Katiņas slaktiņš: kad PSRS noslepkavoja 22 tūkstošus poļu un vainu uzgrūda nacistiem (33)

Masu slepkavības pasūtīšana

Pēc tam, kad 1939. gadā Poliju sadalīja Vācija un Padomju Savienība, lielākā daļa Polijas pamatiedzīvotāju, kas nederēja militārajam dienestam (sievietes, bērni un seniori), tika izsūtīti uz Krievijas ārēm, lai ietu bojā bada nāvē vai kalpotu padomju vajadzībām. Tomēr kādu citu Polijas sabiedrības daļu sagaidīja pavisam citādāks liktenis.

To nelaimīgo cilvēku vidū bija poļu militārpersonas un padomju režīmam politiski naidīgi ļaudis, piemēram, politiķi un zemes īpašnieki, kā arī intelektuāļi un profesionāļi - rakstnieki, akadēmiķi, inženieri un juristi.

1940. gada 5. martā Staļins parakstīja pavēli iznīcināt 21857 poļus:

“Dažādu kontrrevolucionāru spiegu un sabotāžu organizāciju locekļi, bijušie zemes īpašnieki, fabriku īpašnieki, bijušie poļu armijas virsnieki, valsts amatpersonas un bēgļi ir jāuztver īpaši un tiem jāizpilda nāvessods nošaujot.”

Kopumā aptuveni 14700 poļu militārpersonu un 11000 augsta ranga poļu civiliedzīvotāju tika savākti, lai izpildītu tiem nāvessodu vienā no trim lokācijām: Katiņā, Tverā un Harkovas cietumā.

Upuru rokas tika sasietas uz muguras un aukstasinīgi iešauts pakausī. Visi maijā un aprīlī Katiņas mežā nogalinātie tika sasviesti ar buldozeru izraktā bedrē un aprakti. Tverā savukārt upuri tika pa vienam nošauti skaņu necaurlaidīgā telpā, bet viņu līķi tika sakrauti kravas mašīnās un aizvesti.

Runā, ka ražīgākais padomju bende Vasilijs Mihailovičs Blokins viens pats 28 dienu laikā esot noslepkavojis 6000 vīru.

Katiņas slaktiņa masu kapu atklāšana

Katiņas slaktiņa laikā nogalināto 22000 poļu liktenis netika noskaidrots līdz 1943. gadam, kad nacistu kareivji Katiņas mežā uzgāja masu kapu.

1941. gadā trimdā esošā Polijas valdība piekrita apvienoties ar Padomju Savienību, lai kopīgiem spēkiem cīnītos pret nacistiem. Apmaiņā pret to Padomju Savienībai bija jāatbrīvo poļu militārpersonas, kuras, kā domāja poļi, atrodas ieslodzījumā Katiņā. Padomju Savienība, nevēloties atzīties, apgalvoja, ka ieslodzītie nekur nav atrodami un, iespējams, aizbēguši uz Mandžūriju.

Tomēr 1943. gada 13. aprīlī vācieši Katiņas mežā uzgāja masu kapus, kuros bija aprakti slaktiņa upuri. Nacisti cerēja, ka tagad poļi piesliesies nacistiem cīņā pret Padomju Savienību.

Lai pārliecinātos paši, Polijas valdības pārstāvji devās uz Katiņas mežu un secināja, ka padomju spēki tiešām ir melojuši un ir atbildīgi par slaktiņu. Tiesa, ASV un britu varasiestādes nevēlējās riskēt un zaudēt Padomju Savienību kā sabiedrotos pret nacistiem. Beigu beigās Polija piekrita Katiņas slaktiņā vainot Vāciju.

Liecības un atzīšanās

Kāds amerikāņu virsnieks, kuru nacisti 1943. gadā tika aizveda uz Katiņas slaktiņa vietu, lai viņš kalpotu par liecinieku, vēlāk atcerējās: “Līdz nelabumam salkana sapuvušu līķu smaka bija visur. Blakus kapiem šī smaka bija pilnīgi neizturama.”

Virsnieks pārliecinājās, ka kapā patiesi atrodas poļu virsnieku līķi un tas viss nav nacistu mākslīgi izveidots, lai vainotu PSRS.

Par spīti tam sabiedrotie pieņēma PSRS versiju par notikumiem Katiņas mežā, un tā saglabājās līdz pat 1991. gadam, kad Krievija atzina Padomju Savienības vainu pastrādātajos noziegumos.

Katiņas slaktiņa izmeklēšana atsākās ar jaunu sparu, tomēr tikai 2012. gadā eksperti nonāca pie zināma slēdziena.

20. gadsimta 90. gados Boriss Jeļcins aizveda Staļina parakstīto pavēli uz Varšavu un savas valsts vārdā formāli atvainojās Polijai par Katiņas slaktiņu, tomēr tikai 2012. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa oficiāli paziņoja, ka Katiņas slaktiņš ir uz Padomju Savienības sirdsapziņas.