"Pēdējo reizi es heroīnu lietoju šorīt" (16)

- Ko nozīmē “gribi – negribi”? Tu gribēji izskatīties populārs?

- Tajā laikā tas bija moderni, jā. Gribējās iet kopā ar laiku. Jā, tajā skaitā būt populāram.

- Tie cilvēki, ar kuriem tu toreiz pamēģināji, kas ar viņiem ir tagad?

- 90% no viņiem ir kapos. Pārējie... par dzīvi to nosaukt nevar. Kaut kā izdzīvo, mokās.

- Kādas narkotikas tu savā dzīve esi izmēģinājis?

- Laikam esmu pamēģinājis visas narkotikas. Vienkārši kādam kaut kas patīk, kādam – ne. Es apstājos pie heroīna. 1996. gadā Latvijā parādījās heroīns. Pirms tam tā nebija. Kopš 96. gada tas turpinās.

- Vai tu esi smēķējis “zāli”?

- Jā, protams, ar to sāk visi. Tās ir skolu narkotikas.

- Daudzi uzskata, ka cilvēks, kurš pamēģinājis “zāli”, agrāk vai vēlāk “uzsēžas” uz heroīna. Kā tu to komentētu?

- Jā, visticamāk, tā arī būs. Tas ir pirmais pakāpiens garajās narkotiku kāpnēs. Skola, arodskola. Jaunieši pīpēja “zāli”. Es sākumā vispār nesapratu, kāpēc tā ir jālieto. Ar laiku sapratu un ļoti ilgi pats smēķēju. Nepadomājiet, ka uzreiz seko adata, – tas viss pēc tam. Tas viss notiek pamazām. Vēlāk radās interese par to, kas tad ir tās smagās narkotikas.

- Tu teici, ka tavas pirmās narkotikas bija “ekstazī”. Tas nozīmē, ka “zāli” tu par narkotikām nemaz neuzskati?

- Jā, “zāli” par narkotikām es neuzskatu, tas vispār ir smieklīgi.

- Pirms gadiem pieciem daudzi Latvijas skolēni niekojās ar “spaisu”. Cilvēki iznīcināja kioskus, kuros to pārdeva. Kas notiek tagad? Vai tagad ir iespējams nopirkt “spaisu”?

- Es pīpēju “zāli”, un “spaiss” man jau uzreiz neiepatikās. Es nesaprotu, kāpēc to vispār smēķē. Tas ir psihedēliķis, tu sevi nekontrolē, bet pēc tam tev ir kauns par savu uzvedību.

Man šķiet, ka “spaisa” pašizmaksa ir ļoti zema, to varēja pārdot kā vannas sāļus vai smaržvielas un tā tālāk. To bija iespējams legalizēt, un kāds ar to spēja nopelnīt naudu. Lai kāds tagad smēķētu “spaisu” – tas ir liels retums.

- Ko tu jūti, lietojot heroīnu?

- No sākuma es jutu “kaifu”, tagad vairs neko nejūtu, man vienkārši kļūst “normāli”. Lūk, lai es justos labi - tā, kā jūs jūtaties labi, no rītiem pieceļoties, brokastojot, man vajag lietot heroīnu. Sākumā tas bija aizraujoši.

- Pēc cik gadu lietošanas pārstāj just “kaifu”, bet duras tikai tāpēc, lai dzīvotu?

- Es nesāku durties uzreiz, sākumā es to šņaucu.

1996.gadā tas ieplūda mūsu tirgū. Sākumā ļoti maz maksāja. Toreiz nebija uzsēdināts daudz cilvēku, nebija kam to pārdot. To varēja iegūt gandrīz vai bez maksas.

Tolaik mēs sākām to mēģināt, šņaukt. Tā arī šņaucām, šņaucām, šņaucām. Pēc tam tas sāka kļūt dārgāks un tā kļuva mazāk. Daudzi mani laikabiedri uzsēdās uz adatas. Tas gaidīja arī mani. Kad duries, vajag mazāk narkotiku, mazāk naudas tam, lai gūtu baudu.

- Krievijā populāra bija bīstama narkotika “krokodils”. Kā ar to bija Latvijā?

- Ziniet, kaut kādā brīnumainā veidā Latvijā tas nenonāca. Pat ja nonāca, tad tikai nelielos apjomos. Parādījās, pazuda, daži pamēģināja. Situācija līdzīga kā ar narkotiku “vint”.

- Vai tu pamēģināji “krokodilu”?

- Jā, vairākas reizes.

- Saka, ka atsevišķas narkotikas izraisa paranoju. Tu esi bijis šādā stāvoklī?

- Laikam nē.

- Bet citas sajūtas?

- Tu atslēdzies, kļūsti neadekvāts. Paranoju var izjust no LSD. Tas arī [Latvijā] nav pārāk izplatīts vai arī ir izplatīts ļoti šaurā cilvēku lokā. Līdzīgi kā kokaīns, tā pārāk nav. Jūs ziniet, es apskaužu tos cilvēkus, kuri nekad nav pamēģinājuši.

 Es atdotu visu, lai būtu viņu vietā. Visi mani draugi ir nomiruši, ļoti daudz jaunu cilvēku. Es pat neskaitīšu, nepietiks pirkstu.

Turpinājums sekos.