Uzņēmējs: "Nevajag demonizēt Latviju un nevajag glorificēt Igauniju" (24)

Arī Latvijai ir savs elektronisko pakalpojumu portāls “Latvija.lv”. Uzņēmējs saka, ka ir ļoti labi, ka šāda sistēma pastāv, taču tā ir lietotājam sarežģīta.

“Šajā sistēmā autorizācija notiek nevis ar ID karti, bet ar citiem līdzekļiem. Problēma ir tā, ka tur katru reizi ir jāaizpilda informācija par sevi – vārds, uzvārds, personas kods... Taču igauņu filozofija ir tāda, ka autorizējoties atkārtoti, vairāk personas dati nav jāvada – var uzreiz darīt to, kas nepieciešams. Šāda pieeja ļoti atvieglo e-vides lietošanu,” saka Bērtulis.

Uzņēmējs iezīmē arī būtiskas atšķirības nodokļu administrēšanas politikā. Viņš atgādina, ka bijušā Igaunijas Nodokļu un muitas pārvaldes (Igaunijas analogs VID) vadītāja Mareka Helma vadībā tika ieviestas vairākas reformas, kas ievērojami atvieglo dzīvi. Tā, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma tika izveidota tā, ka rezidenti, kas maksā nodokli, savstarpējos darījumos izsniedz rēķinus caur EDS, nevis sūta ierakstītās vēstules.

“Tas nozīmē, ka viņu VID, kur strādā pusotrs tūkstotis cilvēku, jau internetā redz visu naudas plūsmu. Igauņi nesniedz PVN atskaites, jo to dara viņu nodokļu dienests,” stāsta uzņēmējs.

Attieksmes ziņā Latvijas un Igaunijas ieņēmumu dienesti ir līdzīgi – abu valstu dienestu speciālisti vispirms konsultē uzņēmēju, taču, ja redz, ka turpinās negodīga prakse, tad tiek īstenoti kādi soda pasākumi.

“Līdzīgi ir arī ar privātpersonu deklarācijām – Igaunijā VID sniedz deklarācijas iedzīvotājiem, jo viņiem viss ir redzams – gan naudas plūsma bankas kontos, gan ienākumi. Tajā deklarācijā jau automātiski ir pieejama informācija, kāda ir atmaksa no ārstniecības pakalpojumiem. Ja kaut kas iedzīvotājam nepatīk, tad var rakstīt e-pastu dienestam,” stāsta Bērtulis.

“Taču vēlos atgādināt, ka nevajag demonizēt Latviju un glorificēt Igauniju, jo tur arī viss tik gludi nav kā izskatās. Agrāk bija tāda anekdote: “Igaunijas radio vaicā – kāpēc igauņi tik godīgi maksā nodokļus? Uz ko seko atbilde – tāpēc, ka viņi mazgā naudu Latvijā.” Ja skatāmies uz mūsu “ABLV banku”, kam, ja esam godīgi, naudas atmazgāšana bija pamatbizness, tur igauņu valoda ne uz brīdi neapklusa. Ja tur bija kādi 200 tūkstoši ofšoru, tad vismaz kādi 30 tūkstoši piederēja igauņiem. Naudas atmazgāšanā bija iesaistītas vairākas bankas, piemēram “Danske”,” norāda Bērtulis.

Sarunas gaitā tiek pieminēts, ka pašlaik aktuāls ir “Swedbank” iespējamās naudas atmazgāšanas skandāls. Uzņēmējs uzskata, ka šīs bankas nedienām ir cits iemesls.

“Manuprāt, tas ir cits stāsts. Banku jau vairākus gadus gatavojas pārdot, tāpēc šādi varbūt ir mēģinājumi nosist cenu. Līdz ar to tiek grauta bankas reputācija, lai dabūtu zemāku cenu,” saka Bērtulis.

Rezumējot iepriekš runāto, Bērtulis saka, ka Igaunija kā valsts labi un efektīvi prot pārvaldīt savus resursus. “Piemēram, biznesā, ja administratīvie izdevumi ir vairāk nekā 10% no kopējiem ienākumiem, tad tas vairs nav efektīvi. Protams, valsts nav uzņēmums, bet Latvijas administratīvie izdevumi, neskaitāmās institūcijas, ierēdņi... Tas ir trakums,” pauž uzņēmējs.

Runājot par to, kas Latvijai būtu jādara, lai padarītu efektīvāku pārvaldes sistēmu, uzņēmējs norāda, ka šajā gadījumā galvenais ir nevis tehnoloģiskā attīstība, bet gan tas, kādi cilvēki ir atbildīgi par dažādu procesu norisi. Tieši tāpēc Bērtulis atskatās vēsturē, pieminot Somiju, kas Otrajā pasaules karā smagi cieta.

“Tieši pēc vācu karaspēka aiziešanas Somijā faktiski uzreiz sākās lustrācija. Šo pašu procesu pēc kara izgāja liela daļa Eiropas valstu, kad pie atbildības tika saukti kolaboracionisti. Šobrīd skatoties – Somija ir izdevusies valsts! Runājot par Lietuvu šajā kontekstā – tur šis lustrācijas process notika ar kaimiņvalsts Polijas palīdzību. Deviņdesmitajos gados somi palīdzēja igauņiem, bet poļi lietuviešiem iziet “attīrīšanās procesu”, izmetot no amatiem vecos čekistus un komunistus.

Tikām Latvijai blakus nav ne Somija, ne Polija, kas varētu palīdzēt šajā procesā. Latvijai blakus ir Pleskavas apgabals, līdz ar to te par tādu lustrāciju nevar runāt – mums čekas maisus atvēra vien pirms dažiem mēnešiem,” saka Bērtulis.

“Tāpat jāņem vērā, ka Igaunijā nav oligarhu, ja neskaita bēdīgi slaveno Osinovski. Jā, Igaunijā ir lieli uzņēmēji, taču tur nekad nav bijis Šķēle, nav bijis Lembergs, nav bijis ārprāts, kad naudas iekasēšanas sistēma sabiedriskajā transportā maksā gandrīz pusi no kopējās brauciena izmaksas!” pauž uzņēmējs.

Viņš atgādina, ka Tallinā deklarētajiem iedzīvotājiem sabiedriskais transports ir par brīvu – sabiedriskā transporta izmaksas kaimiņvalsts galvaspilsētā tiek nosegtas ar budžeta dotāciju.

“Tāpēc gribas jautāt – kāpēc mums tā nav? Ja parēķina, cik izmaksājuši visi tie “nanoūdeņi”, visi konsultanti, cik kasieri sev ielikuši kabatās, cik samaksāts mēram un vicemēram, tad, ja to visu atrēķina nost, tad arī Rīgā varētu būt bezmaksas sabiedriskais transports. Pietiktu ar dotāciju, ko saņem “Rīgas satiksme”,” uzskata uzņēmējs.

Runājot par Latvijas politiķiem, Bērtulis atgādina arī par slaveno latviešu gaišreģi Eiženu Finku un viņa pēdējo pareģojumu, kas skan tā: “būs laiks, kad Latvijā atkal plīvos sarkanbaltsarkanie karogi, taču pie varas būs tie paši komunisti, kas mocīs tautu, taču agri vai vēlu Latvija būs brīva”.

“Mums jau labu laiku amatos ir bijuši komunisti kā frakcijas vadītāji, ministri... Bijušie kompartijas vadītāji tagad ir pilsētu mēru amatos. Viņi jau ir izaudzinājuši jaunu komjaunatnes paaudzi, ja tā var teikt,” pauž Bērtulis.

“Igaunijas ekonomiskais “brīnums” patiesībā slēpjas mājasdarbā, ko viņi izdarīja pirms ceturtdaļgadsimta. Viņi vienkārši vecās ideoloģijas un koruptīvās sistēmas nesējus pabīdīja malā. Ko darīt Latvijai? Es pat nezinu. Lustrācijas process jau sen ir nokavēts. Ja kaut ko tādu arī darītu, tad tam ir jāiet kopā ar privatizācijas procesa politisku izvērtējumu. To vairs nevar izdarīt, tāpēc arī jelkādas pārmaiņas ievilksies uz paaudzēm. Jāgaida kāds cits vilciens,” spriež Bērtulis.

Uzņēmējs saka, ka pārmaiņu vadības teorija, kas atbilst gan valsts pārvaldei, gan uzņēmējdarbībai, liecina, ka galvenās pārmaiņas sākas cilvēku domāšanā.

“Pārmaiņas ir tad, ja cilvēki saprot, kur viņi atrodas, kas ir jādara un kāds būs labums. Pagaidām to izdarīt nevar, jo ir liela plaisa starp tiem cilvēkiem, kuriem kaut kas ir un kuriem nekā nav,” saka Bērtulis.

Tomēr kopumā var redzēt, ka šobrīd situācija Latvijā mainās, un to rāda arī pagājušo Saeimas vēlēšanu rezultāti.

“Politikā ienāk jauni cilvēki, un tas, ka ZZS ir atstāta opozīcijā, ir liels sasniegums. Tā nav partija, bet gan sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kurai ir konkrēti ekonomiski uzdevumi,” spriež uzņēmējs.

Par nākotnes perspektīvām runājot, Bērtulis saka, ka pārmaiņas varētu pastiprināt ārzemēs dzīvojošo tautiešu reemigrācija, jo valstī atgriežoties, kas cilvēkiem, kas ārzemēs ir veidojuši, piemēram, savu biznesu, viņi noteikti kaut ko ir iemācījušies.

“Tādā veidā domāšana var mainīties. Iespējams, ka tie, kuri ir studējuši ārzemēs, atgriezīsies ar jaunu skatījumu uz lietām. Taču jārēķinās, ka tas process tomēr būs garš. Tas ir kā ar slimību – ja laikā uzķer, tad to nav problēmu izārstēt. Ja slimību mēģina ārstēt pēc 20 gadiem – tad tā jau ir hroniska un to vairs nevar izārstēt ar tādām metodēm kā agrāk,” tā Bērtulis.

Uzņēmējs piebilst, ka paaudžu maiņa Latvijā automātiski neko nemainīs, jo arī jaunā paaudze ir uzaugusi ar visai vecmodīgu domāšanu. Tieši tāpēc Latvijā ir vērojami nereti stagnējoši uzskati, kas var traucēt attīstībai.

“Problēma ir tā, ka cilvēku no kolhoza var padzīt, taču kolhozu no cilvēka – nevar. Šādu domāšanu var izteikti pamanīt, kad dodies ārpus Latvijas, strādā starptautiskā vidē. Atliek secināt, ka mums Igaunijas ceļš ir beidzies, tādas iespējas, kā bija igauņiem, mums vairs nav. Mums vajag jaunas partijas, jaunus cilvēkus, kas mazāk domā par savu peļņu, kā arī cilvēkus, kas atgriežas no ārzemēm, svaigu domāšanu, jo pašlaik elites domāšana ir tāda, ka “lai vai kā citiem ies, mums ies labi”. Tam ir jāmainās,” saka Bērtulis.

Sarunas noslēgumā tiek aplūkota vēl viena sarežģīta tēma, par ko Latvijā jau gadu desmitiem tiek “lauzti šķēpi” - tās ir latviešu attiecības ar krieviem. Uzņēmējs atzīst, ka Latvijā sabiedrība ir daudz sašķeltāka nekā Igaunijā vai Lietuvā, un to nereti steidz izmantot arī Krievijas propagandas mašīna. Tomēr šīs problēmas saknes ir meklējamas Latvijas neatkarības atgūšanas posmā, kad tika pieļauta liktenīga kļūda.

“Barikādēs stāvēja gan latvieši, gan krievi. Vietējie krievi arī vēlējās, lai Latvija atgūtu neatkarību. Tomēr pēc tam viņiem tika pateikts: “Paldies, bet tomēr jums vajadzētu naturalizēties, lai iegūtu pilsonību, jo jūsu senči te nav dzīvojuši.” Tas krievu kopienai bija liels apvainojums – viņi to nebija gaidījuši, jo uz barikādēm bija gājuši visi kopā. Pēc tam arī radās Rubiks, Ždanoka un visi pārējie,” norāda Bērtulis.

Viņš pauž, ka lielākā daļa šīs kopienas, kas faktiski ir trešā daļa valsts iedzīvotāju, Latvijai faktiski ir zaudēta.

“Ja pēc neatkarības atgūšanas pilsonība būtu piešķirta visiem, tad arī šādu problēmu nebūtu. Ne Lietuvā, ne Igaunijā nav tādu problēmu. Mēs viņus toreiz pamatīgi “piečakarējām”. Tagad arī nebūtu tāda konfrontācija starp abām kopienām, jo Latvijas krievi būtu lojālāki valstij.”

Uzņēmējs saka, ka “9. maijā pie Uzvaras pieminekļa var redzēt cilvēkus, kas tur ir – viņi Latvijai ir zudusī paaudze. Viņi par savu valsti uzskata Krieviju, nevis Latviju, tāpēc arī viņiem ir pilnīgi normāli staigāt ar Georgija lentītēm,” noslēdz Bērtulis.