"Mēs neesam nodevēji." Venecuēlas Nacionālās gvardes dezertieru stāsti (21)

Gados jaunie Nacionālās gvardes karavīri guļ uz plāniem matracīšiem, kas noklāti uz grīdas. Uz balkona žūst zābaki, ko dezertieri saslapināja, brienot pa Tačīras upi.

"Man nepatika, ka cilvēki uz mani lūkojas kā uz vienu no viņiem," saka seržants Horhe Torress, ar "viņiem" domājot Venecuēlas autokrāta Nikolasa Maduro valdības spēkus. "Es tāds neesmu."

Sestdien izplēnēja Venecuēlas opozīcijas plāns ievest trūkuma mocītajā valstī humāno palīdzību. Maduro lojālie karavīri nobloķēja ceļu automašīnām, kurās iedzīvotājiem tika vesti medikamenti un pārtika. Tas noveda pie līdz šim lielākā dezertēšanas viļņa Venecuēlas krīzes laikā. Kopš sestdienas uz Kolumbiju aizbēguši 326 dezertieri, paziņojis kolumbiešu migrācijas dienests. Galvenokārt tie ir zema ranga karavīri.

Vairāki desmiti karavīru, kuriem Kolumbijā nebija ne radu, ne paziņu, apmetušies kāda mācītāja atvēlētā miteklī. Tur dezertējušie venecuēliešu karavīri cenšas sazināties ar valstī palikušajiem ģimenes locekļiem, pieteikties patvērumam Kolumbijā un izdomāt, kā rīkoties tālāk.

"Diemžēl tieša intervence ir vienīgais veids, kā panākt šīs valdības aiziešanu, - un visa Venecuēla to zina," saka seržants Hosē Gomess. "Tikai starptautiskajai kopienai ir vara."

Sarunā ar AP žurnālistiem deviņi Nacionālās gvardes karavīri apraksta dienu, kad viņiem tika dots rīkojums nepieļaut humānās palīdzības kravu iebraukšanu Venecuēlā. Baidoties nonākt ieslodzījumā, daudzi pakļāvās pavēlei un atzīst, ka pret protestētājiem lietoja asaru gāzi. Divi atklāja, ka iesaistījās plānā tomēr ielaist valstī humāno palīdzību, taču tas cieta neveiksmi. Visi karavīri bēga spontāni, līdzi neņemot neko vairāk kā vien formastērpu, kas viņiem bija mugurā.

"Dēls, ja šā lēmuma mērķis ir glābt tavu dzīvību un radīt pārmaiņas, tad dari to," vienam no karavīriem pavisam īsā telefona sarunā sacīja tēvs. Pēc tam jaunais vīrietis skriešus metās pāri robežai.

Venecuēlas bruņotie spēki tradicionāli bijuši politisko konfliktu izšķīrēji, piemēram, 1958.gadā tie padzina diktatoru Markosu Peresu Himenesu. Taču augstākās militārās aprindas ir uzticīgas Maduro, kurš negrasās atdot varu opozicionāram Huanam Gvaido, kuru kā prezidenta amata pārņēmēju atbalsta daudzas valstis, tostarp arī Latvija.

Karavīri stāsta, ka Maduro militārajās aprindās nepakļaušanās netiekot paciesta - par to draud arests, bet Venecuēlas cietumi kļuvuši par sinonīmu spīdzināšanai. Tādiem karavīriem kā Gomess, kuri vēlējās humānās palīdzības iekļūšanu Venecuēlā, nekas cits neatlika, kā sekot pavēlēm. Sestdien situācija kļuva saspringtāka: protestētāji sāka viņam sviest ar akmeņiem un Molotova kokteiļiem. Karavīri aizsargājās ar asaru gāzi.

Torresam uz deguna joprojām ir brūce no protestētāju spērieniem, kad viņš padevās Kolumbijas varasiestādēm.

GALERIJA: Sadursmes Venecuēlā

Sadursmju laikā Maduro atbalstošas bruņotu kaujinieku grupas jeb "kolektīvi" šāva nešķirojot; karavīri baidījās par pašu dzīvībām. Nacionālās gvardes karavīru rīcībā ir tāds pūļa savaldīšanai paredzēts aprīkojums kā gumijas lodes un asaru gāze, īstus ieročus viņi nenēsā.

Tāpat kā parastajiem venecuēliešiem, arī zema ranga karavīriem ir pazīstama cīņa ar Venecuēlas hiperinflāciju, kuras rezultātā pārtika un pirmās nepieciešamības preces sasniegušas galvu reibinošas cenas. Pārtikas un medikamentu trūkuma dēļ bēgļu gaitās devušies apmēram trīs miljoni venecuēliešu.

"Tu zini, ka pašam mājās nav pat kilograma rīsu," sacīja kareive, kura vēlējās palikt anonīma. "Un man tur jāpaliek cīnīties? Kādēļ?"

Pirms diviem mēnešiem Gomess noskatījās, kā viņa jaundzimušais dēls nomira 15 minūtes pēc piedzimšanas, jo slimnīcā nebija elpināšanas aparāta. Torress norāda, ka viņa lēmumu dezertēt iespaidojusi tuvinieku nāve, ko būtu bijis iespējams novērst vai vismaz aizkavēt, ja valstī joprojām būtu adekvāta veselības aprūpes sistēma.

Kad Maduro pirmoreiz paziņoja, par valstij tik ļoti nepieciešamo humānās palīdzības kravu bloķēšanu, Nacionālās gvardes šoferis Torress ar trim citiem karavīriem plānoja ar bruņumašīnām nojaukt barikādes, lai pavērtu ceļu palīdzības sūtījumiem. Tas neizdevās, un Torress dezertēja.

Gomesa lūzuma punkts pienāca, kad viņš redzēja, kā citam Nacionālās gvardes karavīram sejā tika iemests Molotova kokteilis. Lai arī karavīrs bija smagi ievainots, komandieris neļāva izsaukt ātro palīdzību un aizvest viņu uz slimnīcu. "Viņi manis dēļ nepakustinātu ne pirkstu," uzskata Gomess.

Bēgšanas laikā Gomesam bija jāizvairās no "kolektīvu" lodēm. Kad viņš sasniedza Kolumbijas teritoriju, jaunais vīrietis ieraudzīja vietējos karavīrus, pacēla rokas un sauca: "Es padodos!"

Daudzi intervētie dezertieri atzīst - viņi baidās, ka sievām un bērniem būs jācieš viņu lēmuma dēļ. 

Visi saka, ka neuzskata sevi par nodevējiem, bet gan par karavīriem, kuri vēlas, lai Venecuēla kļūtu par demokrātisku valsti. "Mēs mainīsim vēsturi. Mēs esam vēsture," ir pārliecināts Torress.