Kā pēdējos gados jau ierasts – 8. martu arī šogad daudzi uztvēra nevis kā sieviešu solidaritātes, bet gan vīriešu kaunināšanas dienu, un internets priecēja ar neskaitāmiem nosodījuma pilniem tvītiem un rakstiem par graujošo dzimumu nevienlīdzību.
Lūsis komentē ⟩ Piedodiet, ka esmu vīrietis (34)
Izlasīju vairākus rakstus, kuros statistiski apskatīta nevienlīdzība un dati nepārprotami liecina, ka problēma tiešām pastāv gan atšķirībā starp dzimumu saņemto atalgojumu, gan arī sabiedrības kopīgajā skatījumā par to, kur tad īsti ir sievietes vieta. Piemēram – 74% Latvijas iedzīvotāju piekrīt apgalvojumam, ka sievietes nozīmīgākā loma ir rūpēties par mājām un ģimeni, nevis veidot karjeru un pelnīt naudu.
Ja bez jebkādas devas ironijas piekrītu, ka dzimumu vienlīdzības jautājumos līdz pilnībai vēl tāls ceļš ejams, tad to pašu tomēr nevaru teikt par jaunā viļņa feministu komentāriem šajos jautājumos, kurus caurstrāvo “vīrieši mūs apspiež” argumentācija, savukārt ziedu pasniegšana svētkos nu jau tiek uztverta kā maskulinitātes un pārākuma izrādīšana pār sievietēm.
Tiesa, dzimumu diskriminācijas kontekstā nedrīkst neņemt vērā faktu, ka sieviešu Latvijā ir vairāk nekā vīriešu, tāpēc lielākā daļa no jebkuras iedzīvotāju aptaujas respondentiem būs tieši sievietes. Sekojoši – arī no iepriekš minētajiem 74% iedzīvotāju, kas uzskata, ka sievietei jārūpējas par mājām un ģimeni, lielākā daļa ir pašas sievietes. Savukārt, ja sievietes ir tās, kas lielākoties rūpējas par ģimeni un audzina bērnus, tad viņas pašas ir arī tās, kuras šādu pasaules skatījumu un iedalījumu ieaudzina saviem dēliem un meitām, kas veidos nākotnes statistiku.
Runājot par atalgojuma atšķirību – saprotams, ka to ietekmē tādi faktori kā bērnu kopšanas atvaļinājumi, nepilnu slodžu darbs un citi, bet tiem paralēli publiskajā vidē bieži izskan arī viedoklis, ka vīriešiem maksā lielākas algas tikai tāpēc, ka viņi ir vīrieši. Domāju, ka, apskatot šo jautājumu, nedrīkst nepieminēt, ka statistiski sieviešu vadītāju Latvijas uzņēmumos ir vairāk nekā vīriešu, kā rezultātā varam secināt, ka arī šo diskrimināciju lielākoties rada pašas sievietes, par identisku darbu citām sievietēm maksājot mazāk.
Kā nākamo piemēru vēlos minēt bieži izskanējušo šausmināšanos par to, cik procentuāli maz sieviešu ir ievēlētas Saeimā. Tā, protams, ir kliedzoša dzimumu diskriminācija, tomēr vēlos atgriezties divas rindkopas atpakaļ, kur jau minēju, ka sieviešu Latvijā ir vairāk nekā vīriešu, tāpēc nav jābūt Einšteinam, lai saprastu, ka arī par šo statistiku lielāko daļu atbildības jāuzņemas pašām sievietēm, kas vēlēšanās savilkušas plusus stiprā dzimuma pārstāvjiem.
Lai pēc šīm rindām mani nesāktu apsaukāt par šovinistu cūku, kurš atļaujas visās pasaules problēmās vainot sievietes, teikšu – tā nebūt nav, tomēr man ir kategoriski iebildumi pret to, ka par visu ļaunuma sakni tiek padarīti vīrieši. Neviens ar varu nepiespiež izvēlēties mazāk ienesīgas karjeras vai apprecēt sūdīgus, agresīvus vīriešus. Ja tomēr ļoti vēlamies tajā kādu vainot, tad tā varētu būt stereotipos balstīta audzināšana no abu vecāku puses. Vai arī viena vecāka, ja ģimene dzīvo šķirtā laulībā, tomēr šajā gadījumā – ak vai – atkal bērnu audzināšanā dominē pašas sievietes.
Ja mana kolēģe savu rakstu par šo tēmu noslēdza ar tekstu: “Varbūt 8. martu vajadzētu padarīt par dienu, kad padomājam par šādiem jautājumiem, nevis tikai pasniedzam ziedus?”, tad es ierosinu labāk par šiem jautājumiem padomāt visas pārējās gada dienas, bet Sieviešu dienā vienkārši nedaudz atslābt, izbaudīt sev veltīto uzmanību un priecāties par ziediem.