Igauņu ronēna Krapa piedzīvojumi Latvijā

Sākumā Krapu, tāpat kā citus zoodārza darbinieku aprūpē nonākušos ronēnus, baroja ar vitamīniem bagātinātu zivju putru. Barošana sākumā notiek caur zondi, jo pie mammas piena pieradušais ronēns pats vēl ēst nemāk. Tad pamazām ronim tiek piedāvātas zivis, ko viņš sākumā zīž, tad sāk košļāt.

Marta sākumā Saulkrastos un Laučos atrastie pelēkā roņa mazuļi auro kā traki. Viens, kurš apvēlies apaļīgs, palūkojas uz mums un iegremdējas ūdenī, kur kļūst plastisks un ātrs. Otrs ronēns joprojām nav pietiekami pieņēmies svarā un acīmredzot visu laiku grib ēst. Lokoties pa zemi, pleznām piepalīdzot, dzīvnieks no mums neatkāpjas un uzvedas līdzīgi kā kucēns. Barošanas laiks vēl nav pienācis.

Kāds liktenis viņus gaida, nav zināms, jo atlabšanas periods turpinās – pagaidām dzīvnieki tiek aprūpēti un novēroti.

Gadās, ka ronēns aiziet bojā atlabšanas periodā. Ko darīt tālāk, speciālisti lems jūnija beigās.

Ja par roņiem interesi izrādīs citi zoodārzi, dzīvnieki dosies uz tiem, ja ne – atgriezīsies brīvā dabā.

Tālāk savā nodabā ēdienreizi gaida vēl trīs šajā pavasarī no bojāejas paglābti ronēni. Divi, atbrīvojušies no garā, baltā mazuļa kažoka, izskatās jau kā sapucēti, bet trešais vēl ir šajā procesā, tāpēc izskatās noplucis.

Roņu mātes mazuļus laiž pasaulē uz ledus gabaliem pie Igaunijas salām vai uz salām. Ronenei dzimst tikai viens mazulis, kas tiek barots ar ļoti treknu pienu, kurā ir 60% tauku. Labi barots mēnesi vecs pelēkais ronēns sver 40 kg.

Mēneša vecumā roņu mazulis šķiras no mammas un dodas “lielajā dzīvē”, kur pats mācās ķert zivis.

Ja mazulis nelaikā noklīst no mātes roņu blīvi apdzīvotajās salās, ziemeļu vēji to atnes līdz Latvijas piekrastei, skaidro zoodārza pārstāvis. Vēsturiski situācija nav unikāla.

Pats jaunākais ronēns, kas vispār nonācis zoodārzā, bijis dažas dienas vecs. “Tas bija pirms vairākiem gadiem. Ar tādu ir grūti, jo visas vielas, kas ir roņu mātes pienā, mēs, lai arī kā censtos, nespējam iedot. Tiem, kuri pirmpienu jau saņēmuši, ir lielākas izredzes izdzīvot,” stāsta Māris Lielkalns.

Kopumā šopavasar nonāca astoņi roņi, no kuriem viens mazulis tika iemidzināts.

Dzīvnieks bija smagi cietis – galvā bija dziļas, jau iekaisušas brūces, bija cietusi acs. No pieredzes zoodārza darbinieki zināja, ka dzīvnieka izredzes izdzīvot ir tuvu nullei, jo brūces roņiem dzīst slikti. Visticamāk, ronīti bija sakodis suns.

Kostas brūces bija vēl vienam ronim, bet tās nebija tik nopietnas. Visi pārējie jūtas moži – paši jau sāk ēst zivis un pa reizei paplunčājas baseinā.

Rīgas Zooloģiskajā dārzā gandrīz katru gadu tiek ievesti novārguši un ievainoti roņu mazuļi no Latvijas piekrastes. Aukstās ziemās, kad Rīgas līcī ir kārtīga ledus kārta un roņiem pietiek vietas, kur laist pasaulē un izbarot pēcnācējus, tie ir tikai daži (reizumis neviens), savukārt siltās ziemās (kā šī) to skaits var sasniegt pat desmit, piecpadsmit.

Divu gadu desmitu laikā zoodārzā no piekrastes nonākuši ap 100 pelēko un pogaino roņu mazuļi, tostarp arī slavenais dārza iemītnieks pelēkais ronis Puika. Diemžēl ne visiem izdodas izdzīvot un izaugt lieliem, jo daudziem ir dziļas un iekaisušas brūces, kā arī ļoti vāja fiziskā kondīcija.

Baltijas jūrā dzīvo trīs sugu roņi – pelēkais ronis, augumā lielākais, sver 200 -300 kg, mūsu piekrastē visbiežāk sastopamais; pogainais ronis – mazāks, līdz 100 kg. Trešais ir plankumainais ronis, kas vairāk uzturas Baltijas jūrā pie Vācijas, Dānijas. Latvijā šie roņi tiek konstatēti ārkārtīgi reti.

Rīgas Zoodārzs atgādina: pamanījis roņu mazuli, rūpīgi ievēro galvenos pamatprincipus: paņem pavadā suni, lai tas nenodara pāri baltajam pūku kamolam. Agresīvāks roņu bērns aizstāvoties var arī savainot tavu četrkājaino draugu.

Nekādā gadījumā nedrīkst dzīt mazuli ūdenī. Ja ronēns ir apaļīgs un veselīgs, tas jāatstāj mierā un jāturas no tā pa gabalu.

Savukārt, ja ronēns izskatās novārdzis, nevis vienkārši aizmidzis, vai pat ir ievainots, jāzvana Dabas aizsardzības pārvaldei pa tālruni 29198590.