“Klasesbiedri noņirdza viņu līdz nāvei.” Vai vardarbība bērnu un jauniešu vidū sasniegusi maksimumu? (85)

“Atminos gadījumu no kādas Rīgas skolas, kas nu jau reorganizācijas dēļ ir slēgta. Šajā skolā bija kāda meitene, ko “lecīgākie” vienaudži īpaši nežēlīgi izsmējuši. Tā viņiem bija tāda kā izklaide – kurš meiteni pirmais novedīs līdz asarām. Ir neiespējami, ka pedagogi to neredzēja; man šķiet, ka viņi apzināti izvēlējās konfliktu nerisināt, cerot, ka lietas sakārtosies pašas no sevis. Nesakārtojās... Meitene klasesbiedru spiedienu neizturēja un 10. klasē  pakārās, pirms nāves uzrakstot zīmīti, kurā minēja visu pāridarītāju vārdus.

Redzot to, kas notiek Latvijas mācību iestādēs, varu ar drošu sirdi apgalvot, ka nežēlība un vardarbība jauniešu vidū, līdzīgi kā vienaldzība sabiedrībā kopumā, ir sasniegusi savu visu laiku augstāko punktu,” secina pedagoģe.

No kurienes bērnos rodas vardarbība? Latvijas Skolu psihologu asociācijas pārstāve, izglītības psiholoģe Zanda Šneidere, norāda, ka skola ir neatņemama sabiedrības daļa, un diemžēl Latvijas sabiedrība pret vardarbību ir ļoti toleranta. “Vardarbību uz skolu “atnes” paši bērni, redzot notiekošo sev apkārt,” saka Šneidere.

Psiholoģe uzsver, ka vardarbības intensitāte skolās ir lielā mērā atkarīga no valstī notiekošajiem procesiem. Daudzās Latvijas ģimenēs viens vai abi vecāki ir devušies peļņā uz ārvalstīm, atvasi atstājot radinieku, visbiežāk vecvecāku, pārziņā. Šāda rīcība bērnos izraisa veselu emociju lavīnu, kas var rezultēties gan ar vardarbīgu izturēšanos pret citiem, gan noslēgtību, gan depresiju, gan grūtībām mācībās u.c.

Taču vardarbīgi bērni izaug arī ģimenēs, kur gan vecāki, gan atvases dzīvo zem viena jumta. “Ja bērns redz vardarbību ģimenē, viņš šīs attiecības “kopē” un ienes arī skolas vidē,” saka Šneidere, piebilstot, ka līdzīgi ir ar visatļautību – ja bērnam ģimenē viss tiek atļauts, tad viņš automātiski uzskata, ka arī skolā noteikumi un ierobežojumi uz viņu neattiecas.

“Ir svarīgi saprast, ka jebkurš bērns noteiktos apstākļos var kļūt par varmāku, un diemžēl nav daudz vecāku, kas būtu spējīgi uzreiz pieņemt  bērna – un līdz ar to arī savu – tumšo pusi,” saka asociācijas pārstāve, piebilstot, ka varmākas visbiežāk ir ar emocionāliem deficītiem, tāpēc par upuri izvēlas emocionāli jūtīgu bērnu, kuram ir grūti aizstāvētes.

Vardarbību visvairāk stiprina apkārtējo cilvēku vienaldzība. “Ja klasesbiedri, pedagogi un vecāki uz pāridarītāja darbībām noskatās ar vienaldzību un nereaģē, tas tikai stiprina varmākas pārliecību par savu neaizskaramību,” skaidro psiholoģe, uzsverot, ka ir ārkārtīgi svarīgi pārcirst vardarbības apli, tiklīdz tiek pamanītas pirmās pazīmes.

Ja vecāki pamana, ka bērna sekmes pasliktinās, bērns sācis biežāk slimot, izvairās runāt par skolu un kļuvis tramīgāks un noslēgtāks, nekavējoties ir jāreaģē un ar bērnu jārunā, skaidro Šneidere. Arī paši mācībspēki tiek apmācīti, kā atpazīt, reaģēt un novērst dažāda veida vardarbību skolās. Īpaši nozīmīga loma konfliktu risināšanā ir skolu psihologiem, kuri strādā ar visām iesaistītajām pusēm, tostarp vecākiem.

Šneidere uzsver, ka ļoti svarīgi ir likt varmākam saprast, kādas sekas viņa rīcība var izraisīt, un uzņemties atbildību par pastrādāto. Tāpat upuriem tiek mācīts, kā sevi aizsargāt un stāties varmākam pretī, bet, ja saviem spēkiem bērns pats nespēj tikt galā, tad par notiekošo neklusēt un nekavējoties vērsties pēc palīdzības pie pieaugušajiem.  

Jāpiezīmē, ka nereti vecāki mēdz nedzirdēt savu bērnu palīgā saucienus, uzskatot tos par mazsvarīgiem niekiem, sak, “kurš tad no mums skolas laikā nav ticis apcelts” un “bērnam jāmācās pašam tikt ar savām problēmām galā, citādi izaugs par mīksto”. Diemžēl kā Latvijā, tā citviet pasaulē ir gadījumi, kad šie nesadzirdētie bērni izšķiras par labu radikālam solim – pašnāvībai.

Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) informāciju, visā pasaulē pašnāvība ir viens no pieciem izplatītākajiem nāves cēloņiem 15 līdz 19 gadus vecu jauniešu vidū.

Kopumā pusaugu zēni pašnāvību izdara biežāk nekā meitenes, tomēr starp meitenēm ir divas līdz trīs reizes lielāks pašnāvības mēģinājumu skaits. Nesen veikts pētījums atklāja, ka Latvijā ir viens no augstākajiem jauniešu pašnāvību rādītājiem Eiropā – mūsu valstī vecuma grupā no 15 līdz 19 gadiem vidēji tiek veiktas 11 pašnāvības uz 100 000 personām (WHO, 2016).

Psiholoģe uzsver, ka vecākiem noteikti būtu jāreaģē arī tad, ja bērns stāsta, ka pret kādu viņa klasesbiedru citi izturas vardarbīgi. “Šiem bērniem, tā saucamajiem vērotājiem, ir liels spēks pārtraukt vardarbību, vēršoties pēc palīdzības pie pieaugušajiem upura vietā,” skaidro psiholoģe, piemetinot, ka viņas pieredzē ir vairāki pozitīvi gadījumi, kad skolēni ir ziņojuši par klasē notiekošo vardarbību un tā tikusi apturēta.

Šneidere norāda, ka fizisko un emocionālo vardarbību ir papildinājusi arī kibervardarbība jeb pazemošana interneta vidē, kas ir kļuvusi teju vai nekontrolējama. Izsmejošas bildes, ķengājoši komentāri un pat izteikti draudi – tas viss var palikt pedagoga acīm nepamanīts, tāpēc īpaši svarīgi ir mudināt bērnus nebūt vienaldzīgiem un reaģēt uz vardarbību.

Bet kā ir ar likumdošanu? Vai tā tiešām ir kļuvusi pārāk bezzobaina pret bērniem-varmākām?

Kā skaidro Lauma Zariņa, Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības nodaļas vecākā speciāliste, Valsts policijā reģistrēto notikumu skaits par vardarbību skolās pērn audzis aptuveni par piektdaļu. Šeit gan jāuzsver, ka iemesls tam ir nevis pieaugošā vardarbība mācību iestādēs, bet fakts, ka gan skolēni, gan viņu vecāki, gan pedagogi ir kļuvuši zinošāki par iespējām aizstāvēt bērna intereses ar likuma palīdzību un aizvien biežāk izvēlas neklusēt par redzēto vai piedzīvoto.

Tiesā izskatot jebkuru likumpārkāpumu, kuru veicis vai kurā bijis iesaistīts bērns līdz 14 gadu vecumam, ir īpaši svarīgi izvērtēt vecāku atbildību, jo tieši vecāki vai aizbildņi ir atbildīgi par bērna rīcību. Līdz 14 gadu vecumam bērns nav saucams pie kriminālatbildības, pat ja ir pierādījumi par viņa veiktu likumpārkāpumu, taču, sākot ar 11 gadu vecumu, bērnam par dažādiem nodarījumiem tiesa var piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus – personai var tikt izteikts brīdinājums, var tikt uzlikts par pienākumu atvainoties, bērnu nodot galvojumā vecākiem vai aizbildņiem, citām personām, iestādēm vai organizācijām uz laiku no 6 mēnešiem līdz 1 gadam, bet ne ilgāk kā līdz 18 gadu vecumam, kā arī var tikt piemēroti uzvedības ierobežojumi, piemēram, aizliegt satikties ar konkrētām personām, regulāri reģistrēties Valsts policijā u.c  

Tāpat audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi var būt sabiedriskais darbs vai ievietošana nepilngadīgo sociālās korekcijas izglītības iestādē uz laiku.

Sasniedzot 14 gadu vecumu, nepilngadīgajām personām iestājas administratīvā un kriminālā atbildība, kas nozīmē, ka personu atbilstoši Krimināllikumam un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksam iespējams reāli sodīt par izdarītajiem pārkāpumiem. Par smagāka rakstura noziegumiem, piemēram, personas novešanu līdz pašnāvībai vai tās mēģinājumam var draudēt pat brīvības atņemšana.

Nepilngadīgai personai, kurai iestājusies kriminālatbildība, var tikt piespriests arī piespiedu darbs, naudas sods (šeit gan jāatzīmē, ka naudas sodu var piespriest tikai tiem nepilngadīgajiem kuri sasnieguši 15 gadu vecumu un kuriem ir savi ienākumi – stipendijas, darba algas, pabalsts u.c.) vai uzlikts par pienākumu ar savu darbu novērst radītā kaitējuma sekas. Tāpat var tikti piespriesti augstāk minētie audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi.

“Lai novērstu vardarbību skolās, policija veic pamatīgu preventīvo darbu - nepilngadīgo lietu inspektori dodas uz mācību iestādēm, lai tiktos ar pedagogiem un skolēniem, lasītu dažādas lekcijas un informētu par likumdošanu. Tāpat likumsargi izvērtē drošības riskus mācību iestāžu vidē un aktīvi sadarbojas ar citām institūcijām,” skaidro Zariņa.

Valsts policijas pārstāve, līdzīgi kā Šneidere, aicina kā pieaugušos, tā skolēnus nebūt vienaldzīgiem attiecībā uz novērotu vai piedzīvotu vardarbību mācību iestādēs, jo tikai tā ir iespējams mazināt varmācību un, iespējams, izglābt kāda bērna dzīvību.