Daudzas no šīm kustībām mēdz norakstīt kā vienkāršu "troļļošanu" - mētāšanos ar provokatīvām frāzēm, lai izraisītu reakciju lasītājos. Iespējams, viņi paši nemaz netic tam, ko raksta, bet tikai barojas no negatīvās uzmanības. Taču tādi argumenti kā "tas taču ir tikai internets" neiztur kritiku laikmetā, kad "troļļošana" arvien biežāk noved pie reālas, destruktīvas rīcības. Tarants savā manifestā skrupulozi uzskaita mērķus, ko vēlējās sasniegt ar slaktiņu Jaunzēlandē. To vidū - "musināt uz vardarbību, atriebību un tālāku šķelšanos eiropiešu" un musulmaņu vidū un "radīt konfliktu ASV starp divām ideoloģijām par ieroču turēšanas jautājumu", kas varētu novest pie pilsoņu kara un sašķelt ASV "politiskajās, kultūras un, kas vissvarīgāk, rasu nometnēs". Manifestā viņš aicina savus domubiedrus uz jauniem teroraktiem, kā arī cer, ka viņu pretinieki atbildēs ar to pašu.
Pēdējo gadu nāvējošākos slaktiņus labējie radikāļi pastrādājuši vienatnē vai nelielās grupās, bez liela mēroga koordinācijas. "Taču tas nenozīmē, ka vientuļnieki un autonomās šūniņas neiedvesmojas viena no otras," norāda žurnāls "Foreign Policy". Gan Tarants, gan Hasons iedvesmojās no Breivīka, kurš 2011.gadā Norvēģijā noslepkavoja 77 cilvēkus. Breivīks ir viens no nedaudzajiem teroristiem, kurš pats radikalizējies internetā, nepieslienoties nevienai teroristu organizācijai. Pēc slaktiņa "Tumblr" un citās aktuālajās platformās saradās Breivīkam veltīti blogi - iespējams, ka viņa slava astoņus gadus vēlāk iedvesmoja vismaz divus teroristus.