Nazarbajeva rokāde, Tramps vēlas atzīt Izraēlas okupāciju (1)

ASV un ES

Ceturtdien, 21. martā, Eiropas Savienības (ES) līderi piekrita atlikt Lielbritānijas izstāšanos no bloka vai nu līdz 12. aprīlim, vai arī 22. maijam. Izšķiršanās par labu vienam vai otram datumam būs atkarīga no tā, vai valsts parlaments nobalsos par premjerministres Terēzas Mejas piedāvāto vienošanos nākošnedēļ. Rezumējot: vienošanās panākšana – izstāšanās 22. maijā, bet vienošanās nepanākšana – piedāvājums izstāties 12. aprīlī. Šāda novirze no sākotnējā termiņa 29. martā ir nepieciešama, lai Lielbritānija pagūtu veikt nepieciešamos nacionālo likumu grozījumus pieņemtās vienošanās īstenošanai. Vienlaikus ES līderi arī norādīja, ka vienošanās noraidīšanas gadījumā tie līdz 12. aprīlim no Lielbritānijas gaidītu plānu par tālāku virzīšanos uz priekšu.

Kāpēc tas ir svarīgi?

No vienas puses, šāda sarunu dinamika liecina, ka «Brexit» noteikti notiks. Šādam scenārijam ir piekritusi gan Lielbritānija, gan arī Eiropas Savienība (ES) pati. Tomēr nu ir pierādījies, ka sākotnējais izstāšanās datums – 29. marts pavisam noteikti tiks atlikts. Papildus tam jau atkal pierādās, ka arī Eiropas Savienība tomēr ar Lielbritāniju vienošanos par izstāšanos panākt vēlas. Galu galā – tādā gadījumā Lielbritānijas aiziešana noritēs daudz strukturētāk un sakārtotāk abām iesaistītajām pusēm. Par vienošanos runājot, publiskajā telpā ir izskanējis pieņēmums, ka Lielbritānijas parlamentārieši varētu būt motivēti tomēr beigu beigās par vienošanos nobalsot. Tas tāpēc, ka paliek arvien lielāka iespēja valstij bloku pamest bez jebkādas skaidrības par nākotni.

Postpadomju telpa

19. martā Kazahstānas pirmais un vienīgais prezidents Nursultans Nazarbajevs paziņoja par savu atkāpšanos no amata. Nazarbajevs Kazahstānas prezidents bija kopš 1990. gada un piecas reizes uzvarēja valstī rīkotajās vēlēšanās. Turklāt daudzi aizmirst, ka no 1984. līdz 1989. gadam viņš bija arī Kazahijas Padomju Sociālistiskās Republikas premjerministrs, savukārt no 1989. līdz 1991. gadam – Kazahijas Padomju Sociālistiskās Republikas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Ņemot vērā Nazarbajeva milzīgo nozīmi Kazahstānas nācijas veidošanā pēc PSRS sabrukuma un valsts vispārīgā attīstībā, politiķa aiziešanu visnotaļ var uzskatīt par ēras beigām. Tiesa, Kazahstānas analītiķi norāda, ka Nazarbajevs jau pilnībā no politiskās skatuves nepazudīs. Tas tāpēc, ka viņš paliek Valsts drošības padomes vadītāja, Konstitucionālās padomes locekļa un valdošās partijas «Nur Otan» vadītāja amatā. Šie amati viņam de facto sniedz ietekmes sviras pār augstākstāvošu politiķu lēmumiem. Principā var uzskatīt, ka ir notikusi sava veida rokāde, ar kuras palīdzību Nazarbajevs gatavo sev pēcteci. Vairums ekspertu uzskata, ka tas varētu tikt oficiāli izraudzīts gaidāmajās valsts vēlēšanās 2020. gadā. Papildus tam eksperti norāda, ka, domājot par amata pamešanu, Nazarbajeva pieredzi varētu izmantot arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Balkāni

Trešdien, 20. martā, ES augstā pārstāve ārlietu un drošības politikas jautājumos Frederika Mogerīni paziņoja, ka sarunas par Ziemeļmaķedonijas Republikas (iepriekšējā nosaukumā - Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika) iestāšanos Eiropas Savienībā varētu sākties jūnijā. Tomēr ir paredzams, ka iestāšanās process būs sarežģīts. Viņa arī norādīja, ka šī Balkānu valsts īsteno nepieciešamās reformas, tostarp pieņemti likumi par korupcijas un interešu konfliktu novēršanu.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Lai gan ES kandidātvalsts statuss Maķedonijai tika piešķirts jau 2005. gadā, tomēr līdz tam tās dalību gan ES, gan arī NATO bloķēja abu organizāciju dalībvalsts Grieķija. Izrāvienam no strupceļa ļāva notikt pagājušā gadā ar Grieķiju noslēgtais līgums par valsts nosaukuma maiņu uz «Ziemeļmaķedonija». Pēc aktīvām debatēm un strīdiem šā gada janvārī to ratificēja valsts parlaments. Ja Ziemeļmaķedonija tik tiešām kļūtu par Eiropas Savienības 29. dalībvalsti, tā būtu pirmā organizācijas paplašināšanās kopš 2013. gada, kad blokam pievienojās Horvātija. Tā kļūtu arī par trešo bijušās Dienvidslāvijas valsti, kura šim blokam ir pievienojusies.

Tuvie Austrumi

Ceturtdien, 21. martā, ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka viņa valstij būtu jāatzīst Izraēlas suverenitāte pār tās sešu dienu kara rezultātā (1967) okupētajām un anektētajām Golānas augstienēm (oficiāli pieder Sīrijai). Tramps savu retoriku pamatoja ar faktu, ka šīs augstienes ir ārkārtīgi svarīgas Izraēlas drošībai. Pašreizējais Izraēlas prezidents Benjamins Netanjahu jau ir paspējis par Trampa paziņojumu paust gandarījumu, taču Bašara al Asada valdība un tai draudzīgās valstis + ES – nosodījumu.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Ņemot vērā Trampa ārkārtīgi Izraēlai draudzīgo nostāju, šādu paziņojumu nevajadzētu uztvert ar pārāk lielām pārsteiguma sajūtām. Interesanti ir tas, ka šāds paziņojums tiek izplatīts aptuveni mēnesi pirms Izraēlā gaidāmajām vēlēšanām, kurās pašreizējam prezidentam Benjaminam Netanjahu un viņa pārstāvētajai «Likud» partijai būs smagi jācīnās par varas saglabāšanu. Lai gan ir daudzi jautājumi par to, vai Tramps ar šo paziņojumu patiesi plānoja palīdzēt Netanjahu saglabāt varu, tomēr pašreizējais premjers varētu no tā būt lielākais ieguvējs. Tas tāpēc, ka vairākums Izraēlas iedzīvotāju uzskata, ka Golānas augstienēm vajadzētu palikt daļai no valsts teritorijas un Netanjahu var mēģināt pārdot uzskatu, ka viņam pienākas lieli nopelni pagaidām tuvo Izraēlas-ASV attiecību veidošanā.

Tālie Austrumi

Piektdien, 22. martā, vizītē Itālijā ieradās Ķīnas līderis Sjī Dziņpins. Ir paredzēts, ka vizītes laikā ar Itāliju tiks parakstīti vairāki būtiski līgumi par lielu infrastruktūras projektu īstenošanu. Mediji jau ir informējuši, ka tā ir pirmā lielā Ķīnas vadītāja vizīte Eiropas Savienības valstī 10 gadu laikā. Itālija ir arī pirmā rūpnieciski attīstītā lielvalsts, kura gatavojas iesaistīties gan Ķīnas «Ceļa un joslas» iniciatīvā, gan arī «Jaunā Zīda ceļa» projektā.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Ņemot vērā, ka Itālija tiek uzskatīta par vienu no Ķīnas ieejas punktiem Eiropas Savienībā no Vidusjūras puses, Ķīnas savienojumu projektu īstenošana sniegs Pekinai būtisku ietekmes placdarmu. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka Ķīnas aizdevumi ir kļuvuši slaveni ar savu nepārskatāmo dabu un centieniem valsti ievilināt mūžīgās parādsaistībās. Lai gan maz ticams, ka Eiropas Savienības noteikumu dēļ šāds scenārijs būtu ļoti ticams, tomēr neskatoties uz to, Romai būtu jābūt ļoti uzmanīgai. Citādi var gadīties, ka Itālijas ekonomiskās problēmas būs ne tikai ekonomisks, bet arī politisks izaicinājums visai Eiropai.