Smagā pamošanās parastajā dzīvē jeb fanātiķu atgriešanās mājās

Sievietes mirst, bērni tāpat. 2/3 iedzīvotāju tur nometnēs ir zīdaiņi, jaunāki par vienu gadu. Tumšās drānās tērptie sieviešu rēgi tagad prasās atpakaļ uz Eiropu. Žurnālisti ar kamerām ložņā ap kompakti apģērbtām būtnēm, kuru vaibstus saskatīt nav iespējams. Tikai valoda nodod izcelsmes valsti un tautību: somiete, zviedriete, angliete, vāciete, poliete.

Visas grib atpakaļ uz Eiropu, jo bērniem tur būšot labāk – pietiekošs ēdiens, bērnudārzs un viss pārējais. Taču no ticības vai pārliecības viņas atteikties negrasās. Allāhs esot varens, kalifāts kādreiz tikšot izveidots, un neko sliktu viņas citiem nodarījušas neesot. Vai pievienošanās teroristu grupējumiem nav noziegums?

Šaušana ar kalašņikovu neticīgo virzienā, uzticības zvēresti svētajam karam, bērnu dresēšana nežēlības garā un neticīgo nogalināšanas morāle taču ir noziegums. Nē, to viņas nezinot. Vai „pases valstij“ ir jāpieņem šīs sievietes ar bērniem atpakaļ? Par to dažādu valstu likumi spriež atšķirīgi.

Vai islāma valsts (IS) piekritēji drīkst atgriezties Rietumeiropā?

Pirmais par šo procesu izbazūnēja ASV prezidents Donalds Tramps. Vismaz 800 bijušos kaujiniekus Eiropai nāksies pieņemt atpakaļ, jo tuksnesī viņus atstāt nav iespējams. Pagaidām šie vīri atrodas apcietinājumā Sīrijas kurdu apsargātajās nometnēs.

Taču drīz amerikāņi pametīs šo zonu, un nevienam nav skaidrs, ko ar ieslodzītajiem iesākt. Vai uzņemt tos atpakaļ dzimtenē un tiesāt par nodarījumiem pret cilvēci, jeb nāksies izveidot īpašu tiesu jeb tribunālu šādu kara noziedznieku sodīšanai. Vairākās valstīs pastāv viedoklis, ka šiem cilvēkiem un viņu ģimenēm ir jāatņem to valstu pilsonība, no kurām viņi aizbēga karot uz Sīriju un Irāku.

Kāpēc islāmistu propagandistiem izdevās aizvilināt projām no komforta un pārticības zonas Eiropā tik daudz jaunu cilvēku? Par šīm tēmām lieliski diskutē franču žurnālists Dāvids Tomsons savā jaunajā grāmatā: ”Les revenants. Ils étaient partis faire le jihad, ils sont de retour en France” (Seuil, 2016). To var izlasīt arī tulkojumā: ”The returned: They left to wage Jihad, now they’re back” (Polity Press, 2018).

Tomsons ilgstoši strādāja Tunisijā kā sabiedriskā radio korespondents un jau 2012. gadā novēroja, kā salafisti intensīvi aģitēja jaunus cilvēkus iesaistīties ticīgo armijā. Līdzīgas kampaņas norisinājās arī Francijā un Beļģijā. Šos avotus Daniels izmantoja savās reportāžās. Tolaik Francija smagi cieta no teroristu uzbrukumiem: 2015.-2016. gadā tika nogalināti 238 un 900 ievainoti. Ieskaitot uzbrukumus redakcijai Charlie Hebdo un koncertzālei Bataclan. Tieši interneta komunikācija ar savām iespējām bija galvenais teroristu propagandas iespēju pastiprinātājs.

Paradoksāli, ka terorisma sludinātāji varēja pavisam atklāti izmantot sociālos medijus saviem mērķiem un nekādi šķēršļi šajās aktivitātēs viņiem netika radīti. Tomsons grāmatā plaši izmanto teroristu žargonu, un viens no šā vārdu krājuma apzīmējumiem ir tā saucamā džihādistu sfēra - interneta telpa, kurā terorisma sludinātāji un piekritēji bija izveidojuši savu ideoloģisko universu.

Šajā bezrobežu telpā bija iespējams pilnīgi viss: apprecēt „varoni“ un „nevainīgu princesi“, atrast vajadzīgos veikalus, saņemt konsultācijas no Korāna ekspertiem vai plānot un organizēt atentātu. Šim nolūkam IS izmantoja galvenokārt legālās Facebook vai Youtube platformas. Diezgan ilgi islāmistu kaujinieki varēja neslēpti un brīvi (nesodīti) izmantot šos sociālos medijus kaujinieku piesaistīšanai un ideju aģitācijai. Salīdzinoši vēlu viņiem to aizliedza, un tad nācās pāriet šifrētas informācijas līmenī.

Tas notika tā

Viens no Tomsona varoņiem Zoubers tika pierunāts kļūt par islāma kaujinieku 16 gadu vecumā. Ar interneta starpniecību. Mošejā par šādām lietām Francijā tolaik skaļi runāt nedrīkstēja (visur rēgojās policisti), taču Facebook to varēja apspriest brīvi, skaļi, publiski un netraucēti. Pēc septiņiem mēnešiem puisis jau brauca uz Sīriju.

Tur tika pavadīts viens gads, pēc tam pārcelšanās uz Turciju un visbeidzot bēgšana atpakaļ uz mājām Francijā. Par apzinātu pievienošanos teroristiem viņu 2015. gadā tiesāja, un pēc tam nācās izciest sodu. Sākumā ieslodzījuma vietā un pēc gada ar elektronisko aproci. Viņš apgalvo, ka ikdiena Sīrijā esot bijusi atbaidoša un tāpēc viņš samērā ātri sapratis, ka jābēg projām. Bēgšana nenozīmēja tikai dezertēšanu no kara zonas, bet arī atteikšanos no reliģijas.

Tā tas arī notika, tagad šis cilvēks sevi dēvē par „bijušo musulmani“. Šodien viņu aicina uz skolām baidīt bērnus ar savu pieredzi. Iebaidīt un brīdināt, neaizrauties ar kara romantiku un fanātismu. Taču viņš šajā jomā ir izņēmums. Pārējie repatrianti paliek pie sava un turpina iesākto reliģiskā fanātisma līniju arī pēc atgriešanās atpakaļ Francijā. Apturēt šo procesu pagaidām nav izdevies. Fanātiķu neitralizēšanas nometni nācās slēgt, jo ieslodzītie no tās izbēga un devās pa taisno atpakaļ uz fronti Sīrijā.

Safija un Lena izturas pret notikušo pavisam citādi nekā Zoubers. Viņas pieder to islāma kaujinieku kategorijai, kas joprojām ir lojāli savām terorisma idejām. Piemēram, Safija atbēga atpakaļ uz Franciju tad, kad saprata, cik smagas būs viņas dzemdības Sīrijā. Uz robežas tika aizturēts viņas vīrs, taču pati vieglāk izkļuva robežu filtram cauri. Kopš 2014. gada Francija aiztur visus vīriešus - kaujiniekus, kas atgriežas no terorisma zonas. Pret sievietēm izturas iecietīgāk.

Safija laida pasaulē mazuli komfortabli, taču ar Franciju joprojām nav apmierināta. Braukšot projām, jo te neesot labi. Uz kurieni? Iespējams, ka uz Jemenu. Tas, ka tur plosās karš un ir bads, viņu neinteresē. Arī Lenai (22 gadus vecai) riebjas Francija. Lai gan te ir atgriezusies atpakaļ pēc ilgstošas uzturēšanās Sīrijā, kurā esot vīlusies.

Viņa attieksmē pret Rietumu pasauli ir vēl nesaudzīgāka un skaļi paziņo, ka uzbrukums Charlie Hebdo redakcijai esot gaišākā un laimīgākā diena viņas mūžā. Uzbrukuma brīdī viņa esot atradusies Sīrijas pilsētā Rakā, kurā visi uz ielas gavilējuši par asinspirti Parīzē – cilvēki smējušies un mašīnas taurējušas. Lena arī plāno atkal pamest Franciju un braukt uz ticības valsti.

Kāpēc šie cilvēki ienīst savu valsti

Lena, Safija un Zoubers ir jaunieši, kas dzimuši musulmaņu ģimenēs, kurās strikti tiek ievēroti reliģijas rituāli. Iespējams, ka reliģiskā pārliecība ir motīvs viņu vēlmei iesaistīties IS nāvinieku brigādēs un kaujinieku rindās. Tos aktīvi atbalstot. Taču islāma teroristu vidū ir arī kristieši, kas pārgājuši musulmaņu ticībā. Piemēram, Kevins.

Dāvida Tomsona grāmatā viņš raksturots kā katolis, kas pusaudža vecumā pārgājis musulmaņu ticībā. Jau 20 gadu vecumā precējies un kopā ar sievu devies karot Sīrijā. Četrus gadus vēlāk pieteicies Francijas konsulātā Turcijā ar lūgumu atļaut atgriezties atpakaļ dzimtenē.

Tobrīd viņš plānoja vest līdzi savas četras sievas un sešus bērnus. Pēc garām diskusijām mēnesi vēlāk Kevins 2016. gadā (kopā ar ģimeni) šķērsoja Sīrijas robežu ar Turciju. Pašu Kevinu aizturēja turku policija, bet sievas izraidīja uz Franciju. Sievas nopratināja, bet Kevins viņām pievienojās tikai sešus mēnešus vēlāk.

Francijas policijai Kevins bija ķēriens. Interpols jau sen bija ievietojis viņa uzvārdu ANO bīstamāko teroristu sarakstā. Viņš bija aģitējis kaujiniekus un būtiski ietekmējis IS struktūru. Iespējams, ka "Islāma valsts" finansēja viņa lielās ģimenes atgriešanos Francijā.

Tāpēc nav skaidrs, vai šādi cilvēki patiešām vēlas pamest karu sev aiz muguras, vai atgriežas, lai atriebtos tālāk. Pats Kevins publiski zvēr, ka vīlies ticīgo valsts sapnī, IS brutalitāte esot nejēdzīga un pati organizācija piesūcināta ar paranoju.

Taču tagad visi vairs atgriezties nevar. Tie Francijas pilsoņi, kas pašlaik aizturēti kā islāmistu kaujinieki, piemēram, Irākā, būs spiesti sagaidīt savu tiesas procesu un izciest sodu tur. Uz vietas. To nolēmis Francijas prezidents Emanuels Makrons.

Turpretī Francijas pavalstnieki, kas patlaban atrodas tā saucamajos amerikāņu cietumos, tiks nogādāti Francijā un tiesāti dzimtenē. Pretējā gadījumā viņi izvairīsies no soda, bēgot pēc ieslodzījuma vietas likvidēšanas. Ticība, pārliecība reizēm var pārvērsties neloģiskā apsēstībā, kas izskaidro naidu pret liberālu dzimteni, vecākiem, vērtībām un morāli. To pašu, kas visiem cilvēkiem piešķir vienādas tiesības un pienākumus.

Domājot par šo Kevinu, Lenu un pārējiem, kas vispirms noticēja islāmistu murgiem, pēc tam pārcēlās uz dzīvi ellē, lai pēc pāris gadiem atgrieztos atpakaļ mājās ar rūgtumu sirdī, prātā nāk pašmāju teroristi.

Tie paši, kas šeit palika pēc dziesmotās revolūcijas kā izolēta kremlīnu teroristu šūniņa. Kūdīja savus bērnus Kremļa loģikā, iedvesa viņos naidu pret valsti, kurā dzīvo. Vaimanāja par zudušo ļaunuma impēriju Padomju Savienību un visiem spēkiem cenšas traucēt Latvijas attīstību progresa virzienā ņemoties 9. maijā ap okupācijas pieminekli Pārdaugavā.

Ja viņiem kaut 4 - 5 gadus nāktos padzīvot savā sapņu pasaulē, kas iepazīta no Kremļa televīzijas kadriem, tad morālās paģiras nebūtu ilgi jāgaida. Taču viņi turpina ticēt kremlīnu un Putina meliem Latvijā tieši tāpat kā pirmklasnieki Ziemassvētku rūķītim un olzaķim. Kādi un kas viņi ir? Šo teroristu analīze ir jau nākošā raksta tēma, taču vienu varu pateikt jau iepriekš – tie nav tikai daļa krievvalodīgo.

What should be done with European citizens who have joined IS and now want to return home?

The case of "runaway bride" Shamima Begum has sparked a fierce debate. pic.twitter.com/2HMHinqtnG

— DW News (@dwnews) March 7, 2019