Ģimenes ārsti bēg no laukiem! Vai papildu samaksa ir risinājums? (44)

Lai nokļūtu līdz Līgatnē vienīgajam ģimenes ārstam, Annas kundzei kopš rudens jāmēro vairāk nekā 10 kilometru, tāpēc viņa pie ārsta pagaidām gluži vienkārši neiet – cer, ka kāds ārsts tomēr piekritīs strādāt gleznainajā pilsētiņā, kas patiesībā gan nekāda pilsēta nav – māju puduri meža ielokā. “Jaunajiem dakteriem laukos riebjas. Valdībai vajadzētu izstrādāt speciālu motivācijas programmu,” saka Anna. Vēl nesen Lejaslīgatnē pieņēma divas ģimenes ārstes, no kurām viena praksi pārcēla uz Siguldu, otra pārcēlās uz Augšlīgatni.

Autobuss, kas savieno “divas Līgatnes”, kursē reti, un no pieturas līdz dakterītei jāmēro labs gabals. Izbraukājot ārstu, paiet apmēram četras stundas, no kurām pusotra jāpavada pieturā, gaidot autobusu. Kur patverties – nav.

Situācijas ķīlnieki ir vairāki simti līgatniešu – pārsvarā gados veci, kuriem nav privātā transporta, bet pie ārsta jādodas bieži. Pašvaldības centieni piesaistīt ģimenes ārstu, pagaidām nav vainagojušies panākumiem. Cerības ir vien uz rezidentiem, kas šovasar praktizēs Līgatnē.

No 1352 ģimenes ārstiem 80% tuvojas pensijas vecumam vai jau ir pensijas vecumā. 80 ārsti ir vecāki par 70 gadiem.

2018. gadā darba vietā nomira trīs ģimenes ārsti.

“Daudzi ārsti varētu doties pelnītā atpūtā, bet viņi nevar atstāt savus pacientus, jo nav, kas strādā,” situāciju kā dramatisku raksturo Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska.

Nav jau gluži tā, ka jauno ārstu nebūtu. Katru gadu rezidentūras programmu pabeidz ap 40 ģimenes ārstu. Rindā uz ārsta praksi gaida ap 150 jauno ārstu, bet tikai retais ir pierunājams doties uz lauku ārstu praksēm. “Kāds no ārstiem vēl izvēlas reģiona pilsētu, bet ne laukus,” saka Kozlovska.

Nu kurš gan gribēs strādāt vietā, kur nav infrastruktūras, nav kur skolot bērnus?

Līdzīga situācija ir visur Eiropā, piemetina asociācijas vadītāja. Daudzas pašvaldības ārstiem piesola dzīvokli un pat automašīnu darbam, bet jaunie ārsti tik un tā nav pierunājami doties uz laukiem.

Ģimenes ārsta vidējā alga ir ap 1100 eiro “uz papīra”, attiecīgi – 780 eiro neto. Vidējais pacientu skaits 1800 cilvēku.

Līga Kozlovska saka, ka 85% ģimenes ārstu ir savas privātprakses, tas nozīmē, ka ārstam jābūt arī uzņēmējam. “Ja ārstam ir vairāk pacientu, viņš strādā brīvdienās, vakaros. Psiholoģiskā spriedze ir milzīga,” saka Kozlovska. Viņa noliedz, ka ārstiem būtu iespēja piepelnīties. Papildu specializācija esot retajam.

"No kurienes rodas tie mīti, ka ārstiem it kā esot līgumi ar farmācijas kompānijām? Protams, nav! Ja zāļu kompānijas atbalsta ārstu apmācību, informācija ir pieejama publiski.”

Lauku ārstiem atšķirībā no pilsētas ir augstāks atbildības slieksnis, jo viņiem ir mazāk iespēju lūgt padomu kolēģiem – speciālistiem. “Lauku ģimenes ārsti ir izolēti – viņiem ātri, vienatnē jāpieņem atbildīgi lēmumi. Ir jāsniedz palīdzība ārpus darba laika, reizēm arī naktī.

Vienatnē jāstrādā ar atkarību pacientiem, depresīviem cilvēkiem.

Daudz ir smagu, paliatīvu pacientu. Turklāt, lai katru gadu turpinātu mācīties, izmaksas ir augstas,” stāsta asociācijas vadītāja.

Īpaši problemātiski ir pierobežas reģioni, kur ģimenes ārsti vispār negrib strādāt. Vienīgais risinājums – feldšera punkts. Piemēram, Latgalē ir vairāki ciemi, no kuriem līdz feldšerim jāmēro attālums, kas laika ziņā aizņem vairāk nekā diennakti.

Līga Kozlovska uzskata, ka risinājums ir tā sauktais lauku koeficients - papildu samaksa par darbu laukos. “Šāda motivācija tiek izmantota visā pasaulē, piemēram, Lielbritānijā, Portugālē. Viens variants ir sadalīt Latviju zonās, otrs – rēķināt samaksu, ņemot vērā katru kilometru no Rīgas, izņemot reģionu pilsētas.”

Tomēr jāteic, ka arī reģionu pilsētās ir problēmas ar ģimenes ārstiem. Ja ārsts saslimst, aizstājēju nevar atrast mēnešiem ilgi.