlabos šo savstarpējo norēķinu kārtību, jo tas ir aktuāli ne tikai Latvijā.

Tas, ko mēs šobrīd redzam pēc tā informācijas sistēmas rīka datiem, kas bija izveidots, lai ieviestu tā saukto apdrošināšanu (tas patiešām ir ļoti noderīgs), mēs pirmo reizi redzam, kā tās naudas plūsmas veidojas. Un, pēc visa [spriežot], tas, ko mūsu tautieši apmēram izlieto no valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem, ir ap 12 miljoniem [eiro] gadā.

Kā tehniski notiek šīs naudas atgūšana?

NVD sazinās ar to iestādi, kas uztur apdrošināto reģistrus, veic norēķinus un piestāda rēķinu. Gan jau tur ir kaut kāda pārbaudes procedūra, lai ir skaidrs, ka tas rēķins ir pamatots. Bet tos norēķinus starp valstīm veic atbildīgās iestādes.

Ja jūs sakāt, ka šis naudas rīks nepienesīs būtisku finansējumu nozarei, kur jūs redzat iespējamo finansēšanas avotu, turklāt, ja vēlaties, lai būtu viena groza sistēma?

Pirmkārt, viena groza sistēmas izmaksas, pēc visām prognozēm, neatšķirsies būtiski. Tas ir viens.

Bet otra lieta. Veselības ministrijas pienākums ir tā organizēt veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, lai sabiedrībai būtu pārliecība un arī lai tas atspoguļotos rezultātos, ka katrs eiro ir iztērēts iespējami efektīvākā veidā un ka mums ierobežota finansējuma apstākļos ir sasniegts labākais rezultāts, ko var izdarīt. Tas pakalpojums ir drošs, kvalitatīvs, iespējami pieejams, un mēs virzāmies uz šo universālo veselības aprūpes modeli, ko sauc par universal health coverage (vispārējā veselības apdrošināšana – red.), kas ir tas zelta standarts, uz ko pasaule iet.

Savukārt kur dabūt naudu? Nu, Veselības ministrija neģenerē naudu, Veselības ministrija izlieto atvēlēto finansējumu Latvijas iedzīvotāju veselības saglabāšanai un uzlabošanai. Naudu ģenerē uzņēmēji, un to rada ekonomiskā aktivitāte. Tas, ar ko es varu nākt klajā kā viena no valdības ministrēm, ir iniciatīvas nodokļu sistēmas uzlabošanai, administratīvo šķēršļu mazināšanai, lai uzņēmējdarbība ir iespējami sekmīga.

Bet vēlreiz, prasīt Veselības ministrijai, kur būs avoti, kur dabūt naudu, manuprāt, nav īstenībā jēdzīgs jautājums.

[Gūt] naudu veselības aprūpes finansēšanai caur darbaspēka nodokļu palielināšanu – visdrīzāk, mēs neiesim šo ceļu. Jo mums jau tāpat darbaspēka nodokļi, sevišķi uz mazāk atalgotajiem darbiem, ir augstāki nekā citur.

Tad kāds ir mūsu ceļš?

Caur to palielināto, caur to vienu procentpunktu pie sociālās apdrošināšanas iemaksām - tur prognozējami 80 miljoni [eiro]. Jo lielākas būs iemaksu algas, jo tā summa būs lielāka. Kaut kādu pieaugumu tas, protams, garantēs. Bet vēlreiz, kādēļ es tomēr esmu pārliecināta, ka jautājums Veselības ministrijai, kur dabūt naudu, nav korekts.

Ja mēs lūkojamies uz izdevumiem veselības aprūpei, tad esam absolūti atpalicēji ES [pēc tā], cik atvēl no iekšzemes kopprodukta veselības aprūpei. Ja skatāmies, kā mēs finansējam pašvaldības, mēs esam virs vidusmēra ES.

Tad jūs uzskatāt, ka šis jautājums jāuzdod…

Tā ir valdības atbildība kopumā. Par to, kā izlieto budžeta finansējumu.

Tad vēl viena lieta. Ja mēs skatāmies uz izdevumiem izglītībai pret vidējo ES, mums ir augstāki izdevumi.

Mēs arī visu laiku dzirdam, ka izglītībā trūkst naudas, bet atšķirībā no veselības, kur mums arī trūkst medicīnas personāla pret iedzīvotāju skaitu, visi zina, ka izglītības sistēmā mums ir vairāk skolotāju uz vienu skolēnu nekā vidēji ES. Līdz ar to es gribu teikt, ka veselības nozare var, un tur ir būtiski, ko uzlabot finansējuma izlietošanas efektivizācijai, bet tās naudas tur objektīvi ir par maz un tur nav ko samazināt.

Par medicīniskās marihuānas legalizāciju. Veselības ministrija paziņoja, ka iniciatīvai jānākot no Latvijas ārstiem. Ko jūs par to domājat?

Latvijas ārsti var būt vieni, kas to rosina. Tikpat [labi] to var rosināt, vienalga, iniciatīvu [portālā] manabalss.lv. Bet tas, ko es gribēju teikt, ka šī tendence pasaulē par medicīniskās marihuānas regulētu, legālu lietojumu - tā ir realitāte.

Tā ir vienkārši realitāte. Mums kaimiņos Lietuvā tūlīt arī tas būs. Es neredzu nevienu argumentu, kādēļ mēs šo nevērtētu. Vismaz izvērtēt.