“Kleitu stāsti”: Rēzijas Kalniņas kleitu noslēpumi

"Ivonna (Burgundijas princese) man ir ārkārtīgi mīļš un tuvs tēls. Atšķirīgs no, iespējams, daudziem citiem. Stāsts par to ir tāds - režisors Romāns Kozaks atbrauca no Maskavas iestudēt izrādi "Ivonna, Burgundijas princese".

Mans tēls Ivonna būtībā izrādē izrunā tikai četrus teikumus ... varbūt pat tikai četrus vārdus.

Tā ir tāda klusējošā loma..." stāsta Rēzija un šajā mirklī paklusē, it kā veltītu lomai īpašāku atmiņas mirkli. 

Kā tad attīstījies un tapis šis tēls? "Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa sākumā Ivonnas tēlu piedāvāja kā tādu tīneidžeri, kura visu laiku košļā košļeni, klausās mūziku austiņās, tāpēc arī nerunā un vispār nav pieslēgusies ārējai pasaulei. 

Bija pagājis mēnesis, un režisors turpināja strādāt ar visiem aktieriem, izņemot mani. Kļuvu mazliet nervoza, arī režisors teica, ka viss ir - visi tēli ir, izņemot titulvaroni... Un tad kaut kādā veidā Ivonna atnāca

- tēls pieklauvēja pie manis," smaidot atceras Rēzija. "Es zvanīju Ilzei Vītoliņai un teicu - man ir skaidrs, kāda viņa ir, kas viņa ir un ka viņa nav no šīs planētas. Es redzu, ka viņa ir tā kā tādā tīklā - tā kā noķerta zivtiņa. Jo arī izrādes beigās viņa aizrijas ar karūsu un mirst..." Rēzija, stāstot par kleitu, paspēj mums arī atklāt pašas izrādes domu: "Būtībā Ivonna mirst no tā, ka visiem šīs pasaules cilvēkiem viņa šķiet tik ļoti neparasta, neadekvāta un nepareiza, ka viņa caur to savu redzējumu izprovocēja cilvēkus atklāt sevī visas tās tumšās puses. Visas savas ēnas un iekšējos noziegumus...." 

Tērpam klāt vēl nāk tamborēta cepurīte, kurai no filca bija radīta paaugstināta galvas forma, kas radīja asociāciju ar NLO. Arī kustējās Rēzijas varone izrādē tā, it kā rokas būtu plezniņas, spuriņas. "Ivonnai bija arī pleznveidīgas tamborētas čībiņas," detaļas atklāj aktrise. 

Rēzija, stāstot par Ivonnas kleitu, ar mums dalās īpaši siltās sajūtās, glaudot kleitas plecu, viņa nedaudz paklusē, bet atzīst to, ko jau jutām, klātesot no paša stāsta sākuma: "Kleita man ir ārkārtīgi mīļa un, uzģērbjot šo kleitu, tēls pilnīgi iemiesojas manī. 

Šis ir tēls, pēc kura es skumstu... Tam bija tikai jāļaujas, netaisot ne prīmu, ne dīvu. Ne skaistu, ne nesmuku.

Ir sniega cilvēki un ir cilvēki, kuri no okeāna uznirst un pēc tam nonirst atpakaļ..."

Kleita nr. 2: “Spēks” (izrāde “Marija Stjuarte”)

Autore - Ilze Vītoliņa

Vecums - 9 gadi

"Šī Elizabetes loma, iespējams, bija sākums kādai iekšēja spēka izjūtai manī pašā," par otro kleitu Rēzija stāstu sāk bez ievada un personificē ar sevi. "Spēka, kurš aizstāv taisnību, mīlestību un ir godīgs..."

"Pirms katras izrādes, uzvelkot šo Ilzes Vītoliņas radīto pasakaino kleitu, iztaisnojas mugura. Mans kolēģis Āris Rozentāls (šā gada sākumā mūžībā devies Dailes teātra aktieris - red.) uzdāvināja man gredzenu ar zaļu akmeni, kas bija leģendārās aktrises Vijas Artmanes, kad viņa spēlēja Elizabetes lomu," par tēla un tērpa spēku stāsta Rēzija.

Aplūkojot kleitu, top skaidrs, ka tās nēsāšana nav arī bijusi viegla - tās audums ir smags un arī korsetes daļa šķiet cieša. "Šo kleitu nebija viegli nēsāt, jo arī režisors bija uzlicis mizanscēnas, kur es skrienu, straujā ritmā jāizdejo deja, jāskrien augšā, tad jāskrien lejā caur vestibilu un jānonāk atpakaļ pa citām trepēm un jāuziet pēc 5 minūtēm uz skatuves bez aizdusas. Bez pazīmēm, ka kleitā nupat veikts sprints," atceras un mums uzbur ainiņu Rēzija. 

Tomēr arī kleitas neērtumā dzimst tās noslēpums un spēks. "Tajā laikā bija modē, ka apspiestas ir jebkādas sievišķīgas formas, tāpēc, uzvelkot šo kleitu, lai gan elpoju augstāk par diafragmu, tas atsauc iekšēju aristokrātiju.

Sievietes spēks. Sieviete, kura nevar atļauties salūzt; ja pat lūst, nevar atļauties salūzt. Karaliene, kura nevarēja atļauties būt sieviete.

Viņa pārstāvēja milzu monarhiju, tajā laikā tas nebija raksturīgi..." aktrise ietur pauzi un, it kā saplūstot no jauna ar Elizabetes tēlu, nobeidz stāstu par šo kleitu.

"Manas jaunās dzīves sākums. Kaut kādu daļu no neatkarības, ko es Elizabetē izspēlēju, viņa man ir iedevusi mantojumā."

Kleita Nr.3: “Vieglums” (Amoralle)  

Autore - Inese Ozola 

Vecums - 1 gads

"Šī kleita, ieskaitot skaisto aksesuāru ap kaklu, saucas vieglums. Domāju, komentārus tā neprasa un var uzreiz atpazīt, ka tā ir "Amoralles" kleita. Viena no Ineses Ozolas sievišķīgajiem, vieglajiem ... radījumiem. Kleita, kas ir izlidojusi ar mani pusi pasaules - gan Eiropu, gan Austrāliju.

Kaut kādā ziņā tā ir vieglums, jo to var saņurcīt čemodānā, izņemt ārā, un viņa ir perfekta. Kleita, ar kuru nav problēmu. Jebkurā situācijā, arī mājās uzvelkot, sieviete sajūtas viegli, jo audums ir pasakains un komplimentārs jebkurai sievietei.

Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē es jūtos ļoti viegli. Ļoti sievišķīgi un, jā, pat ne tik daudz priecīga, cik laimīga.  Izmainās gaita un garastāvoklis. Kā saka Inese, jāuzkrāso sarkanas lūpas un ej - es saku, uzvelc jebkuru no Amoralles kleitām un ej..."

SKATIES VAIRĀK BILŽU GALERIJĀ! 

“Kleitu stāsti”: Kristīnes Zadovskas kleitu noslēpumi